top of page

2022. gada 12. novembris. Pārgājiens Ķemeri - Slokas ezers - Akacis - Kūdra - Ķemeri

 

Pa ceļam uz Ķemeriem aizlienēju vecāku spanieļmeiteni Margo – būs man jestrāka pārgājiena maršruta izpēte, kamēr Valdis vadīs pārgājienu grupiņai ārzemnieku. Šodien esmu ieplānojusi izmest loku cauri Ķemeriem, iziet Melnalkšņu dumbrāja laipu, aplūkot Slokas ezera koka laipu, skatu torni un, protams, pašu ezeru, bet atpakaļ doties gar Akaci un cauri Kūdrai. Margo no sākuma īsti negrib lēkt Valda mašīnas bagāžniekā, bet, saimnieka iedrošināta, tomēr ieraušas auto un izskatās gatava doties piedzīvojumā.

 

Valdis mūs aizved līdz Ķemeru ūdenstornim, kur sākam savu pārgājienu. Diena ir vējaina, bet solās būt silta un patīkama. Margo mani rauj uz priekšu vēl naskāk, nekā to dara haskiji, tāpēc man nākas soļot brašā solī, lai tiktu viņai līdzi. No sākuma izmetu loku cauri skaisti atjaunotajam Ķemeru kūrorta vēsturiskajam centram, kurā dižojas ūdenstornis, košā Sv. Pētera-Pāvila pareizticīgo baznīca, Mīlestības saliņas rotonda, bijusī Ķemeru viesnīca un sēravota “Ķirzaciņa” paviljons. Uz Mīlestības saliņas rotondas jumta terases uzkāpju pirmo reizi, jo iepriekš terase bija slēgta. Dikti liels prieks skatīties, kā Ķemeri lēnām atgūstas no laika zoba radītās postažas, pārtopot pievilcīgā un glītā tūrisma galamērķī.

 

Dodos uz Melnalkšņu dumbrāja laipu un “Meža māju”, kad man priekšā iznirst žogs. Izskatās, ka joprojām notiek parka labiekārtošanas darbi, tāpēc taka slēgta. Nākas turpināt ceļu gar šosejas malu.

 

Nonākusi pie Melnalkšņu dumbrāja laipas, palaižu Margo brīvsolī. Sunenīte priecīgi spriņģo pa laipu, ik pa laikam ielec ūdenī, tad uzraušas atpakaļ uz laipas, un tā bez gala un malas. Izskatās, ka viņai peldsezona vēl nav beigusies. Melnalkšņi zaļi apsūnojošām saknēm tiecas laukā no ūdens.

 

Pēcāk dodos Slokas ezera virzienā. Abpus Dūņu ceļam plešas līdzīga ainava kā Melnalkšņu dumbrāja takā. Drīz vien maršruts ieved jaukā mežiņā, bet pēc kāda laika taku nomaina Slokas ezera laipa. Arī te uz visām pusēm plešas mitrs, ūdens lāmām bagāts, purvains mežs. Koka laipa šķiet trakoti slidena. Margo turpina lēkāt pa ūdeni un izbaudīt rudenīgi slapjus priekus. Uz tiltiņa stāv divi makšķernieki. Ieraudzījuši Margo, viņi prasa: “Un kas notiks, ja viņa pamanīs kādu pīli?” Naivi ceru, ka nekas. Vismaz Ķemeru parkā viņa nelikās ne zinis par Vēršupītē peldošajām pīlēm.

 

Koka laipa aizved līdz Slokas ezera skatu tornim. Tajā sarausušies cilvēki, tāpēc piesēžu piknika vietā un apēdu daļu pusdienu maizes. Vēl gan mazlietiņ par agru pusdienām, bet tik labas piknika vietas šajā maršrutā vairs nebūs.

 

Kad tornis brīvs, ņemu Margo un dodos to iepazīt. Uz torni ved laipa, kas uzbūvēta uz pontoniem, tāpēc pie katra soļa tā šūpojas. Margo bažīgi skatās uz kustīgo laipu, tomēr saņem dūšu un fiksi jož tai pāri. Arī tornis viņai šķiet ne pārāk uzticams. No torņa paveras plašs skats uz Slokas ezeru. Šī esot ideāla vieta dažādu putnu sugu vērošanai. Pagaidām redzu tikai gulbju barus, kas izkliedējušies pa visu ezeru. Saulīte jauki silda. Kāda ideāla diena pārgājienam!

