© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 29. jūlijs. Tadžikistāna, Namadguta un Iškašima. Medību festivāls un VIP pusdienas

 

Jau plkst. 06:00 Bobo iet garām tapčanam un klabina kaut kādu metāla nūju, lai mūs pamodinātu. Pabrokastojam un gatavojamies doties ceļā, jo šodien brauksim uz medību festivālu Namadgutā, kur tirgosim savu produkciju – tējas, tinktūras, grāmatas. Ai, es būtu varējusi gulēt daudz, daudz ilgāk, jo Farangisa ilgi čammājas ar “jaunas sejas” uzkrāsošanu. Abas ar Adri tiekam pie tibiteikām. Pamira tibiteikām raksturīga izšūta maliņa ar bumbuli sānā, bet pati tibiteika ir vienkrāsaina. Viscaur izšūtās tibiteikas ir no Iškašimas reģiona. Kad beidzot visi ir gatavi, ņemam rokā smagās mantu kastes un kāpjam lejā uz ciemu, kur iespiežamies kaimiņa Opel. Šodien pie stūres sēž vakardienas briļļainā šofera tēvs.

 

Medību festivāls norisinās veca cietokšņa pakājē ļoti skaistā un kalnainā reģionā. Lai gan… kur tad šeit nav skaistu kalnu?’

 

Festivāls pilns ar dažādiem amatniekiem, kas uz vietas nodarbojas ar savu brīnišķīgo un košo darbu radīšanu – izšuvumi, greznas tibiteikas, rakstainas zeķes, pinumi. Tiesa, saistību ar medībām īsti nespēju saskatīt, ja neskaita par sniega leopardiem pārģērbušos puišeļus un pāris plakātus ar zvēriem.

 

Ar Adri dodamies iepazīt cietoksni. Kāpjot kalnā, dzirdam daudzus “hello”. Pa ceļam uz virsotni atrodas militārais postenis, kur piestājam atvilkt elpu. Armijnieks sāk ar mums pļāpāt. No sākuma cenšas runāt angliski, bet ļoti nopriecājas, kad saku, ka var runāt arī krieviski. Protams, seko visi klasiskie jautājumi. Bet nāk arī daudz aizdomīgāki jautājumi, piemēram, vai esam šeit kopā ar gidu, kur plānojam doties, cik ilgi grasāmies uzturēties. Hmm… Cerams, ka tā ir tikai viņa ziņkāre, nevis politiski-militāri jautājumi. Nekad jau nevar zināt. Beigās armijnieks man vaicā, vai es gribētu precēties ar tadžiku. Ha, ha, ha! Kad dodamies tālāk, viņš piekodina uzmanīties, lai kāds tadžiks mani nenozog un neapprec.

 

No pašas virsotnes paveras grandiozs skats uz visu apkārtni. Redzama gan Afganistāna upes otrā krastā, gan Pakistānas sniegotās virsotnes.

 

Sāk pūst pamatīgs vējš. Iepriekš nesapratu, kā tibiteikas vispār turas galvā, bet izrādās, ka pareizā izmēra tibiteika spēj izturēt pat spēcīgu vēju. Daudzi festivāla apmeklētāji mums izsaka komplimentus par to, cik labi mums piestāv tibiteikas.

 

Tirdzniecība īpaši nesokas, cilvēkiem pārsvarā tikai gribas visu apčamdīt, pārlapot grāmatas un  tamlīdzīgi.

 

Uz nosacītas skatuves  visu laiku tiek spēlēta mūzika. Ja skanētu tikai akustiskie instrumenti, būtu lieliski, bet diemžēl tiek spēlēts arī sintezators. Lai nu kā, mūzika paliek mūzika, un es pie mūsu galdiņa nespēju nostāvēt mierā, bet visu laiku šūpojos līdzi mūzikai. Blakus esošā pārdevēja cenšas mani izvilkt galda otrā pusē un pierunāt dejot tur. Pēc brīža atnāk Farangisa, abas aizejam pie pārējiem dejotājiem. Visi tuvumā esošie cilvēki uz mums baigi skatās, divi čalīši mūs filmē ar telefonu. Nu jā, blonda eiropiete tibiteikā un tadžiku kleitā, kura dejo pamira stilā, te ir reta parādība. Kad atgriežos pie mūsu galdiņa, blakus esošā pārdevēja saka man lielu paldies par dejošanu.

