2017. gada 17. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Solveiga VS salam alaikum

 

Jau n-to rītu pēc vingrošanas – mazgāšanās ar aukstu ūdeni. Dažkārt ūdens ir ledains, ja to tikko kāds ienesis no strauta. Hmm, nez vai mazgāšanās aukstā ūdenī un dzīvošana augstu kalnos ir Momo un Bobo žirgtuma un enerģijas noslēpumi? Ja jau ūdens augstu kalnos vārās lēnāk, tad varbūt arī cilvēka ķermenis, kurā ūdens aizņem tik lielu daudzumu, noveco lēnāk?

 

Kad vaicājam Bobo, kāds ir uzdevums šodienai, viņš saka, ka vispār būtu jādodas kalnos pēc kumelītēm, bet tagad ir pārāk vēls. Lai atpūšamies, jo viņam daudz jāzvanās festivāla sakarā un nav laika domāt par citiem darbiem. Nu kā gan tā slaistīsimies? Dodamies lasīt piparmētras, kas ir gandrīz katras tējas sastāvā, bet strauji sāk iet uz beigām. Mums pievienojas arī amerikāniete. Pēc tam sēžam tapčanā un atdalām piparmētru lapiņas no kātiņiem.

 

Taisni neticami, cik auksti dienas vidū var būt ēnā, bet cik karsti – saulē.

 

Vakarā uzrodas kāda sieviete no Ukrainas, kas  Dušanbe nodibinājusi mums jau zināmo mākslas kafejnīcu “Muliyon”.

Viņa: “Esmu Taisja!”

Es: “Solveiga!”

Viņa: “Nevajag, nevajag salam alaikum, es esmu no Ukrainas.”

Ha, ha, ha, atkal!! Atkal cilvēki domā, ka es saku “salam alaikum”, lai gan es saku “Solveiga”!

 

Pēc vakariņām jau ap plkst. 21:00 dodos gulēt, jo rīt priekšā agra celšanās un gara diena.