2019. gada 31. maijs. Poliete Monika Latvijā. Rīga. Astoņdesmitie!

 

Rītu sākam ar Rīgas aplūkošanu no augšas – LZA torņa. Esmu Rīgā izmēģinājusi arī citas panorāmas vietas, bet šī ir mana iemīļotākā – daudz platības, nekādu restu vai stiklu priekšā panorāmai, vairākas informatīvas plāksnes par apskates objektiem, visnotaļ laba lokācijas vieta un pieņemama biļetes cena.

 

Pēc tam palīkumojam pa Centrāltirgus labirintiem, iemetam acis vecpilsētas ieliņās, bet tad dodamies pie Raiņa – lai gaidītu Riga Culture Free Tour sākumu. Neesmu diži labs vēstures pārzinātājs, tāpēc man patīk ar saviem ārzemju draugiem apmeklēt kādu Free Tour – ekskursiju gida vadībā par ziedojumiem. Kādu laiku pie Raiņa nostāvam vien divatā. Tad uzrodas mūsu gide. Un pēc brīža pievienojas vēl viens tūrists. Tas arī viss. Ekskursija ir ļoti, ļoti informatīva, bet man mazliet pietrūkst joku no gides puses. Jūtos kā skolā. Uz beigām sāk līt. Pēc ekskursijas dodamies sasildīties un atgūt enerģiju folkklubā “Ala”. Monika ir šausmās par tur redzamajiem ugunskrustiem, kas visai bagātīgi lietoti interjera noformējumā. Es smejos, ka tā ir ļoti svarīga zīme latviešu mitoloģijā, un mēs neesam vainīgi, ka dažiem vācu vīriem labpaticies tās pielietojumu samaitāt.

 

Tālāk dodamies uz Modes muzeju. Tas ir jaunatklājums arī man pašai. Monika ir apsēsta ar 80. gadu modi, un jau laicīgi pati bija noskaidrojusi, ka Modes muzejā uz viņas viesošanās laiku būs izstāde par 80. gadu modi. Muzejs nav liels, ir visai padārgs, bet es teiktu, ka apmeklējums ir tā vērts. Kaut vai tāpēc, ka iespējams ļoti daudz ko aptaustīt un pielaikot, muzeju ne tikai aplūkojot, bet piedzīvojot.

 

Vēlāk čāpojam uz Kaņepes Kultūras centru - gribu parādīt Monikai mazliet alternatīvāku Rīgas noskaņu, kā arī vēlos aplūkot, kā tad izskatās tur salīdzinoši nesen ierīkotais kino “Augusts”. Pie letes prasu, kad varēsim nopirkt biļetes uz kino, bārmenis atbild, ka uz filmas sākuma laiku. Paņemam pa dzērienam un dodamies pļāpāt. Kad filmas sākuma laiks teju klāt, ejam atpakaļ pie letes, bet trepēm, kas ved uz kino telpu, joprojām pāri pārvilka šņore, un neizskatās, ka kāds sāktu tirgot biļetes. Pastāvam un pagaidām. Kad pagājušas kādas desmit minūtes, prasu bārmenim, kā tad būs ar filmu un biļetēm. Viņš saka, ka filma jau sen sākusies. Es smejos: “Bet kā tad tā? Mēs te ieradāmies uz pašu filmas sākumu, bet trepes bija slēgtas!”. Viņš sameklē par filmu atbildīgo puisi, un tas mums pārdod biļetes par puscenu, jo pirmās filmas sākumu jau esam nokavējušas. Nu re, sanāca pat tīri izdevīgi. Filma ir art-house stilā, kas man tomēr ir par modernu. Noskatāmies pirmo no filmām, bet uz otro ne es, ne Monika palikt vairs negribam. Katrā ziņā pats kino “Augusts” man patika, tikai citreiz rūpīgāk jāizvēlas filma. Tā kā ārā ir visai drēgns, tad dodamies mājup.