2013. gada 30. oktobris.  Romeo un Džuljeta gruzīnu un latviešu versijā

 

Viens no foršākajiem uzdevumiem - outdoors pasākums gandrīz dienas garumā ar visādiem neparastiem uzdevumiem, kas iemūžināti ne tikai fotogrāfijās, bet arī video. Nu piemēram, vai bieži gadās uzņemt video par Romeo un Džuljetu, kur Džuljetas lomā ir latviešu meitene (es!), bet Romeo lomā - gruzīnu čalis? Gāja visnotaļ jautri.

Pirms šīs apmaiņas ļoti satraucos, kā es ar savām ļoti, ļoti vājajām angļu valodas zināšanām tur varēšu vispār normāli piedalīties, bet izrādījās, ka nav jau tik ļoti traki. Nu labi, es joprojām nevaru angliski normāli pateikt visu, ko gribu, bet vismaz es pietiekoši labi visu saprotu. Man par pārsteigumu tur bija vairāki cilvēki, kas angļu valodu pat nesaprata, nemaz nerunājot par tās pielietošanu! Tā nu šajā outdoors grupu darbā man nācās notiekošo vienai moldāvu meitenei no angļu valodas tulkot uz krievu valodu (kas man ir vēl katastrofālākā līmenī nekā angļu valoda, turklāt kopš 12. klases vispār nav lietota), bet viņa savukārt to tulkoja uz rumāņu valodu (Rumānijā un Moldovā ir viena un tā pati - rumāņu - valoda) vienam čalim, kurš nezināja nevienu citu valodu, kā tikai rumāņu. No malas mani angļu - krievu, krievu - angļu tulkojumi noteikti izklausījās katastrofāli, bet tā kā grupā neviens cits krievu valodu nezināja, tad tā bija vienīgā iespēja sazināties, un man nekas cits neatlika. Galu galā saprasties varējām tīri tā neko. Ja labi grib, tad visu var! Mūsu outdoors dienas komandas sastāvā ietilpa rumānis, moldāviete, lietuvietis, spāniete, latviete un gruzīns... Raibu raibā kompānija.

Lai dienas vidū parkā varētu rīkot koncertu ar pašdarinātiem mūzikas instrumentiem, vācām dažādus atkritumus.

 

Viens no uzdevumiem bija atrast Baia Mare raganu un nobildēt. No daudzajām uzrunātajām sievietēm atsaucas vien kāda labsirdīga paskata ome. Tā kā mūsu nobildētā sieviete pēc ļaunās raganas gluži neizskatījās (lai gan nebija jau rakstīts, ka Baia Mare raganai obligāti jābūt ļaunai, bet nu tomēr...), tad izdomājām savu raganisko fotostāstu mazliet paplašināt ar dažādām raganas pārvērtības formām, piemēram, ragana pārvērtās par suni! Šurum burum burum bums! Un arī Solveiga pārtapa par raganu...

 

Dienas vidū pienāca laiks prezentēt kādu dziesmu, izmantojot instrumentus, kas izgatavoti no atkritumiem.

 

Tā kā visus savus outdoors grupu darba uzdevumus paveicām gana laicīgi, tad mums palika daudz brīvā laika līdz vakaram. Citi gribēja doties uz viesnīcu, bet es - klaiņot pa pilsētu. Gruzīņu čalis no manas grupas bija šausmās, kā es tā viena iešu pa pilsētu, jo redz, apkārt klīst visādi aizdomīgi tipiņi. Tad nu pārējie grupas biedri savāca manu telefona numuru un teica, ka ja norunātajā laikā nebūšu viesnīcā, viņi zvanīs un meklēs mani rokā. Ak jel!

Beigu galā gan uz vienu nelielu muzeju man pievienojās meitene no Moldovas, ar kuru man nācās runāt krieviski, bet labi, ka viņa pievienojās, jo muzejā esošais gids runāja tikai rumāniski, un moldāviete man varēja mazliet patulkot. Pēc tam gan viņa devās atpakaļ uz viesnīcu, bet es turpināju klaiņot apkārt.

Tā nu klīdu pa ielām, līdz nokļuvu mākslas muzejā. Iepriekš domāju, ka rumāņu māksla būs krasi atšķirīga no pārējās Eiropas mākslas, bet nē, arī šejienes mākslinieki bija izgājuši cauri visiem Eiropas mākslas stiliem, bija manāmas daudzas atsauces, piemēram, uz Renē Matisa un Vincenta van Goga glezniecības manierēm. Šis bija tiešām ļoti interesants un kvalitatīvs muzejs, kurā vienuviet varēja aplūkot rumāņu mākslas attīstību no dziļas senatnes līdz pat mūsdienām. Tas bija tiešām brīnišķīgi uz kādu laiciņu iegrimt mākslas pasaulē....

 

Šovakar bija internacionālais vakars - katrai valstij sevi bija jāprezentē. Mēs pastāstījām pāris faktus par Latviju, nodziedājām "Bēdu, manu lielu bēdu", kuru es piespēlēju uz blokflautas, un iemācījām visiem dejot "Tūdaliņ, tāgadiņ".

 

Arī citas tautas mācīja dejot savas tradicionālās dejas. Tīri vai sagribējās pēc atgriešanās Latvijā pievērsties tautas deju apguvei.

 

Mūsu latviskais cienasts - rupjmaize (lielākā daļa par to bija sajūsmā), dzērvenes (tās cilvēkiem vai nu tiešām garšoja, vai lika šausmās saviebties), ķimeņu siers (man par lielu pārsteigumu brīvprātīgais no Francijas, šīs siera kulta zemes, teica, ka mūsu ķimeņu siers ir ļoti garšīgs!), lauku speķis un konfektes "Vinnijas Pūks". Vienīgais, kas man visā šajā vakarā nepatika, bija mūsu mākslīgo puķu vainadziņi... Nost ar mākslīgajām puķēm! Ja nav puķu, tad nav! Lai gan ungāru meitene pēc tam par tiem bija sajūsmā un prasīja, kur tādus var nopirkt... Šausmas!