2013. gada 31. oktobris. Plastikāta, papīra un T-kreklu pārvērtības

 

Viena no šodienas darbnīcām - plastikāta maisiņu pārstrāde. Nekad nebiju iedomājusies, ka caur cepamo papīru ar gludekli var sakausēt kopā vairākus maisiņus, tādejādi iegūstot ļoti stingru un ūdens izturīgu materiālu! Izrādās, ka daudzi šādā veidā izgatavo pat lietusmēteļus! Mēs, protams, tik tālu negājām, bet izgatavojām sev dažādas somiņas / maciņus mobilajiem telefoniem vai citiem niekiem. Ļoti interesanta tehnika. Vēl mums bija darbnīcas tetrapaku pārveidei naudas makos, T-kreklu pārveidei kaklarotās / šallēs, džinsu pārveidei somiņās un makulatūras pārveidei blociņos.

 

Kad vietējam rumāņu čalim jautāju, ko viņš man iesaka aplūkot brīvajā laikā, izrādījās, ka lielāko daļu pilsētas esmu jau paguvusi aplūkot! Nu kāds gan tur brīnums, ja katru brīvo mirkli izmantoju, lai staigātu pa apkārtni!

Ja jau iepazīst vietējos muzejus, tad iepazīst! Devos uz minerālu muzeju, kur varēju atgriezties savā bērnības sapņu pasaulē un aplūkot visbrīnišķīgākos un skaistākos iežus un minerālus!

 

Rumānijā valda totāla apsēstība ar baznīcām - tās ir ik uz katra stūra! Es nepārspīlēju! Vai jebkur citur ir redzēts, ka parastā bloku māju rajonā ir baznīca? Tas ir apmēram tā, it kā kāds būtu baznīcu uzcēlis Ziepniekkalnā aiz mana loga! Baia Mare tā ir absolūti pierasta lieta - tu ej pa kādu dzīvojamo māju rajonu, un - bum! - tavā priekšā pēkšņi parādās baznīca!

 

Esmu pieradusi pie latviešu nepieklājīgajiem čaļiem, tāpēc mani ļoti patīkami pārsteidza azerbaidžāņu grupas puiši, kuri meitenes visu laiku palaida pa durvīm un piedāvāja savu vietu, kur apsēsties, ja nu gadījumā blakus esošās vietas bija jau aizņemtas! Latvijā lielākā daļa čaļu savu vietu nepiedāvā pat vecām sievietēm, nemaz nerunājot par jaunām meitenēm... Mācieties, mācieties, latvju bāleliņi!

 

Rumānijā visas dienas dzīvojām 4 zvaigžņu viesnīcā, kuras restorānā to tik vien darīja, kā centās mūs pārbarot. No sākuma, protams, kā jau pieklājīgie latvieši izēdām visas porcijas, bet tad sapratām, ka nav ko sevi mocīt un jārīkojas, kā to dara citas tautas - ja negribi / nevari kaut ko ieēst - neēd, bet atstāj uz šķīvja...

Vienīgais nejaukais mīnuss viesnīcai - restorāna apkalpojošais personāls ēdamzālē uz vietas smēķēja. Rumānijā nepastāv nekādi smēķēšanas aizliegumi, tāpēc gadījumā, ja kādas no manām mantām smird pēc cigaretēm, tad lūdzu nesāciet domāt, ka esmu sākusi piekopt šo netikumu, bet ziniet - es biju Rumānijā, kur smēķē visur!