Jau iepriekš zinājām, ka šis skaitās dzeramā ūdens ieguves ezers, tāpēc tajā peldēties īsti nav ieteicams, bet aizlieguma zīmi ieraudzījām tikai dodoties prom no rīta. Ja tā labi padomā, tad kempingošanas aizliegums uz mums neattiecās, jo telti necēlām; peldēšanas aizliegums arī neattiecās, jo ūdens ledainuma dēļ tikai noskalojāmies, nevis peldējāmies. Kā nu kurš tos likumus tulko…
Karsta, karsta diena. Gājām pa ceļu, kur jau sākās civilizācija, bet ūdenskritums bija tik liels kārdinājums, ka nespējām tam pretoties par spīti saules iedegumu ķerošajiem cilvēkiem mazliet tālākā upes krasta punktā (šeit laikam jāpiebilst, ka peldkostīms visa ceļojuma laikā tā arī palika ietūcīts dziļi, dziļi somā un pēc ceļojuma tika ierakstīts nevajadzīgo lietu sarakstā...). Mmm, tāda bauda sēdēt zem kalnu upes spēcīgās masāžas... Vislabākā duša pasaulē! Vēlāk šajā pat dienā izbaudījām arī dabīgu vannu vārtoties pagalam seklā, bet gana straujā un veldzējošā upītē.
Saule tā cepināja, ka latviešu puisis kādā brīdī pārvērtās par aizdomīga paskata teroristu.. .
Šodien uzgājām interesantu ceļazīmi - gājēju pāreja tikai vīriešiem? Ha, ha, cik negodīgi!
Jau pirmajā dienā sastapāmies – mēs un aitas. Un kopš tā brīža vairs nešķīrāmies. Visur bija aitas ar kaklos iekārtajiem zvaniņiem un nebeidzamajiem "bē-ē-ē-ē-ē". Aitas mūsu ceļus (vai mēs aitu ceļus) krustoja neskaitāmas reizes dienā. Kādā atpūtas pauzē uzradās ļoti, ļoti (pat pārāk!) draudzīgas aitas... Viena gandrīz vai ierāpās klēpī…
Trīs dienas pavadījām bez civilizācijas labumiem, bet šajā vakarā ar Māras gādību tikām kalnu namiņā un satikām arī pašu Māru. Namiņā ieturējām siltas vakariņas sveču gaismā (šajā kalnu pārgājiena daļā bijām izlēmuši iztikt bez prīmusa staipīšanas), bet nakšņojām zem klajas debess uz koka terases. Uzmini, kas pa nakti mums pievienojās aiz sētas? Protams, ka mūsu mīļās aitas!
Kādi tikai saulrieti nav redzēti, bet atrodoties kalnos uz rietošu sauli skatījos pirmo reizi...