 

Vēlāk mūs nomaina Margoša un iesaka apmeklēt netālu esošo muzeju. Tas ir neliels muzejs, kurā ir no visa pa druskai – mūzikas instrumenti, ragi, seno laiku darbarīki, apģērbi, tipiska Pamira mājas viesistaba ar paklājiem un kolonnām.

 

Drīz vien visi tirgotāji savu produkciju sapako, šim paraugam sekojam arī mēs. Tagad varam droši izbaudīt mūziku un dejas. Ik pa laikam kāds vietējais ar mums uzsāk sarunu. Kāds vīrietis mums piedāvā iegādāties savā plaukstā paslēptu pulverīti. Narkotikas. Nav jau nekāds brīnums, pavisam netālu atrodas robežpārejas punkts ar Afganistānu. Arī Margoša iepriekš stāstīja, ka šīs apkārtnes ciemos ir problēmas ar narkotikām tieši Afganistānas tuvuma dēļ.

 

Adri aiziet sēdēt pie mūsu galda, bet es palieku publikā klausīties mūziku un tuvplānā vērot deju priekšnesumus. Daudzi nāk ar mani runāties, dzirdu vairākus “vai tu esi precēta?”. Kāds bariņš vīriešu, pamanot, ka kustos līdzi mūzikas ritmam, cenšas mani izstumt uz brīvā plača mūziķu priekšā, lai eju dejot tur.

 

Nav vēl pienākusi pat pēcpusdiena, kad pasākums beidzas. Sagaidām savu šoferi un nokļūstam VIP pusdienās, kas paredzētas festivāla organizatoriem un īpašajiem viesiem. Protams, ka dakteris Širinbeks ir lūgto viesu sarakstā, un līdz ar viņu arī mēs. Pusdienas ir tiešām smalkas, nevar ne salīdzināt ar vakardienas kāzām. Dzīvo mūziku spēlē grupa no festivāla. Mums ar Adri buljonu pašām, pašām pirmajām pasniedz pats namatēvs, sakot, ka mēs esam ļoti īpašas viešņas un viņam ir liels gods mūs uzņemt. Baigi spocīgi, ka tevi kāds uztver par dikti smalku viesi tikai tāpēc, ka esi ārzemnieks. Reāli jau mēs šādu pagodinājumu nekā neesam nopelnījušas. Siltie ēdieni tiek pasniegti trīs kārtās. Vispirms ir buljons, kas ieliets katram savā bļodiņā. Tad seko zirņu, kartupeļu un gaļas sautējums, ko servē vienā šķīvī uz trīs personām. Pēc tam tiek pasniegti krāsnī cepti kartupelīši ar gaļu, atkal viens šķīvis uz trīs cilvēkiem. Tam visam piedevās dažādi salāti, augļi un konfektes. Pēc vakardienas pieredzes vairs negaidu, bet uzreiz ķeros klāt arī saldumiem.

 

Kad siltie ēdieni apēsti, saimnieks cītīgi cenšas visus izvilkt uz deju plača. Izvelk arī mani un jūtas ļoti pagodināts, ka piekrītu ar viņu dejot. Adri atsakās no dejošanas, sakot, ka nejūtas īpaši labi. Ik pa laikam mani kāds uzaicina uz deju. Kādā brīdī pamanu, ka Farangisa baigi sasmejas ar kādu tālāk sēdošu vīrieti. Prasu, kas par lietu. Izrādās, ka viņš Farangisai prasīja, vai es piekristu ar viņu dejot, bet Farangisa viņam atbildēja, ka es noteikti piekritīšu, ja vien viņš mani uzlūgs. Tad nu arī viņš ķeras pie lietas. Kad kādu laiku esam dejojuši, viņš man prasa: “Kur tu tik labi apguvi tadžiku dejas?”, uz ko es atbildu: “Kāzās!”. Viņš saka, ka tad jau laikam esmu paguvusi apmeklēt daudzas kāzas, bet es atsmeju, ka vakar bija pirmās.

 

Es te tā aizdomājos par dejošanu… Eiropā vīriešu un sieviešu tiesības ir puslīdz vienlīdzīgas, tomēr pieņemts, ka dejā vīrietis vada sievieti. Šeit vīriešiem ir vairāk tiesību nekā sievietēm, arī vīriešu loma sabiedrībā ir daudz nozīmīgāka, tomēr dejā sievietei nav jāpakļaujas vīrietim, notiek līdzvērtīga saspēle. Interesanti.

