2017. gada 30. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža.  Auzu kūlīši un improvizācija par sklandraušiem

 

Tāds lēns rīts. No sākuma mazliet pastrādāju pie bukletiem, bet tagad dodamies no tīruma novākt auzas un sasiet kūlīšos. Vēlāk tās varēs izmantot vannās pret reimatismu un citām kaulu vainām.

 

Pēc tam jāķeras klāt veļas dienai. Šodien rūpēties par uguns uzturēšanu zem lielā ūdens tovera ir mans pienākums. Kurināšanai lieto nederīgas atliekas no ārstniecības augiem, sakaltušus govju sūdus un… visādus plastmasas maisiņus. Diemžēl šeit nācies novērot, ka par plastmasas izmešanu dabā vai kurināšanu te galvu neviens lieki nelauza. Šausmīgi. Lai gan no otras puses – šeit jau nav cita veida, kā no atkritumiem atbrīvoties.

 

Pēc veļas dienas pienākusi kārta latviešu vakariņām. Izdomāju taisīt sklandraušus, jo nekas cits īpaši latvisks prātā nenāk. Bet jāteic, ka šī būs ļoti liela improvizācija par tēmu. Rudzu miltu vietā – kviešu milti, trīs olu vietā – tikai divas (un tās pašas ir mikroskopiskas “tadžiku izmēra” olas), krējums arī tik vien, kā ar karoti no bundžiņas izskrāpēt. Un pat ar burkānu skaitu tā pašvakāk, pa kluso no dobes izvelku vairākus svaigos burkāniņus, kas vēl tādi īsti mazulīši.

 

Pēkšņi ciemos ierodas kāda radiniece, kas mani nebūt neiepriecina, jo sklandraušu skaits noteikts uz galviņām, īpaši ņemot vērā nelielo izejvielu daudzumu. Laimīgā kārtā šī radiniece skaitās godājams viesis, un Farangisa ķeras klāt gaļas gatavošanai. Šeit tāda tradīcija – ja ierodas godājams viesis, galdā jāceļ gaļa. Vismaz badā neviens nepaliks.

 

Atklājās, ka šeit neviens ar kanēli īpaši neaizraujas, izņemot mani un Adri. Ups. Protams, ka sklandraušiem piebēru labu daudzumu savas mīļākās garšvielas. Adri sklandrauši dikti gāja pie sirds, bet pārējiem… Laikam tāda pati situācija kā ar ungāru ēdienu, he, he.

 

Kādas ārā zvaigžņotas debesis! Un pusmēness tik spožs! Jo īpaši spocīgi skatīties, kā tas “noriet” aiz kalna, atstājot vien izgaismotu debesu pleķīti.