© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 31. decembris - 2018. gada 1. janvāris. Latvija. Iesoļot Jaunajā gadā. 23 km Cēsu pievārtē

 

Šis viss aizsākās ar manu vēlmi svinēt dzimšanas dienu ar iešanu pārgājienā un nakšņošanu mežā. Kad domāju par potenciāli iespējamiem datumiem, Laura ieteica 31. decembri, bet šajā datumā lielākajai daļai bija jau savi plāni, turklāt uz nakšņošanu mežā neviens nebija gatavs parakstīties. Kaut kad vēlāk Laura apjautājās, kā tad īsti paliek ar 31. decembra pārgājienu, un, lai gan savam dzimšanas dienas pārgājienam biju nospraudusi jau citu datumu, teicu, ka ar lielāko prieku kaut kur došos arī 31. decembrī, tikai jāatrod cilvēki, kuri grib pievienoties. Laura teica, ka apjautāsies savā draugu lokā. Arī neviens no viņas draugiem nebija gatavs nakšņot mežā, bet draudzene Ieva piedāvāja pēc pārgājiena nobāzēties viņas ģimenes pašceltajā pirtiņā kaut kur pavisam blakus Cēsu viduslaiku pilij. Lai notiek!

Tātad vienīgais, kas skaidri zināms – iesim pārgājienā Cēsu apkaimē, un pēc tam būs pirtiņa. Viss pārējais ir miglā tīts, tad jau redzēs, kur piedzīvojumu vēji mūs aizpūtīs.

Plkst. 07:20 ar Kristīnu tiekamies pie Vienības gatves Maximas, kur gaidām, kad uzradīsies Laura un Roberts ar auto. Šeit varu piebilst, ka no Jaunā gada sagaidīšanas kompānijas pazīstu vien Lauru un Kristīnu. Pa ceļam uzzinām, ka Ieva pārgājienam pievienosies stipri vēlāk. Aizbraucam līdz Cēsīm, izkāpjam no mašīnas, un Roberts prasa: “Ok, bet vai kāds zina, kur mums ir jāiet?”. Esmu izprintējusi takas “Viena diena Cēsu pievārtē” aprakstu un plānu, saku, ka mums tagad galvenais atrast Gauju. Hmm… Kopīgiem spēkiem noskaidrojam pareizo virzienu un dodamies ceļā. Tā kā šā vai tā esam pārgājienu uzsākuši no cita punkta, tad izlemjam mazliet modificēt maršrutu, sadalot to divos apļos – lielajā un mazajā. Sākam ar lielo apli, kas ved pa Gaujas labā krasta mežiem. Laiks ir izcils – mazliet piesalis, visi dubļi sasaluši, eglēs rotājas ledus pilieni, skaidras debesis. Takai sekot ar plāna palīdzību ir visnotaļ vienkārši, par orientieriem kalpo Gauja, dažādi grāvji un dīķīši. Maršruts ir viegli ejams, caurmērā dažādi šaurāki vai platāki zemes ceļi. Kad esam sasnieguši Raiskuma ezeru, ieturam pikniku. Skatoties uz ezeru, šķiet, ka esam nonākuši vasarā. Ezera viļņošanās, niedres un caur mākoņiem spīdošā saulīte rada šādu sajūtu. Ja vien būtu mazliet siltāks… Pēc tam turpinām ceļu, un ik pa laikam jāiemet acs plānā, jo ceļi dalās un dalās. Kad esam atgriezušies Gaujas kreisajā krastā, mums drīz vien pievienojas Ieva ar mazo māsu un kādu apmaiņas studentu no Brazīlijas. Kopīgi iepazīstam Cīrulīšu dabas takas, aplūkojam alas un skaistus klinšu atsegumus. Kad esam nonākuši pie viena no nestrādājošiem slēpošanas kalniem, mums pakaļ ierodas Ievas mamma. Astoņi cilvēki iespraucamies piecvietīgā auto, kas sākotnēji šķiet teju neiespējamā misija, bet tomēr izdodas.. Gluži kā Tadžikistānā!

