2017. gada 28. augusts. Kirgizstāna, Uzgena. Spalvaina aitu jūra, mauzolejs un maizes dzeršana

 

Pēc brokastīm dodamies meklēt vietu, kur var notvert mašīnas uz Uzgenu, pilsētu, kuru mums ieteica apmeklēt hosteļa darbinieks. Ļoti dīvaina ielu šķērsošanas sistēma – gājējiem ir zaļā gaisma, bet daļa automašīnu joprojām brauc taisni pāri ielai. Ko? Sekojam vietējiem, lai vispār varētu šķērsot ielu. Hosteļa darbinieka kartē iezīmētais punkts izrādās visnotaļ aptuvens, norādītajā vietā mašīnu stāvvietu neatrodam. Pajautāju kādai sievietei uz ielas, un viņa izstāsta, kur mums meklēt mašīnas. Aizejam tur. Pilns ar cilvēkiem, mašīnām, bet auto logos nav redzamas zīmes ar galamērķiem. Kāds vīrietis mums prasa, vai gribam nokļūt Uzgenā. Paprasu, cik tas maksās un kad viņš plāno izbraukt. Atbild, ka 100 somi (~1,2 eur), bet izbrauks tad, kad atradīs vēl divus pasažierus. Mums jāseko kādam puisim, kurš mūs aizved līdz īstajam auto. Aizmugures sēdeklī jau guļ kāds vīrietis. Gaidām, gaidām, uzrodas šoferis. Starp citu, neparasti, ka stūre atrodas otrā pusē. Arī daudzām citām mašīnām uz ielas novērojams tas pats. Pabraucam kādu gabaliņu uz priekšu, bet šoferis drīz vien aptur mašīnu un aiziet meklēt citus pasažierus. Beigās mašīnā iespiežas viena sieviete ar mazmeitu un viena sieviete ar divām mazām meitām.

 

Braucot aizdomājos, ka ne Tadžikistānā, ne Kirgizstānā laikam neesmu redzējusi nevienu zīmi ar ātruma ierobežojumu…

 

Ik pēc pārdesmit metriem uz ceļa stāv policisti. Priekšā sēdošais pasažieris mums paskaidro, ka šodien uz Ošu brauc Kirgizstānas prezidents, tāpēc te tik daudz policistu. Pēc laiciņa policisti mūs novirza uz kādu mazu sānu ieliņu, slēdzot galveno šoseju. Beigās stāvam kādā šķērsielā un redzam, kā prezidents ar veselu lērumu milzīgu auto aizbrauc mums garām. Beidzot tiek atvērts lielais ceļš. Oho, kādi sastrēgumi Ošas virzienā! Mašīnas brauc trīs rindās, mūsu rindai liekot braukt pa pašu ceļa nomali. Protams, visu satiksmi pavada nenormāla signalizēšana. Pēc kāda laika visi sastrēgumi beidzas. Tad uzrodas milzīgs aitu bars, kas, slīdot gar auto logu, izskatās pēc spalvainas jūras.

 

Uzgenā samaksājam par braucienu un ienirstam tirgus džungļos. No sākuma uz katra stūra tiek pārdoti visādi plastmasas spaiņi un tamlīdzīgi krāmi, tad uzrodas skolas piederumu stendi ar zaļajām burtnīcām. Pajautāju vienai pārdevējai, kur var atrast kādas tradicionālākas lietas, bet viņa mani noignorē. Cik “laipni”. Pajautāju citai sievietei, kura izstāsta, kur meklēt mūs interesējošo. Atkal skaisti izšūtas vestes un citi brīnumi. Pēc ilgām pārdomām par 800 somiem (~9,5 eur) nopērku košu žaketi. Mazliet spoža, bet ļoti skaista.

 

Ik pa laikam pārdevējas apjautājas, no kurienes esam.

 

Kādā bodē beidzot atrodam AAA baterijas saviem lukturīšiem, ko Avdžā izmantojam tik bieži, ka labāk papildināt bateriju krājumus, kamēr esam civilizācijā. Prasu, cik maksā, pārdevējs atbild, ka 10 somi (~0,12 eur). Dodu viņam 20 somus, bet viņš iebilst, ka 10 somi ir cena vienai baterijai, attiecīgi – par četru bateriju komplektu man būtu jāmaksā 40 somi. Es prasu, vai tādā gadījumā varu ņemt tikai trīs baterijas. Bet viņš atsmej: “Ai, labi, uzdāvināšu!”. Ha, ha!

 

Vēlāk nopērkam pa saldējumam un piesēžam uz kādām trepēm. Vērojam cilvēkus. Secinām, ka Uzgenā sievietes tērpjas daudz tradicionālāk un nosegtāk nekā Ošā. Gluži kā Tadžikistānā. Garas kleitas vai kleitas ar biksēm, daudz lakatu. Un ik pa laikam redzamas sievietes, no kuru sejām manāmas vien acis.

 

Karsta, karsta diena.

 

Pēc saldējumu pauzes dodamies pariņķot pa rajonu. Izlemjam, ka jānoskaidro, kur atrodas mauzolejs, kas ir šīs pilsētas ievērojamākais apskates objekts. Kādā ielas ēstuvē pajautājam ceļu uz mauzoleju, vīrietis mums to laipni izstāsta.

