2017. gada 29. augusts. Kirgizstāna, Sary Mogul. Kalni, ēzelīši un tēja ar cietumnieku

 

Paēdam brokastis, bet tad ejam pakot mantas. Adri vēl ir dušā, kad viens no reģistratūras darbiniekiem atnāk un saka, ka šoferis ir jau klāt. Stipri agrāk par norunāto laiku, bet varbūt te tā ir pierasts. Fiksi sataisāmies un ejam lejā. Tā kā esam pirmās pasažieres, varam izvēlēties vietas. Abas apsēžamies pie loga. Diemžēl logi nav pilnībā atverami. Gaidām. Gaidām. Priekšā sēdošais šofera draugs slepeni cenšas uztaisīt selfiju tā, lai tajā būtu redzama arī es. Diez ko slepeni gan viņam tas nesanāk, ha, ha, ha! Pēc kādas pusstundas mums beidzot pievienojas divi pārīši no Izraēlas.

 

Gluži kā vakar, tā arī šodien braucam ar Hondu, un stūre atkal atrodas labajā pusē. Šoferis skaidro, ka viņi iepērk mašīnas no Japānas, kur visi brauc pa kreiso ielas pusi, tāpēc arī stūre novietota labajā pusē. Kirgizstānā atļauts izmantot šādas mašīnas.

 

Šoferis ik pa laikam man kaut ko pajautā, jo esmu vienīgā, kas kaut mazliet runā krieviski. Beigās viss aiziet ierastajās sliedēs…

Šoferis: “Iedod man savu foto!”

Es: “Man nav.”

Šoferis: “Neticu. Jābūt!”

Es: “Nopietni, nav.”

Šoferis: “Beidz, tu man ļoti iepatikies, atstāj man kaut ko par piemiņu!”

Es sāku apsvērt, ka varbūt citreiz jāizliekas, ka krievu valodu galīgi nesaprotu. Dzīve būtu mierīgāka.

 

Piefiksēju, ka uz ielām neesmu manījusi smēķētājus, toties ļoti daudzi cilvēki zelē tabaku. Arī mūsu šoferis.

 

Ļoti labas kvalitātes ceļš. Tomēr ik pa laikam nākas lauzties cauri milzīgiem, milzīgiem aitu un zirgu bariem.

 

Pēc apmēram trīs stundu brauciena esam nokļuvuši Sary Mogul, kur tiekam pievestas pie jau aizrunātā viesu nama. Abi izraēļu pāri uzreiz dodas uz Ļeņina smailes pusi, bet mēs apmetamies viesu namā uz nakti. Ļeņina smaile atrodas uz Tadžikistānas un Kirgizstānas robežas, un ar saviem 7134 m ir viena no augstākajām Pamira virsotnēm.

 

Noliekam mantas un dodamies iepazīt ciemu. Ciems izrādās gana liels, te dzīvo daudz cilvēku, bet nekā vairāk par skolu, nelielu bodi, benzīntanku, bibliotēku un kredītiestādi te nav. Ciems pats par sevi ir jauks – bēšas un baltas mājas ar ziliem logiem un durvīm, zaļi graudaugu lauki, zilas debesis un sniegoti kalni fonā. Skaisti! Un kāds miers… Īpaši, ja salīdzina ar pēdējo dienu pilsētas ņudzoņu.

 

Daudzi bērneļi mums sauc “Hello!” un “Goodbye!”, daudzi grib nofotografēties.

 

Veikalā nopērkam pārtikas produktus rītdienas pārgājienam.

 

Aizejam līdz upei, kur mums pievienojas kāds draudzīgs suns. Tālumā uz lauka atkal redzam mazu virpuļviesulīti.

 

Kad dodamies atpakaļ uz viesu namu, mūs uzrunā kāds vīrs, kurš mūs aicina ciemos uz tēju. Pieklājīgi atsakāmies. Viņš izstāsta, ka vakar atgriezies Sary Mogul pēc 16 gadu prombūtnes… cietumā. Ak dieniņ!! Vīrs grib ar mums nobildēties. Nofotografēju viņu un Adri.

 

Ārā ir nežēlīgi karsti, bet viesu namā – auksti. Tur varam atpūsties no svelmes.

 

Fantastiski skaists saulriets.

 

Vakariņas mums ar Adri pasniedz pie lielā galda, bet četriem vīriešiem  - pie mazā galdiņa. Kāpēc mūs nodala no vīriešiem? Vakariņās garda dārzeņu zupa ar čili pipariem, aprikožu zupa saldajā, tēja un maize.

 

Mūsu istabā ir jau tumšs. Ilgi, ilgi meklēju gaismas slēdzi. Kad atrodu, kārtīgi sasmejos – mazs slēdzītis kaut kur sienai pa vidu. Durvis tam nav ne tuvu.

 

Brrr, vakarā istabā ir pat pārāk auksti!