Iepriekš biju iztēlojusies, ka “paštaisīta pirts” nozīmē kādu koka būdiņu pagalmā, bet izrādās, ka Ievas vecāki pirtiņu iebūvējuši pirmskara laika daudzdzīvokļu mājas pagrabā! Ej, ej pa Cēsu vecpilsētu un pat nenojaut, ka šajā pagrabiņā cilvēki peras! Tiesa, mēs sākam nevis ar pēršanos, bet ar Ievas omes zupas notiesāšanu un piparkūku graušanu. Cik gan labi garšo zupa pēc kārtīgas izstaigāšanās! Drīz uzrodas cits bariņš viesu, un mēs dodamies uz blakusistabu spēlēt spēles. Vakara gaitā iepazīstu divas man līdz šim nezināmas, bet ļoti foršas spēles – “Ligretto” un “Saboteur”. Vēlāk kāpjam lejā uz pirtiņu. Negaidītā kārtā izrādās, ka brazīlietis pirts karstumu panes sliktāk nekā latvieši, lai gan pieradis dzīvot karstā vidē! Ar Kristīnu sēžam uz zemākā pakāpiena, bet brazīlietis lielāko daļu laika pavada vēl zemāk – uz grīdas! Viņš tiek arī pie pēriena un ir pavisam apmulsis par latviešu pirts tradīcijām. Ievas mamma ik pa laikam mums nones jaunus un jaunus pārtikas krājumus. Kādā brīdī brazīlietis mums pajautā: “Jūs visi esat sen pazīstami draugi, ja?”, bet mums nākas teikt, ka iepazinām cits citu vien pirms dažām stundām un vienīgais cilvēks, kurš pazīst mūs visus ir Laura. Kad visi ir tikuši pie sev vēlamās siltuma devas, dodamies atpakaļ uz dzīvokli, lai turpinātu spēles. Drīz vien pienāk laiks ģērbties un doties uz Cēsu centrālo laukumu gaidīt svētku salūtu. Ha, ha, ha, es jūtos kā īstens rajončika pārstāvis – pārgājiena zābaki, legingi, sportiska stila ziemas jaka un no tās laukā lienoša svētku kleita. Izcils stila salikums! Pirmo reizi atrodos publiskā Jaunā gada sagaidīšanā. Skan mūzika, skaļi tiek skaitīts “10, 9, 8, 7, …”, un tad sākas salūts, kura laikā pa gaisu lido arī šampanieša pudeļu korķi. Bīstams pasākums, he, he, he. Tā kā uz ielas nav diži silti, Ieva ierosina aiziet uz “Malu” – Cēsu hipsteru pulcēšanās vietu, kas ir maza mēroga ekvivalents Rīgas KKC. Atverot durvis, mums paveras skats uz nelielu telpu, kurā pāris cilvēki metušies trakulīgās dejās, skanot “Dzervenīt” un citiem latviešu 80. gadu grāvējiem. Visnotaļ sirreāla aina. Saka – kā Jauno gadu sagaidīsi, tā arī pavadīsi. Vērojot “Malā” notiekošo, smejamies,  ka 2018. gads paies noskaņā "ha, ha, ha, wtf, kur es atrodos?", bet ar skaļiem smiekliem fonā un domājot šo frāzi vispozitīvākajā nozīmē. Cik ilgi vērosim? Noģērbjamies un pievienojamies trakajiem dejotājiem. Mums gan tik labi ar dejām nevedas, bet ir jautri un nepamet sajūta “ha, ha, ha, ak jel, kur gan mēs esam?”. Pēc kāda laika dodamies iemest aci “FonoKlubā”, kurā ir daudz vairāk cilvēku un tik biezi dūmi, ka knapi var redzēt pats sevi, nerunājot par citiem. Saprotu, ka šī galīgi nav mana stila mūzika un vieta un prasu Kristīnai, cik ilgi viņa šeit grasās palikt. Izrādās, ka arī nedz viņa, nedz Laura, nedz Roberts šeit uzkavēties negrib, tāpēc atvadāmies no Ievas, viņas draudzenes un brazīlieša un dodamies laukā. Ieva ieteica aiziet uz “Bazaar”, kas ir Cēsu hipiju tikšanās vieta. Lai gan tur skan riktīgi forša mūzika, praktiski nav cilvēku, un nekas īsti nenotiek. Vēlreiz noejam garām “Malai” ar cerību, ka tur sapulcējies lielāks bars cilvēku un jautrība sit augstu vilni, bet nekas diži nav mainījies, atskaitot to, ka mūzika no 80. gadu hitiem nomainījusies uz tieši tādu briesmīgu klubu mūziku, no kādas aizbēgām prom, pametot “FonoKlubu”. Tā nu čāpojam uz mājām. Smieklīgi, dodos nakšņot pie cilvēkiem, kuru meitu iepazinu tikai šovakar, bet pati meita palikusi izklaidēties klubā. Tik ļoti random vakars, ha, ha, ha! Ar Kristīnu plānojam braukt mājās ar pirmo rīta vilcienu plkst. 05:31, mums palikušas tikai divas stundas miegam. Uzgraužam vīnogas, šokolādi, lavašus un liekamies uz auss.

 

Ļoti neparasta, bet riktīgi krāsaina un forša gadumija. Redz, mazi piedzīvojumi un dīvaini atgadījumi atrodami ik uz stūra, vajag vien ļauties piedzīvojumu vējam.

Piedzīvojumiem bagātu 2018. gadu!

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now