© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 30. augusts. Kirgizstāna, Sary Mogul. Absolūti plakans horizonts stepē, kirgīzu nomadi un nakts jurtā

No rīta viesu mājā nav nedz elektrības, nedz interneta. Esam piecēlušās agrāk par visiem pārējiem, tāpēc snaikstāmies pagalmā, līdz saimniece mūs pamana, un mēs tiekam pie brokastīm – ceptas olas, lečo, maize, džems, tēja.

 

Pēc brokastīm beidzot uzrodas internets. Adri telefonā caur WhatsApp sazināmies ar šoferi, kurš mūs veda no Murgābas uz Ošu, un sarunājam, lai 1. septembrī viņš mūs savāc Sary Tash. Tādejādi mums nevajadzēs lieki kratīties uz Ošu. Protams, jāmaksā pilna cena par braucienu Oša – Murgāba. Iepriekš domājām, ka varbūt uz Murgābu no šejienes varēsim stopēt, bet diez vai tas būtu reāli. Pirmkārt, mašīnu uz ceļa nav nemaz tik daudz. Otrkārt, tās visas ir piepildītas pilnas ar pasažieriem jau lielajās pilsētās vai arī nekur tālu nebrauc.

 

Beidzot notveram arī pašu saimnieku, aizrunājam naktsmājas aiznākamai naktij, noskaidrojam, kā atrast jurtas (sekot ceļam un elektrolīnijām), un sarunājam, ka atstāsim pārgājienam nevajadzīgās mantas šeit.

 

Dodamies ceļā. Mūs sagaida apmēram 25 km pārgājiens. Visapkārt bezgalīga stepe ar pilnīgi taisnu horizontu. Vienīgā veģetācija – sakaltuši zāles kušķīši, cik tālu vien sniedzas skats. Neiedomājami, bet visas dienas garumā neredzam nevienu pašu koku. Šeit tie vienkārši neaug. Jocīgi ko tādu piedzīvot… Prātam neaptverams plašums. Pat pie jūras nekad nerodas tik dīvaina sajūta. Tālumā mūs gaida vareni kalni ar sniegotām virsotnēm. Saule. Bezvējš.

 

Ha, ha, cik te dīvaini iet “uz krūmiem”… Vienkārši notupsties lauka vidū un viss.

 

Ik pa laikam mums garām pabrāžas kāds mazs virpuļviesulis. Spocīgi. Valda absolūts bezvējš, bet pēkšņi parādās dīvains troksnis, paskatāmies - tur sacēlies vēja virpulis, kas aiznesas mums garām. Tāds mazs, mīlīgs viesulītis. Un tā vairākas reizes.

 

Pēc kāda laika parādās nelieli pakalni, no kuriem laukā spraucas dīvaini, melni akmeņi. Akmeņogles?

 

Ēna nekur nav atrodama. Vienīgo ēnu varam rast aiz elektrības stabiem, bet tās tādas dikti šauras ēnas, no kurām lielas jēgas nav. Prātam neaptverams fakts – kā tas nākas, ka nav pat ne niecīgākā koka, aiz kura patverties no saules?

 

Ik pa laikam ceļi dalās. Sekojam loģikai un intuīcijai, jo citu variantu nemaz nav. Naktsmāju saimnieks no rīta teica, lai sekojam ceļam, bet nebrīdināja, ka ceļi dalīsies.

 

Ik pa laikam apstājamies, lai atvilktu elpu un apēstu kādu konču. Ceļš nav ļoti stāvs, bet pamazām virzāmies arvien augstāk un augstāk. Iešana un elpošana kļūst grūtāka. Pat mazākā fiziskā piepūle liek aizelsties.

 

Kad ieturam pusdienu pauzi, apsveicu Adri 31. dzimšanas dienā ar jau Latvijā sarūpētu dāvaniņu.

 