 

Diemžēl nekas nav mūžīgs, un arī šim jaukam pasākumam pienāk beigas. Bobo man saka: “Ejam, ejam, ka tikai vēl tevi kāds nenozog! Es taču esmu atbildīgs!”. Vēlāk arī viņš mani paliela par labo dejošanu un pabrīnās, kā tik ātri apguvu viņu dejas.

 

Kad atvadāmies no namatēva, viņš vēlreiz izsaka, cik ļoti pagodināts jūtas par mūsu uzņemšanu, ka mēs viņam esam kā meitas un acu gaisma.

 

Tālāk dodamies uz Iškašimu, kur jāiepērk produkti un jāizpēta potenciālās norises vietas “Gulu Giyoh” festivālam. Kamēr pārvietojamies pa Iškašimu, satiekam pāris vīriešus no VIP pusdienām, kas pat pāri ielai man sauc, cik labi es esmu dejojusi. Adri smejas, ka tagad mūs visi noteikti aicinās uz kāzām, jo būs izplatījušās baumas par garu blondīni, kura labi dejo. Un varbūt man pat maksāšot par to, lai es kāzas apmeklēju, ha, ha, ha. Nebūtu jau slikti.

 

Tā kā esam apkrāvušās ar veselu čupu iepirkumu tīkliņu, tad ar Adri paliekam sargāt pirkumus pie vienas saldējuma-gaļas bodes (jā, varen interesanta kombinācija!), bet Farangisa dodas sameklēt pārējos nepieciešamos produktus. Kādā brīdī garām brauc kāzu mašīnu delegācija. Spriežam, vai tikai tās nav otrās dienas svinības vakardienas kāzām. Un… vienai mašīnai atvērtajā logā pamanām puisi, kurš vakar bija gatavs mani precēt. Samājamies.

 

Pēc brītiņa kāds vīrs uzsāk ar mums sarunu. Viņš ļoti sapriecājas uzzinot, ka esmu no Latvijas, jo pats divus gadus dienējis Dobelē. Prasa, kā mums šeit patīk, ko darām, cik ilgi uzkavēsimies Tadžikistānā. Atbildu, ka šī zeme man ļoti patīk, jo īpaši skaistie kalni. Viņš atrauc, ka te jau neesot nekā skaista, bet, lūk, Latvija un Rīga, tās gan esot skaistas vietas! Tā jau ir, cilvēkam vienmēr vajag to, kā viņam nav. Piemēram, man vajag KALNUS. Noteikti piekrītu, ka Latvija ir fantastiski skaista, bet man pietrūkst kalni.  

 

Adri izlemj, ka grib nopirkt saldējumu. Pirms došanās veikaliņā, viņa man saka: “Ja tevi kāds grib precēt, pagaidi, līdz būšu atpakaļ, un tikai tad seko līgavainim!”.

 

Beidzot ierodas gan Farangisa, gan Bobo ar mūsu šoferi. Varam doties ceļā.

 

Šeit ir interesanta benzīntanku sistēma – pārdevējs no tāda kā skapja degvielu ielej plastmasas kanniņā, kanniņu iedod šoferim, kurš to iepilda mašīnā. Teorētiski līdzās stāv arī puslīdz klasiska, tikai veca paskata benzīna uzpildes iekārta, bet strādā tikai plastmasas kanna.

 

Pa ceļam apstājamies pie kādas ceļmalā esošas mājas. Tas gan vairs nepārsteidz, jo gan turpceļā no rīta, gan arī tagad ik pa laikam kaut kur piestājam, lai Bobo varētu sasveicināties ar saviem paziņām, kas čāpo pa ielu. Bet tagad Bobo saka, ka arī mums jākāpj laukā no mašīnas. Tā mēs tiekam pie kāda kefīram līdzīga dzēriena un ļoti gardas pašceptas baltmaizes. Tik tipiski tadžikiem, šāda spontāna ciemošanās. Brauc, brauc, pēkšņi kaut kur apstājies, dodies ciemos un tiec pie uzkodām.

 

Kāda iespaidiem bagāta diena! Tikai viena diena, bet šķiet kā vesela nedēļa.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now