2016. gada 30. decembris. Mākslinieku rajona vilinājums, čūsku teorija un lietuviešu pica Viļņā

​

Izgulējāmies, iekodām brokastis un devāmies iepazīt pilsētu. Bija doma sākt ar Užupio republikas apskati, bet kaut kā aizgājām mazliet nepareizi un attapāmies pie viena muzeja. Izlēmām to aplūkot. No muzeja pavērās jauks skats uz pilsētas pakalniem. Saulainā dienā gan tas būtu bijis manāmi jaukāks. Muzejā bija dažādi arheoloģiskie objekti. Kopumā interesants, neliels muzejs.

 

Pēc tam lēnā garā devāmies uz informācijas centru. Ēriks noskaidroja, ar kādu autobusu rīt agri no rīta var nokļūt lidostā, bet pēc tam gaidījām, kad uzradīsies mūsu "Free Tour" gids. Atnāca pat vairāki gidi. Tā kā bijām sapulcējies paprāvs bariņš cilvēku, gidi mūs sadalīja divās grupās. Cilvēki ieradušies teju no visām pasaules malām! Man baigi patīk šāda "Free Tour" ideja. Lai gan jāatzīst, ka privātā tūre ir 100x labāka par šādu grupveida pasākumu. Te jau jāsāk domāt - klausīties, ko stāsta gids, vai mēģināt uztaisīt kādu fotogrāfiju. Bet katrā ziņā tā ir laba iespēja gūt vispārēju iespaidu pa pilsētu un uzzināt jaunus faktus gan par valsti, gan par pilsētu. Protams, cik ticami ir fakti, tas ir cits jautājums. Man, piemēram, likās savādi, ka lieloties ar to, cik sena un īpaša ir lietuviešu valoda, nemaz netika pieminēts tas, ka šī valoda tāda nav vienīgā, bet ka tai ir vēl viena ļoti radniecīga valoda - latviešu valoda. Tāpat arī lielīšanās ar to, ka Viļņa ir zaļākā pilsēta Eiropā likās manāmi pārspīlēta. Bet nu tas tā. Kopumā jau tūre bija forša.

 

Pēc tūres bijām manāmi nosaluši, devāmies uz hosteli, uzvārījām tēju un siltumā atpūtāmies. Pēc tam devāmies pusdienu vietas meklējumos. Ēriks bija nolūkojis vienu picēriju, man nebija iebildumu. Atkal pārēdāmies. Pēc tam atkal pariņķojām pa pilsētu, bet tad devāmies uz viesnīcu.

Pa ceļam Ēriks gribēja pārbaudīt, vai informācijas centrā ieteiktajā autobusa pieturā tiešām kursē vajadzīgais autobuss. Labi, ka viņš to izdarīja, jo atklājās, ka tajā pieturā neviens autobuss uz lidostu nemaz nebrauc! To apstiprināja arī pieturā stāvoša lietuviešu meitene. Uzticies nu informācijas centra darbiniekiem! Ēriks šo pašu jautājumu uzdeva arī mūsu hosteļa jaukajam vīrietim, kurš teica, ka autobuss tik agrā rīta stundā būs jāmeklē gana tālu. Ēriks pajautāja, cik maksā taksometrs, izrādījās, ka tikai 8 EUR. Tā vietā, lai tumsā kātotu uz attālu pieturu, Ēriks izvēlējās braukt ar taksometru. Hosteļa darbinieks rezervēja taksometru uz plkst. 05:30. 

 

Ēriks smējās, ka ceļošanu un piedzīvojumus ar mani varētu aprakstīt šādi. Solveiga saka: "Skaties, kāda īsa čūska!" Kad viņš paņem rokās šo čūsku, tā pēkšņi ir kļuvusi daudzas reizes garāka. Ha, ha, ha, laikam jau jāpiekrīt. Un tomēr Ēriks bija ieradies Latvijā, lai vairāk kā 2 nedēļas tiktu tieši pie šādiem piedzīvojumiem. Tad jau nemaz tik traki tas nav. Es viņam skaidroju, ka, jā, dažkārt tiešām savas idejas neizklāstu gluži pilnībā, jo zinu, ka tās izdzirdot pilnā versijā, cilvēki visticamāk nebūtu ar mieru tām piekrist, tāpēc tās mazliet pietušēju, jo labi apzinos, ka beigās cilvēki būs priecīgi, ka piekrituši tādai avantūrai. Nudien nespēju atcerēties nevienu reizi, kad tas nebūtu nostrādājis. Laikam jau šī īsās-garās čūskas stratēģija ir tīri tā neko. 

 

Manējie atrakstīja, ka tētis nevar atrast savus ādas cimdus, ko bija aizdevis Ērikam. Pateicu to viņam, viņš izkrāmēja savu somu un atrada ne vien cimdus, bet arī divas karotes no mūsu virtuves. Ha, ha, ha!!! Tipisks Ēriks.