top of page

2017. gada 31. marts. Cēsu brīnumi, skaistā Ungurmuiža un stopēšana

 

Atkal nīkām piebāztajā publiskajā transportā, lai nokļūtu autoostā, kur plkst. 08:05 bija jālec autobusā uz Cēsīm. Protams, nogurums dara savu, un autobusā aizmigām. Kaut kur pusceļā pamodos, un no brīnumiem mute palika vaļā! Man jau aizvakar Kuldīgā šķita, ka atgriezusies ziema, bet, salīdzinot ar šo, tas vēl nebija nekas! Te zemi klāja kādi 10 cm sniega!!

 

Cēsu apskati sākām ar viduslaiku pils iepazīšanu. Tikām pie lukturīšiem, un – aidā! Lisa teica, ka jau iepriekš bija lasījusi cilvēku atsauksmes par to, cik jauki bija izložņāt pilsdrupas sveču gaismā, un domājusi, kurš gan mūsdienās sev staipa līdzi sveces. Tagad viņa saprata, kāpēc tur bija minēta sveču gaisma. Man šķiet, ka tā ir ģeniāla ideja – tā vietā, lai pilsdrupās ierīkotu elektrisko apgaismojumu, katram apmeklētājam dot lukturīti. Mazāks resursu patēriņš un lieliska noskaņa pils apskatei. Lisai pilsdrupas ļoti, ļoti patika.

 

Pēc tam devāmies atpakaļ uz autoostu, lai kāptu autobusā uz Ungurmuižu. Tiesa, autobusu gandrīz nokavējām. Izkāpām no autobusa, mums pretī pavērās spocīgi sniegotā miglā tīta koku aleja, veci ozoli un garš ceļš uz muižu. Līdz Ungurmuižai bija jāčāpo lielāks gabals, nekā biju gaidījusi, bet tas nekas. Iegājām muižas pagalmā, sākām snaikstīties gar logiem un durvīm, kad no iekšpuses durvis kāds atslēdza. Durvju ailē parādījās sieviete, kura smējās: “Ko tad jūs te šādos laikapstākļos darāt?” Kādi ir tie laikapstākļi, tādi ir. Sniega dēļ jau mājās nesēdēsi. Nopirkām biļetes, darbiniece sniedza nelielu ieskatu muižas vēsturē un lietās, kam apskates laikā jāpievērš vērība, tad varējām sākt iepazīt Ungurmuižu. Šajā muižā līdz šim nebiju bijusi, tā mani ļoti patīkami pārsteidza. Gan mājas ārējais izskats, gan apbrīnojamie sienu gleznojumi, gan patīkamā aura. Vienlaikus grezna, bet piezemēta muiža. Arī mājas būvniecībai izmantotie kokmateriāli tai piešķīra īpašu šarmu, to padarot atšķirīgu no visām citām līdz šim redzētajām muižām un pilīm. Šeit jāpiemin arī fakts, kas neraksturīgs lielai daļai citu muižu – tās īpašnieki muižu cēla tā, lai tā labi iekļautos apkārtējā vidē, saglabātu tradīcijas un praktiskumu, nevis izrādītu īpašnieku bagātību. Apbrīnojami, kādi agrāk Ungurmuižā bijuši sienu un griestu gleznojumi, ko izpostījuši PSRS laiki. Daļa no gleznojumiem atjaunoti, daļa nē. Lisa jau atkal kārtīgi iedziļinājās muižas vēsturē, kamēr es priecājos par sienu gleznojumiem. Jāteic, ka muižā bija visai vēss pat āra apģērbā, tāpēc ik pa laikam izmantoju iespēju pasildīt rokas pie podiņu krāsnīm. Ja nav būts Ungurmuižā, tur noteikti ir jāaizbrauc!  

 

Ungurmuižā pavadījām gana ilgu laiku, tāpēc nokļūšanai atpakaļ uz Cēsīm bija trīs opcijas. Pirmā – gaidīt 2 stundas līdz nākamajam autobusam (tātad - salt). Otrā – iet uz Cēsīm ar kājām (tātad – nepaspēt aplūkot Jauno pili un nelietderīgi patērēt daudz laika). Trešā – stopēt (tātad – nesalt un ātri nokļūt Cēsīs, ja paveiksies). Izvēlējāmies trešo opciju. Lisa teica: “Latvieši šķiet ļoti jauki un laipni, gan jau ātri kādu nostopēsim!”. Cik interesants novērojums, jo parasti visi sūdzas par aukstajiem, nepieklājīgajiem, nejaukajiem latviešiem (kam gan es nekad neesmu piekritusi). Kad izgājām no Ungurmuižas, mums pretī brauca viena automašīna, šoferis apstājās un prasīja, vai restorāns ir atvērts. Teicu, ka gaisma iekšā spīdēja, gan jau ir vaļā. Pēc kāda laiciņa šis pats pāris brauca atpakaļ, nostopējām, bet izrādījās, ka viņi dodas uz Valmieras pusi. Žēl. Nonācām uz šosejas. Viena mašīna pabrauca garām vien noplātot rokas. Nākamā mašīna apstājās un šoferis mūs aizveda līdz pašam Cēsu centram. Redz, cik ātri un veiksmīgi! Paldies!

 

Nu varējām doties iepazīt Cēsu Jauno pili. Pilī notika kaut kāda arheoloģijas konference, tāpēc no sākuma sanāca iejaukties viņu kafijas pauzē, bet pēc tam nevarējām aplūkot vienu telpu. Lisai atkal bija liels apjoms vēsturiskā materiāla, ko rūpīgi iepazīt. Mums paveicās, ka, uzkāpjot tornī, migla beidzot bija izklīdusi, sniegs vairāk vai mazāk nokusis, un pavērās jauks skats uz Cēsīm.

 

Pēc tam aizgājām paēst uz kafejnīcu “Priede”. Lisa priecājās, ka pat nelielās pilsētās mums ir daudz jauku kafejnīcu ar lielisku interjeru. Jo īpaši viņu sajūsmināja šīs kafejnīcas tualete, kur skanēja putnu dziesmas un bija sajūta, ka esi nokļuvis mežā. Ak, noteikti iesaku nobaudīt priežu čiekuru sīrupā ceptus bumbierus ar saldējumu!

 

Pēc tam izstaigājām Cēsu vecpilsētu, bet tad bija pienācis laiks doties uz autobusu. Autobusā pļāpājām, un man likās interesanti uzzināt, ka Lisa parasti izvēlas tās autobusu / avio kompānijas, kurām ir darbiniekiem labvēlīga politika ar labu atalgojumu un cilvēcīgiem darba apstākļiem. Šķiet, ka Latvijā liels sasniegums ir tas, ka cilvēki pēdējā laikā sāk domāt par ietekmi uz vidi, bet, lai cilvēki sāktu domāt arī šādā veidā, jāpaiet vēl ilgam laikam. Savā ziņā tur vainojama arī skolu sistēma, piemēram, pie mums praktiski neviens nerunā par sociālo situāciju, dažāda veida diskrimināciju un tamlīdzīgiem tematiem.

bottom of page