2017. gada 29. marts. Kandava bez elektrības, Čužu purva dubļi un Kuldīga

 

Plkst. 08:10 Rīgas autoostā sēdāmies autobusā, lai brauktu uz Kandavu.

 

Diena bija apmākusies.

 

Kandavā devāmies uz informācijas centru, bet tā darbinieki bija aizgājuši uz kaut kādu semināru, tāpēc centrs bija slēgts. Ak, un es biju rēķinājusies, ka tur tikšu pie pilsētiņas kartes un ieteikumiem. Nu nekas, pašām nācās meklēt ko ievērības cienīgu. Pa ceļam viena tantiņa apvaicājās, vai mēs esam tūristes, es uzreiz jautāju pretī, ko viņa ieteiktu tūristēm Kandavā aplūkot.

 

Man ļoti patīk, ka Kandavā daudzu māju sienas apgleznojuši vietējās mākslas skolas audzēkņi, vecajām mājām piešķirot papildu šarmu un dzīvīgumu.

 

Lēnā garā nonācām pie Kandavas novada muzeja. Tur priekšā jau bija bariņš bērnu, bet kasi nekur neredzējām. Noģērbāmies, un tad pie mums pienāca viena sieviete, kura prasīja, vai vēlamies aplūkot muzeju un brīdināja, ka nupat ēkā pazudusi elektrība. Ha, ha, garderobē jaka bija jākarina pēc taustes. Kamēr pirkām biļetes, elektrība atgriezās. Kasiere prasīja, no kurienes esam. Kad pateicu, ka Lisa ir no Vācijas, viņa izskatījās pamatīgi pārsteigta. Laikam ārzemnieki te tik bieži neiemaldās. Muzejs bija neliels, bet jauks.

 

Pēc tam aizgājām līdz baznīcai, bet tā atvērta tikai no maija.

 

Cauri Kandavas jaukajām ieliņām aizlīkumojām līdz pilsdrupām, bet tad pāri Latvijā vecākajam mūra tiltam devāmies virzienā uz Čužu purvu.

 

Čužu purvs nav gluži tāds, kādu iztēlojos purvu, bet vienalga bija forši. Brīžiem raganīgs mežs, brīžiem vientulīga paskata lauki ar dīvainas krāsas ūdens lāmām, brīžiem kārtīgi purva ciņi. Daudz nācās bradāt pa dubļiem, iet pāri aizdomīgām laipām, kā arī lēkāt no ciņa uz cini. Neliela pastaiga (4 km purva taka + 4 km turp un atpakaļ līdz pilsētas centram). Kad veicām takas pēdējo posmu, mūsu ceļu šķērsoja stirna. Skaisti! Lūk, tā ir Latvija – daba ik brīdi ar roku aizsniedzama.

 

Pēc tam uzņēmām ašu soli un autobusā uz Kuldīgu paguvām ielēkt vien pēdējā mirklī. Ja nokavētu, tad stundu būtu jāgaida nākamais autobuss. Autobusā uzrīkojām pikniku, bet pēc tam izgulējāmies.

 

Kad iebraucām Kuldīgā, sāka snigt! Kur ir pavasaris?

 

Kuldīgā uzreiz devāmies uz rezervēto naktsmītni “2 baloži”, kas atrodas pašā vecpilsētas sirdī. Uz pagalmā dziļi noslēptajām durvīm bija rakstīts, ka reģistratūra atrodas restorānā “Goldingen Room”. Devāmies tā meklējumos. Jocīgi, protams, iet smalkā restorānā un prasīt viesnīcas numuriņa atslēgu. Aizpildīju anketu, restorāna darbinieks uzvilka jaku un devās mums parādīt naktsmītni. Jauks numuriņš ar lielisku interjeru – veca koka grīda un durvis, bet modernas mēbeles. Minimālisms. Izcila ideja aizkariem – apstrādāts linu audums.

 

Mazliet izstaipījām kauliņus, bet tad devāmies uz Kuldīgas novada muzeju. Bijām vienīgās muzeja apmeklētājas. Lisa brīnījās, ka muzejā kājās jāvelk bahilas, jo viņa tādas pieradusi redzēt tikai slimnīcās. Lisai ļoti patika muzejs gan no tā vizuālā un apskates objektu aspekta, gan no informatīvā aspekta. Viņa nudien ilgu laiku pavadīja iedziļinoties aprakstos un izzinot gan Kuldīgas, gan Latvijas vēsturi.

 

Pēc tam aizgājām līdz Ventas rumbai. Viesnīcas-restorāna darbinieks mums iepriekš teica, ka zivis jau sākušas lēkāt, taču laikam arī tām sniegotais laiks negāja pie sirds un tās izvēlējās palikt zem ūdens.

 

Gribējām uzkāpt baznīcas tornī, lai aplūkotu sniegoto pilsētu, bet izrādījās, ka baznīcā notiek dievkalpojums, un tā sardze mums nikni šņāca virsū, ka bija jānāk pirms dievkalpojuma vai arī svētdien pirms nākamā dievkalpojuma. Tā jau nu mēs te gaidīsim līdz svētdienai... Un varēja uz durvīm uzlikt zīmīti, ka notiek dievkalpojums, lai neviens netraucē. Nevis dusmoties uz ceļotājiem-nezinīšiem.

 

Vēlāk izstaigājām Kuldīgas senatnes elpas pilnās ieliņas. Lisa teica, ka šī nudien ir skaista un jauka pilsēta, kā jau es viņai iepriekš biju solījusi.

 

Kad bijām visu aplūkojušas, devāmies vakariņot uz restorānu “Pagrabiņš”.