 

Netālu no Slokas ezera uzeju dziedniecisko dūņu ieguves vietu “Sloka”, kur aiz žoga lepni stāv traktorveidīgs radījums. Te tiek iegūtas dziednieciskās dūņas kūrorta rehabilitācijas centram “Jaunķemeri”, kas dižojas ar gadu desmitiem ilgām dūņu pielietošanas tradīcijām. Kamēr fotografēju dūņu ieguves vietu, Margo mani parauj tik stipri, ka “Garmin” izslīd no cimdā tērptās rokas un nokrīt zemē. Ak nē! Stikliņš trāpa tieši uz akmens un ieplaisā, bet laimīgā kārtā – ekrāna sānā, tāpēc redzamību tas pārāk netraucē. Secinājusi, ka pa veco ceļu mašīnas diez vai braukā, atkal laižu Margo brīvsolī.

 

Satieku bariņu velosipēdistu. Margo gandrīz palien zem viena no riteņiem, jo priecājas savā nodabā, apkārt notiekošajam lielu vērību nepievēršot. Pēcāk no muguras dzirdu puišu ķiķināšanu: “O, meitene viena pati mežā!”, uz ko kāds cits saka: “Bet ar suni!”

 

Margo atrod kociņu. Domāju, ka sagribējusi spēlēties, bet – nekā! Sunenīte sameklē, viņasprāt, īsto vietu un novieto kociņu mežā. Un tā neskaitāmas reizes – savāc kociņus no takas vai ceļa un ienes mežā. No malas šis process izskatās pēc takas attīrīšanas darbiem, bet, kas īstenībā darās suņa prātā, man nav skaidrs. Interesanti, ka viņai šķiet būtiski atrast īsto vietu. Piemēram, Margo ar vienu kociņu ieskrien mežā, paskatās, bet atrastā vieta nepatīk, tad skrien atpakaļ uz ceļa un kādu gabaliņu tālāk atrod daudz labāku vietu, kur atstāt kociņu. Zili brīnumi.

 

Drīz vien maršruts novirzās no vecā ceļa un uzved uz dikti jaukas un mīlīgas taciņas, kas ved gar pašu Slokas ezera krastu. Visapkārt plešas bērzu birztala, ezerā dzied putni, un vilnīšos šūpojas gulbji. Krasts ir izteikti purvains, vietām jāuzmanās, lai neiekristu kādā bebru radītā caurumā. Pēkšņi Margo sāk aizrautīgi rakt. Sabīstos, ka tūlīt ievelsies bebru midzenī, tāpēc saucu sev līdzi un saku, ka šodien viņa nav medībās.

 

Diemžēl pienāk brīdis, kad no skaistās taciņas nākas doties atpakaļ uz zemes ceļa. Abās pusēs ceļam plešas purvaini plašumi. Visa pārgājiena laikā mežs un purvs ir nepārtraukti mainīgi savā izskatā. Soļoju garām ezeram, ko sauc par Akaci.

 

Mazliet tālāk ieraugu īsti purvainu vietu, aizeju to nobildēt. Kamēr fotografēju, izdzirdu skaļu “plunkš!”. Paskatos un ar šausmām secinu, ka Margo ielēkusi tieši staignā purva akacī. Redzu izbailes viņas acīs, jo šķiet, ka arī pati sapratusi, ka te nekāda peldēšana nesanāks. Margo izmisīgi kuļas uz tuvāko cini, bet es saucu, lai peld krastā, jo cinis atrodas vēl dziļāk akacī. Kamēr meklēju kādu garāku koku, ko viņai padot, lai var iecirst zobus, Margo jau paguvusi izrausties krastā. Uff! Šitā slīcināties purva akacī! Margo izlien laukā melna kā velns un uzreiz metas vārtīties lapās. Drīz vien viņa izskatās pēc staigājošas rudens bumbas. Gatavā palaidne! Nez, vai Valdis vēlāk vispār piekritīs viņu ņemt savā bagāžniekā? Izpētu “Garmin”, ka neviena lādzīga peldvieta pa ceļam šodien vairs nesanāks. Nolemju ļaunākajā gadījumā Margo peldināt Vēršupītē pašā Ķemeru sirdī.

