2017. gada 27. jūnijs. 15 km pārgājiens no Lielupes ietekas jūrā līdz Daugavas ietekai jūrā

​

No rīta uzzināju, ka šodien nebūs jāstrādā. Hmm, slaistīties pa māju vai kaut kur doties? Gan jau visiem skaidrs, kāda bija mana izvēle! Tieši vakar vēl bēdājos, ka šonedēļ vairs nekur nesanāks aizčāpot (jo vairāk to dara, jo vairāk gribas!), bet, re, kāda izdevība uzspīdēja! Tā nu devos nelielā 15 km pastaigā no Lielupes ietekas jūrā Vakarbuļļos līdz Daugavas ietekai jūrā Bolderājā.

 

Izkāpu no 36. autobusa pieturā “Pludmale” un sekoju meža celiņam. Taisni vai jābrīnās, cik ļoti labiekārtota bija pludmale šādā Rīgas nomalē! Griezos pa kreisi un devos uz Lielupes pusi. Praktiski neviena cilvēka! Kad biju sasniegusi Lielupi, uztaisīju pāris foto, un devos pretējā virzienā.

 

Diena saulaina, bet pamatīgi vējaina. Arī jūra šalca ne pa jokam!

 

Pat nepaguvu nokļūt uz paša Bolderājas mola, kā jau biju viscaur viļņu izmērcēta! Ejot pa šauro maliņu uz mola pusi, viļņi šļakstījās tik traki, ka sausā tikt cauri nevarēja. Savukārt uz mola brīžiem ūdens bija līdz potītēm! Tā man gadījās pirmo reizi. Interesanta pieredze un skati.

 

Pēc tam, meklējot tuvāko ceļu uz autobusa pieturu, sekoju pirmajai taciņai, kas veda uz Bolderājas pusi. Brīžiem prātoju, ka tikai tā taciņa neieved ostas teritorijā vai kādos citos neceļos… Kad nonācu Bolderājā, pat nesapratu, kur īsti atrodos. Bet vietējais kontingents tur tāds, ka bail jautāt ceļu – masīvi vīri ar notetovētām rokām un biksēm ar svītrām sānos. Uhh! Labi, ka tālumā pamanīju vīdam “Mego”, un tas izrādījās tieši tas “Mego”, kuru domāju, un ātri atradu pieturu.

 

Jauka 15 km pastaiga. Tieši tāda distance, kuru ir patīkami noiet arī vienatnē.