© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 31. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža. Mokas ar rudziem un Bobo meklēšana

 

Jau no agra rīta esam tīrumā un nodarbojamies ar rudzu novākšanu. Ellišķīgs darbs -  cepinoši karsta saule, neērta pozīcija, kas nogalina gan kājas, gan muguru un asi rudzi. Bet kaut kad taps rudzu maizīte.

 

Pēc pusdienām dodos uz dārzu uzēst aprikozes un zīdkoka ogas, jāizmanto iespēja, kamēr tāda ir!

 

Vēlāk ķeramies klāt tēju pakošanai, bet pēc tam pievēršos bukletiem. Beidzot pabeidzu visus piecus bukletus, tagad būs tikai jāpārskata, vai nav kādas kļūdas.

 

Momo ienāk istabā un prasa, vai neesam redzējušās Farangisu. Nē, neesam. Izrādās, ka Bobo, kurš šodien devās uz Iškašimu, ir atgriezies, bet tā kā nopircis gan arbūzu, gan meloni, viņam vajag palīgus, lai to visu no ciema uzstieptu augšā. Momo vaicā, vai divatā atradīsim ceļu, sakām, ka gan jau. Bet… ceļu uz ciematu ir tik daudz! Turklāt īsti nezinām, vai viņš jau ir ceļā uz māju, vai gaida mūs aptiekā, vai vēl kaut kur citur. Uz labu laimi izvēlamies taciņu un visu laiku snaikstāmies apkārt, vai Bobo gadījumā nesoļo uz māju pusi pa citu ceļu. Būtu muļķīgi izmainīties.

 

Pa ceļam spriežam, ka būtu jauki tādā pastaigā doties katru vakaru – lai izkustētos pēc pamatīgās ēšanas un mazliet redzētu civilizāciju. Vispār jāpārbauda, vai pie viesnīcas esošā kafejnīca strādā arī tad, kad esam paēdušas vakariņas un absolūti brīvas. Socializēšanās nolūkos.

 

Cerības atrast Bobo un ar viņu pa ceļam nesamainīties bija gana niecīgas, tāpēc liels ir mūsu prieks, kad jau pa gabalu ieraugām, ka aptiekas vārti un durvis ir vaļā. Juhū! Bobo sēž un gaida palīgus. Paņemu meloni, Adri paņem arbūzu, un varam doties atpakaļ uz mājam. Bobo ik pa laikam apstājas, lai papļāpātu ar kaimiņiem. Netālu no mājas netīšām palaižam garām īsāko ceļu, un Bobo mūs apsteidz. Kad atkal satiekamies, viņš uzjautrinās, ka viņš, vecs vīrs (viņam gan patīk teikt “jauns pensionārs”), apsteidzis mūs. Īstenībās tas tiešām ir iespaidīgi, ka viņš savos gados te kāpelē augšā lejā. No viņa uzzinām, ka pavisam netālu atrodas kapi, kur apglabāti daudzi viņa ģimenes locekļi. No malas pat nevar pateikt, ka tur ir kapi! Pilsoņu kara laikā tie pamatīgi izpostīti. Vispār jābrīnās, kā šajā klinšainajā zemē var izrakt kapu.

 

Šī ir mistiska, suģestējoša vieta. Mans gars te dīvainā kārtā jūtas piederīgs. Daba ir tik skarba, ka pat nav saprotams, kāpēc cilvēki šādā vietā izvēlas dzīvot, bet laikam jau arī viņus te kaut kas uzrunā. Vieta, kuru nav iespējams pamest. Vieta, kuru nav iespējams neiemīlēt par spīti tās skarbumam. Grāmatas “With Our Own Hands” ievadā lieliski pateikts, ka pamirieši bez šīs vietas nespēj dzīvot. Pamiram piemīt kas īpašs. Piekrītu. Loģiski domājot, šeit nav nekā tāda, kas liktu te dzīvot. Bet tomēr.

Cilvēki šeit dzīvo. Par spīti visam.

 

Pēc vakariņām ar Adri rodas ideja tapčanā noskatīties kādu filmu. Viņa piedāvā neparastu filmu “The Brand New Testament”. Labi, ka filmai ir subtitri, jo upe šņāc tik skaļi, ka lāga neko nevar dzirdēt. Taisni jābrīnās, kā mēs pie šāda trokšņa spējam iemigt. Interesanta filma, kas liek aizdomāties, kā mēs dzīvotu savas dzīves, ja precīzi zinātu, cik daudz laika atlicis.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now