Laiks iet, bet jurtas nekur tālumā nav manāmas. Pienāk kārtējās krustceles. Vienā pusē tālumā redzam kādu fermu. Adri atstāj savu somu man un aiziet palūrēt, vai tur nav redzams ezers. Mūsu meklētās jurtas atrodas pie Tulpar-Kol ezera. Adri atnāk atpakaļ sakot, ka neredzēja ne ezeru, ne jurtas. Dodamies pa otru ceļu. Tur atrodam zirgu fermu un jurtu. Apkārt skraida bērni, kuri, mūs ieraudzījuši, ieskrien jurtā un pasauc vecākus. Ārā iznāk kirgīzu vīrs ar tradicionālo cepuri galvā. Var redzēt, ka tā ir paštaisīta cepure. Pajautāju, kā lai nokļūstam pie jurtām Tulpar-Kol ezera krastā. Izrādās, ka mums tomēr jāiet cauri fermai, tikai ceļš pēc fermas jāturpina stipri tālāk. Ak, īsteni kirgīzu nomadi, kas ar saviem zirgiem dzīvo kalnos! Tieši tas, ko es gribēju redzēt – kā kirgīzi dzīvo nekurienes vidū! Šai ģimenei piemīt kaut kas tik trausls, patiess un pirmatnējs, ka neuzdrīkstos to aizskart ar fotografēšanu. Lai gan viņi ir tik īsti, ka tāda fotogrāfija noteikti varētu pretendēt uz labām vietām fotokonkursos, bet, nē, tas ir mirklis, kas jāpatur atmiņā, nevis jāsabojā ar fotoaparāta klikšķi. Iekšējā balss neļauj nospiest kameras slēdzi, lai arī ļoti, ļoti gribētos. Varbūt palaižu garām labāko kadru, ko jebkad dzīvē uzņemtu, bet tā šķiet pareizi.

 

Izrādās, ka ferma sastāv no vairākām mājām un tādām kā apmetnēm. Vienai meitenei pajautājam, cik tālu atrodas jurtas. Viņa saka, ka mums jāiet vēl apmēram stunda. Ko? Tie noteikti nav tikai 25 km! Meitene saka: “Ja esat nogurušas, varat šeit atpūsties, iedzert tēju!”. Ļoti vilinošs piedāvājums, bet negribam viņu apgrūtināt, tāpēc dodamies tālāk.

 

Paliek arvien aukstāks un vējaināks. Ceļš ļoti strauji sāk vīties augšup. Arī ainava mainās – tā paliek daudz zaļāka, līdzās jauki čalo upīte. Vējš turpina pieņemties spēkā. Kādā brīdī paliek tik auksti, ka nākas vilkt mugurā džemperi un cimdus.

 

Pēkšņi mūs pārsteidz neiedomājami skaisti sarkanzaļi kalni ar ļoti maigām un plūstošām līnijām. Kaut kas pilnīgi pretējs skarbajiem kalniem Avdžā. Apbrīnojami, kādi gan krāsu salikumi pastāv dabā! Kādi mīlīgi pauguri un koši zilzaļi ezeriņi! Neaprakstāms skaistums un vēl līdz šim neredzētas ainavas un krāsu salikumi! Un… uzmini, kas mūs sagaida tālumā? Jurtas!!

 

Gar jurtām skraida bērneļi. No vagoniņa iznāk kāda paveca sieviete. Sakām viņai, ka gribam šeit palikt pa nakti. Uzrodas jaunāka sieviete, kura mums parāda jurtu un saka, ka vakariņas būs plkst. 20:00. Cik krāšņa jurta! Pat stiprinājumiem izmantotas grezni izrakstītas jostas! Daudzi ornamenti atgādina latvju rakstus. Mani pārsteidz tas, ka jurtā uz zemes ir vien zāle un paklāji. Brrr, cik auksti!

 

Dodamies mazliet izpētīt apkārtni un izbaudīt saulrietu. Pašu saulrietu īsti neredzam, toties saules apspīdētās zeltainās kalnu virsotnes saulrietam pretējā pusē izskatās pasakaini!

 

Vēlāk jaunā sieviete uz mūsu jurtas krāsniņu uz lāpstas atnes kvēlojošas akmeņogles un iekur uguni. Varbūt tās saraktas kaut kur tepat aiz stūra?

 

Vakariņās ir ļoti, ļoti garšīgs, dārzeņiem bagāts plovs, burkānu salāti, paštaisīts sviests, plakanā maize, tēja. Ļoti gardas vakariņas. Īpaši jau pēc tik kārtīga pārgājiena. Šis vispār ir līdz šim gardākais no Centrālāzijā ēstajiem ploviem. Enerģijas līmeņa atgūšanai izvēlos melno tēju, kam pieberu labi daudz cukura. Cerams, ka palīdzēs pret augstumu un aukstumu. Izdzeru vairākas krūzītes stipras melnās tējas ar cukuru, līdz sirds sāk joņot kā negudra. Oi, laikam pārdozēju!

 

Drīz vien uz vakariņām ierodas arī kāds spāņu pāris. Man nākas palīdzēt viņu saziņā ar veco sievieti.

 

Mmm, kāds patīkams siltums nāk no krāsniņas. Redzēs, cik auksti būs tad, kad ogles izdegs… Lukturīša gaismā rakstu piezīmes par dienu. Adri iet gulēt džemperī, jakā, cepurē, šallē un cimdos, bet es – savā vasaras kleitiņā. Tiesa, uzsienu šalli un uzvelku vilnas zeķes.

 

Ak, kāda idille – nakšņot jurtā apmēram 3500 m augstumā! Kā pasakā!

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now