 

Kad nonākam pie mauzoleja vārtiņiem, protams, jāsamaksā neliela ieejas maksa par arheoloģiskā kompleksa apmeklēšanu. Vispirms uzkāpjam minaretā. Oho, kādi augsti pakāpieni! Augšā ir patīkami vēss un vējains, paveras jauks skats uz pilsētu. Atpūšamies no karstuma, bet tad dodamies tālāk. Pats mauzolejs no ārpuses izskatās ļoti skaisti, bagātīgi rotāts ar dažādiem ornamentiem. Iekšpusē gan nekā nav. Tukšums. Savādi, ka, izņemot vienu plakātu ar ļoti vispārīgu informāciju, citu informācijas avotu nav. Tā arī netiekam gudras, kas šeit apglabāts, no kurienes cēlušies apglabātie cilvēki un tamlīdzīgi. Apskatām vietu, bet par to neko neuzzinām…

 

Sēžam ēnā uz soliņa netālu no mauzoleja un domājam, ko darīt tālāk. Tirgū atgriezties negribas, bet nekā cita pilsētā īsti nav, jo tā celta padomju laikos… Uhh, kā esmu nogurusi no mašīnu izdvestajām signalizēšanas skaņām. Pīīī, pīīī, pīīī! Nepārtraukti. Gribas pie dabas.

 

Izlemjam, ka laiks pusdienām. Tā kā iepriekš stūra ēstuves vīrs mums tik laipni izstāstīja ceļu uz mauzoleju, izlemjam finansiāli atbalstīt tieši viņa kafejnīcu. Lai labāk iepazītu pilsētu, uz ēstuvi dodamies pa citu ceļu. Kādā pagalmā atrodam kārtējo Ļeņinu.

 

Pēkšņi aiz muguras meitenes balss saka: “Excuse me?”. Izrādās, ka tā ir kāda skolniece, kurai ir sapnis aprunāties ar ārzemniekiem angliski. Labprāt papļāpājām ar viņu.

 

Stūra kafejnīcā pasūtām samsas, tradicionālo kirgīzu ielu ēdienu, un zaļo tēju. Kā gan bez tās! Pati ēstuve gan izskatās mazliet pabaisi, bet tā izskatās tās visas. Onkulis samsas uz šķīvja uzliek ar rokām. Samsa ir garda – kraukšķīga mīkla, kas pildīta ar kartupeļiem, sīpoliem un pāris gaļas gabaliņiem. Apēdam katra savu samsu un pasūtām pa vēl vienai. Par divām samsām un tēju katra samaksājam 55 somus (~0,65 eur).

 

Dodamies meklēt auto, kas mūs varētu aizvest uz Ošu. Stāvam uz stūra, kad izdzirdam, kā pāris puiši runā par Ošu. Pieejam pie viņiem, uzjautāju, vai viņi brauc uz Ošu un vai mašīnā ir divas brīvas vietas. Jau pēc mirkļa esam auto. Cena tāda pati kā no rīta – 100 somi.

 

Kādā brīdī ceļu nobloķē zirgu bars. Priekšā brauc auto ar piekabē esošu zirgu, bet pārējie zirgi tam skrien pakaļ pa ceļu.

 

Ošā izlemjam noprovēt “Maksim Shoro” graudu dzērienu, ko te pārdod teju uz katra stūra, nopērkam to tuvējā veikalā.

 

Hostelī apjautājamies, vai rītdien kādā auto ir brīvas vietas uz Sary Mogul, uzzinām, ka vienā mašīnā tieši ir divas brīvas vietas. Lieliski! Izbraukšana gan plānota pavēlu, un, ja gribam nakšņot jurtā, tad līdz tumsai visticamāk nepaspēsim aiziet. Noskaidrojam visas cenas un izlemjam, ka pirmo nakti paliksim ciemā, bet uz jurtu dosimies pārgājienā nākamajā dienā. Ak, nevaru sagaidīt!

 

Dodamies uz tapčanu iemēģināt “Maksim Shoro” dzērienu. Uz tā pat ir lietošanas instrukcija – nekratot atvērt pudeli un izlaist gāzi, tad pudeli aizvērt un sakratīt, tad saliet glāzēs. Es jau pirms lietošanas instrukcijas izlasīšanas paguvu pudeli sakratīt, tāpēc tagad ilgi jāgaida, kad to varēs atvērt, jo šķidrums baigi sagāzējās. Kad nogaršojam dzērienu, Adri prasa: “Kāpēc mēs dzeram maizi?”. Ha, ha, ha! Apmēram tā. Es to raksturotu kā kefīru ar graudiem, bet bez paša piena. Man jau garšo. Tāds skābens un atspirdzinošs.

 

Pēc brīža uzrodas vesels bars ar jauniem viesiem, kas uzdod visādus dīvainus jautājumus. Piemēram, “Vai jums ir tualete ar sēžampodu?”. Viens no viņiem grib nopirkt “Pepsi”, bet ir vīlies, ka hostelī nav “Pepsi” ar citronu garšu, jo vismaz citās valstīs tādu varot nopirkt. Tiešām? Es biju pārsteigta, ka šajā hostelī ir wifi un tiek akceptētas bankas kartes, bet viņiem vajag “Pepsi” ar citronu?? Ak jel, cilvēki!!