2017. gada 31. augusts. Kirgizstāna, Tulpar Kol. Jaku bari, iesprūšana uz bīstamas takas un izvairīšanās no absurdas avārijas par mata tiesu

 

Brokastīs – mannā putra, aprikožu ievārījums, plakanā maize, tēja.

 

Pēc brokastīm sapakojam mantas, atstājam tās nojumē, samaksājam 1000 somus, sarunājam auto uz plkst. 17:00 un dodamies klaiņot pa vietējiem kalniem.

 

Vārdos neietverams skaistums. Gribētos visu šo pieredzi nodot arī citiem. Kā gan mums paveicies ar iespēju šeit atrasties! Bezgala baltas sniegotas virsotnes, to skaitā arī viens no Pamira augstākajiem punktiem – 7134 m augstā Ļeņina smaile. Fantastiski zemes šķērsgriezumi – paradīze ģeologiem! Jauka upes čaloņa. Ko gan vēl var vēlēties?

 

Kādā brīdī sajūtu vēlmi vienkārši piesēst, pavērot apkārtni, padomāt, parakstīt. Adri tikmēr dodas tālākā pastaigā.

 

Ja man būtu jāizvēlas starp Tadžikistānu un Kirgizstānu, es izvēlētos Tadžikistānas cilvēkus, bet Kirgizstānas dabu. Te ir manam garam atbilstoša daba – plaši klajumi, kuriem tālumā redzami kalni. Brīvība! Tikai derētu pa kādam kokam. Man kā latvietei ainava bez kokiem šķiet mazliet spocīga. Ozods gan mums stāstīja, ka kirgīzi izvēlas celt mājas tur, kur nav koku. Kāpēc? Neviens nezina.

 

Ak, cik labi tā vienkārši sēdēt un vērot kalnus, klausīties sienāžos, putnos, un ik pa laikam tālumā manīt kādu milzīgu ērgli.

 

Pēkšņi izdzirdu savādu svilpienu un pagriežos. Paugura galā redzama oranža murkšķa galva! Murkšķi te ik pa laikam sasvilpjas un izlien no kādas alas. Tālumā pamanu jaku baru.

 

Pēc kādām divām stundām tiekamies ar Adri, un dodamies kopīgā pārgājienā. Pretēji manai iekšējai balsij sākam soļot pa tāda tipa taciņu, kādas ienīstu visvairāk – smilšaina, cieši nomīdīta taka pašā kraujas malā, kas ved paralēli kalnam un ir vienas pēdas platumā. Uzliec kāju uz takas, un tā vien liekas, ka kāja jau slīd iekšā aizā, jo taka ir nomīdīta ieslīpi uz aizas pusi, un nekas neaptur kāju no slīdējuma – nedz zāles kušķi, nedz akmeņi, jo nekā vairāk par slidenām smiltīm tur nemaz nav. Turklāt arī kritiena laikā nebūtu, kur pieķerties – pa tiešo iekšā aizā. Pirmo takas daļu kaut kā noeju, bet vienā vietā šķiet drošāk mazliet pieturēties ar rokām pret kalnu, tomēr tā izrādās kļūda – kamera un plecu soma mani vēl vairāk sasver uz sāniem un jūtu, ka nevarēšu iztaisnoties, nezaudējot līdzsvaru. Saucu Adri, lai padod roku. Ar viņas palīdzību viss beidzas labi. Drīz vien nonāku punktā, kur lieku nākamo soli, bet saprotu, ka kāja slīd aizā, nekādi nevaru atrast zolei stabilu saķeri ar takas virsmu. Slīd prom un viss. Neko nepadarīsi. Varianti? Hmm…Uz priekšu reāli netieku. Zolei nav saķeres ar zemi. Atpakaļ vairs īsti arī negribas iet, jo tur arī bija vairāki posmi, kuriem tikai ar veiksmes palīdzību tiku pāri. Turklāt taka tik šaura, ka pagriezties otrā virzienā, nezaudējot balansu, arī varētu būt pagrūti. Bāc. Sāku justies iesprūdusi. Pamanu vēl vienu variantu – pakāpties kādu 1,5 m atpakaļ un šļūkt lejā pa šķembu nogruvumu. Problēma nr.1 – nav skaidrs, vai tas ir reāli, jo nogruvums ir ļoti stāvs. Problēma nr. 2 – jāpieveic tas sasodītais 1,5 m, kaut kur neaizslīdot pirms tam. Vēl viens variants – kāpt uz augšu, kur pēc kāda laika parādās mazi zāles pudurīši, pa kuriem būtu vieglāk tikt uz priekšu. Problēma – pagriežoties ar seju pret kalnu, nav īsti iespējams uzsākt kāpienu augšup, jo ar kāju nav, kur atsperties. Jo ilgāk es tā stāvu vienā punktā un domāju, jo vairāk mazinās līdzsvara sajūta un jo nereālāki sāk šķist visi varianti. Bāc, kāpēc neklausīju savai iekšējai balsij, kas teica, ka šī taka nav man? Ak jel, nu es esmu reāli iesprūdusi. Un trakākā jau ir apziņa, kad saprotu – būs vien pašai kaut kā jātiek no šīs situācijas laukā, neviens cits manā vietā to neizdarīs. Kādā brīdī ap stūri palūr govs, kas grib nākt pa šo taku, bet, laimīgā kārtā, mūs ieraudzījusi tā aiziet atpakaļ. Tā tikai vēl trūka, lai man virsū soļotu govs! Beigās izlemju par labu mēģinājumam kāpt uz augšu. Atmuguriski un pusguļus kārpos uz augšu, ar rokām un kājām cenšoties atrast kādu stabilu akmeni. Lēnā garā. Centimetru pa centimetram. Ik pa brīdim stabilais pamats zūd, sāku slīdēt uz leju. Tad atkal izdodas sataustīt kaut ko stabilāku. Līdz beidzot esmu sasniegusi pirmos zāles pleķīšus. Ufff. Nu jau varu slieties kājās. Šādi pārvietoties – līst atmugurski pusguļus stāvoklī – man kalnos vēl nebija nācies. Pat negribu domāt, par kādu risinājumu nāktos izšķirties, ja man uz pleciem būtu mugursoma, jo tad šāds variants nemaz nebūtu iespējams. Neviena meditācija nespēj sniegt tādu prāta skaidrību, asumu un "šeit un tagad" sajūtu kā mirklis, kad kalnos apzinies - "būt vai nebūt" ir atkarīgs no tava nākamā soļa un izvēles.