 

It kā ar purva akaci nebūtu gana, drīz vien tālumā uz ceļa samanu lielu suni. Tā tikai vēl trūka! Paņemu Margo saitē. Suns jož uz mūsu pusi. Liels vācu aitu suns. No sākuma abi suņi saostās, situācija izskatās tīri draudzīga. Tomēr pēkšņi vācu aitu suns palec soli atpakaļ, daļēji pieplok pie zemes un, zobus atņirdzis, sāk nikni rūkt. Margo paskrien tuvāk man. Dzirdu, ka kaut kur tālumā suni sauc saimniece, tomēr suns viņu ignorē. Vācu aitu suns pielec kājās un atņirgtiem zobiem grib mesties Margo virsū, tagad arī Margo nikni rej pretī. Jau nožēloju, ka esmu Margo paņēmusi saitē, jo tas noteikti samazina viņas spējas cīnīties, turklāt liedz man doties meklēt kādu rungu ar ko belzt vācu aitu sunim pa ribām. Suņi rūc viens uz otru, nikni rej un lēkā viens uz otra pusi. Beidzot saimniece piesteigusies gana tuvu, lai vācu aitu suns atsauktos viņas pavēlei doties prom. Ceru, ka vairāk šāda veida piedzīvojumu šodien nebūs!

 

Iesoļoju Kūdrā. Apdzīvotā vieta izskatās visnotaļ bēdīgi. Drīz vien sasniedzu industriālo zonu. Nekādas aizlieguma zīmes vai žoga nav, tāpēc pieņemu, ka tādā gadījumā nekas neliedz doties cauri šai teritorijai. Pametu skatu atpakaļ – sieviešu kompānija, kas jau labu laiku košos pārgājienu tērpos soļo man aiz muguras, arī špego cauri industriālajai zonai.

 

Pēcāk meža ceļš sagaida ar pamatīgiem dubļiem. Zābaki ātri vien aplīp ar milzīgu dubļu kaudzi. Margo nespēj saprast, kāpēc es pārvietojos tik lēni, bet negribas nožauties dubļos. Starp citu, brīnumainā kārtā Margo izskatās visnotaļ labi – tikai mitrais kažoks liecina par pirmītējo plunčāšanos purva rāvā.

 

Kad nonāku pie zīmes, kas ved uz Lūžņu grāvja sēravotu, nolemju tai sekot. Neesmu šo avotu iekļāvusi savā pārgājiena maršrutā, bet tā kā esmu čāpojusi gana žigli un, visticamāk, Ķemeros nāksies gaidīt Valdi, tad izdomāju apskatīt avotiņu. Lai gan Lūžņu grāvja sēravots atrodas teju nekurienes vidū, tas labiekārtots ar informatīvu plāksni un vietu, kur pasmelt avota ūdeni. Ož gan kā traks, bet nav jau brīnums – šajā avotā sēra koncentrācija ir trīs reizes lielāka nekā slavenajā “Ķirzaciņas” avotā.

 

Vēlāk izmetu loku ap dūņu reģenerācijas dīķiem, bet pēc neilga brīžu esmu atpakaļ pie Ķemeru stacijas. Piesēžu parkā iepretim stacijai un apēdu pusdienu maizes otru pusi. Margo nemierīgi stāv kājās un kaut ko gaida. Valdis atsūta ziņu, ka ar ārzemniekiem nesen izgājis no Raganu purva. Tad jau kāds laiciņš vēl būs jāpagaida. Pasaucu Margo sev blakus uz soliņa – tā abām būs siltāk. Ērti iekārtojos un atveru Hemingveja stāstu krājumu. Izklaidi sev esmu nodrošinājusi.

 

Mazliet pēc plkst. 16:00 Valdis ir klāt, un varam doties ceļā. Piestājam pie vecās Vaivaru stacijas, kurā iekārtota omulīga ģimenes picērija “Stacija Vaivari Pizza”. Esam tur sarunājuši tikties ar viņa vecākiem. Var redzēt, ka vieta ir dikti iecienīta ļaužu vidū – iekšā nav neviena brīva galdiņa, arī ārā sēž pilns ar cilvēkiem. Kamēr domājam, kuru picu pasūtīt, tikmēr iekšā atbrīvojas viens no galdiņiem, kuru mudīgi ķeram ciet. Lai cik silta būtu diena, pēc pārgājiena gribas pabūt iekštelpās. Virtuvē liesmo īsta malkas krāsns. Picas nav pārāk ilgi jāgaida. Ņam, ņam! Izcila garoziņa! Picērijā valda riktīgi forša atmosfēra. Šī noteikti ir vieta, kas jāiekļauj Jūrmalas apmeklējumā!

 

Pēc maltītes aizejam līdz mašīnai un iepazīstinām Margo ar Valda vecākiem. Nabaga suns izskatās pagalam apmulsis – jau no agra rīta ielikts svešā mašīnā, visu dienu lēkšojis garā pārgājienā ar piedzīvojumu elementiem, bet tagad atkal nonācis svešā vietā svešu cilvēku ielenkumā. Jābrauc mājup!

 

Re, kāda piedzīvojumiem bagāta diena.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page