 

Pēc tam uz kāda pakalna ieturam pusdienu pikniku. Vērojam, kā no kalna aiz mums lēnām uz leju šļūc divi puiši. Pirmais pienāk pie mums un apjautājas, no kurienes esam. Viņš pats ir no Izraēlas un saka, ka viņa draugs laikam mūs saticis Ošas hostelī. Interesanti, es tur nudien gana ilgi pļāpāju ar vienu puisi no Izraēlas. Gan jau tas ir tas pats. Ha, ha, ha, lai kur mēs dotos, satiekam cilvēkus, kuri mūs zina.

 

Adri savas rīta pastaigas laikā bija salasījusi ziziforas. Ieberam dažas no tām ūdens pudelē un uztaisām “limonādi”.

 

Pēc atpūtas dodamies lejup uz upes pusi, kur satiekam milzīgu jaku baru, ko gani dzen pretējā virzienā. Uzkāpjot citā paugurā, satiekam daudz murkšķu. Ak, te taču īsta murkšķu paradīze – tādi plašumi un zaļa zālīte!

 

Vēlāk dodamies lejup, sekojot upei. Adri turpina lasīt ziziforas, bet es pievēršos akmeņu kolekcijas papildināšanai. Man izdodas atrast pat “Latvijas karogu”! Interesanti, ka Tadžikistānā akmeņi ir ļoti mirdzoši, saulē laistās kā dārgakmeņi, bet šeit tie ir matētāki, daudzi ir zaļgani un sārti.

 

Vēlāk atkal satiekam jaku baru. Piesēžam uzkalniņā, lai pavērotu šos iespaidīgos zvērus ar smieklīgajām astēm. Uzrodas viņu gans, kurš mums kaut ko saka kirgīzu mēlē. Prasu, vai viņš runā krieviski. Nē. To pamanīju jau iepriekš - kirgīzi runā krieviski daudz retāk un sliktāk kā tadžiki.

 

Kad sasniedzam jurtas, saimnieks ir jau ieradies. Paņem somas un kopā ar vakar iepazīto spāņu pāri kāpjam mašīnā.

 

Braucam cauri stepei. Mums pretī brauc cita automašīna. Teorētiski atrodamies uz šaura vienvirziena ceļa, bet reāli visapkārt ir līdzena stepe – brauc, kur gribi. Pēdējā brīdī pretī braucošais šoferis izdomā samainīties pa otru pusi gluži kā Anglijā, gandrīz izraisot avāriju. Sēžu priekšējā sēdeklī. Kad notiek šis neloģiskais manevrs, tas izskatās kā palēninājumā, un man galvā ir tikai viena doma – labi, ka mūsu džips ir daudz lielāks par viņa auto, ar mums nekas ļauns nenotiks. Par laimi, līdz avārijai pietrūkst dažu centimetru. Šī būtu bijusi visu laiku muļķīgākā un absurdākā avārija – stepes vidū, kur visiem pietiek vietas braukšanai. Kas par zāģu skaidām satūcītas tā šofera galvā un kāda bite viņam iedzēla, nevienam no mums netop skaidrs. Uz ceļa nebija absolūti nekāda iemesla šādam neprātīgam un neloģiskam manevram. Kaut kāda traka diena šodien. Bet tādās dienās tu sajūties pa īstam dzīvs.  

 

Naktsmāju pagalmā sabraukuši vairāki auto. Māja pilna. Meklējam, kur varam tikt pie divām brīvām gultām. Mūsu divvietīgā istabiņa jau aizņemta. Saimnieks mums pasaka: “Tūlīt, tūlīt!” un dodas padzīt no istabiņas izraēļu pāri, ar kuru braucām vienā auto no Ošas. Mēs skrienam viņam pakaļ un sakām, ka tā jau gan nevajag, mēs varam gulēt arī lielajā hosteļa tipa istabiņā. Bet saimnieks saka: “Vēlāk ieradīsies vēl pāris viesi. Meitenes, vai jums nebūs iebildumu, ja jūsu istabā apmetīsies arī daži puiši?”. Ak tu dieniņ, kāda tad mums starpība! Lai tik dzīvo.

 

Vakariņās daudz arbūzu un meloņu, kā arī kāds interesants ēdiens. Garšīgi.

 

Daudziem kirgīziem ir acīmredzamas ādas problēma. Saule? Vējš? Adri minējums – maza gēnu apmaiņa. Var jau būt,  bet arī es pēc šīm pāris dienām sāku just ļoti saplaisājušas lūpas. Spožā saule un aukstais vējš dara savu.