2017. gada 28. marts. Sniega valstībā un klinšu varā

 

Jau agri, agri no rīta tētis mani un Lisu aizveda uz Rīgas autoostu, kur mums pievienojās lietuviešu meitene Ernesta. Nopirkām biļetes līdz Melturiem (Alūksnes autobuss) un devāmies uz autobusu, kam jāatiet plkst. 07:00. Apsēdāmies pirmajā rindā, es šoferim uzreiz lūdzu, lai mums pasaka, kad jākāpj ārā. Viņš nosmējās: “Kā tad tā brauc, ka nemaz nezina, kur īsti…” Un tā aizsākās mūsu omulīgā un jestrā saruna. Viņš prasīja, kur tad mēs tā dodamies, teica, ka viņam personīgi labāk patīk Raunas Staburaga apkārtne, nevis mūsu iecerētie Amatas krasti, lai gan arī tie ir skaisti. Viņš smējās, ka parasti visi dabas mīļotāji, kuri ar šo autobusu brauc uz Amatu, vēlāk ar viņa autobusu plkst. 19:00 brauc atpakaļ uz Rīgu. Nu tad jau redzēsim! Viņš teica, ka drīz aprīlī būšot jābrauc uz Kuldīgu, kur zivis lēkās pāri rumbai, es teicu, ka turp mēs brauksim jau rīt. Viņš atbildēja, ka tad jau jābrauc ar viņu, jo viņš brauks ar Kuldīgas ekspresi plkst. 07:00, es gan teicu, ka mums ieplānots braukt mazliet vēlāk. Pa ceļam viņš mums parādīja vienu briežu ganību vietu, ieteica, ko vērot pa ceļam uz Kuldīgu, pastāstīja, ka pats kādu laiciņu strādājis Vācijā un visādas citas lietas. Lielisks šoferis! Dzīvespriecīgs, laipns, pļāpīgs, un varēja redzēt, ka viņš savu darbu tiešām mīl. Jauks dienas iesākums!

 

Ak, viens smieklīgs atgadījums no autobusa. Autobusā ekrānos rāda dažādas lietas par Latviju, rādīja arī video par bērzu sulas iegūšanas procesu (vakar tieši iedevām Lisai to nogaršot). Sākām runāt par sulām, un es teicu, ka var dzert arī kļavu sulu, uz ko Lisa atbildēja ar jautājumu: “Bet vai tad no kļavām netek sīrups?” Ak jel, es biju pārsmējusies līka!! Viņas pamatojums – sīrups atgādina sveķus, tāpēc viņa pat neiedomājās, ka tas ir cilvēku radīts produkts.

 

Izkāpām no autobusa un mazliet samulsām, kur tad īsti meklēt takas sākumu. Pārgājām pāri Amatas gājēju tiltam, bet arī tur norādes par takas sākumu nekur nebija manāmas. Kāpām augšā uz šoseju, to šķērsojām un pamanījām, ka lejā ved trepītes (lai līdz tām tiktu, bija jālec pāri barjerai), bet tālumā vīd tāda kā taka. Jāizmēģina! Un, jā, tas arī bija takas sākums, par ko liecināja uz kokiem uzzīmētie oranžie rombi, kuriem turpmākā gājiena laikā jāseko.

 

Tik jauki nonākt zaļās krāsas ielenkumā – sūnas, skujas un citi brīnumi! Tiesa, kokiem lapiņu vēl nav, bet arī ar šo zaļumu bija gana.

 

Liels bija mūsu pārsteigums, kad taka mūs ieveda īstā sniega valstībā, kur vēl no ziemas saglabājušies pārledojušies sniega sablīvējumi pamatīgā biezumā. Sirreāli. Dabas skaistums, kura ieraudzīšanu nevar ieplānot.

 

Priecēja ne tikai dabas skaistums, bet arī laikapstākļi – bija saulainas un skaidras debesis. Perfekta diena pārgājienam.

 

Tā tikai liekas, ka Latvija ir plakana. Te bija pamatīgs sportiņš – no viena paugura otrā. Un tā nepārtraukti. Brīžiem pat sāka šķist, ka atrodamies kaut kur kalnos. Un klintis! Kāds skaistums un majestātiskums!

 

Lai gan lēni, bet daba mostas – brīžiem mūs priecēja lērums puķīšu, brīžiem pār ceļu pārlēca kāda varde, laiku pa laikam apkārt plivinājās taurenīši (mani pirmie šajā gadā!), bet kādā kokā uzskrēja vāvere. Ak…

 

Kad ieturējām nelielu pikniku, no nekurienes uzradās mazs sunītis, kurš mums turpināja sekot. Viņš neizskatījās pazaudējies, šķita, ka viņš vienkārši grib ar mums draudzēties. Domājām, ka varbūt saimnieki nāk mums aiz muguras. Pēkšņi uzradās kādi skrējēji, prasīju viņiem, vai tas ir viņu suns, viņi neko neatbildēja, bet skrienot kaut ko savstarpēji pateica angliski. Neizskatījās, ka suns būtu viņus atpazinis, tāpēc nebija jēgas viņiem bļaut pakaļ. Turpinājām ceļu. Drīz mūs padzina kāds vietējais zvejnieks, prasīja, vai grasāmies nakšņot mežā. Smējāmies, ka šoreiz vēl nē. Pajautāju, vai tas gadījumā nav viņa suns, diemžēl nebija. Viņš teica, ka viņam reiz Urālos kāds suns bija iekāpis laivā un kopīgi nolaivojis kādus 10 km, viņš bija satraucies, vai suns vairs atradīs mājas. Un atkal izvērtās interesanta saruna ar satikto onkuli. Kādi šodien jauki cilvēki patrāpās pa ceļam! Kad viņš atrada zvejošanai piemērotu punktu, mūsu ceļi šķīrās. Bet suns mums turpināja sekot. Brīžiem šķita, ka viņš ir šīs takas privātais gids, jo ik pa laikam mūs mudināja iet veicīgāk. Visu laiku cerējām, ka kādā brīdī viņš griezīsies atpakaļ, bet… tāds brīdis diemžēl nepienāca.

 

Spriežot pēc ceļā patērētā laika un uz norādēm rakstītā kilometru apjoma, nācās secināt, ka viņi nav ierēķinājuši augšā un lejā nokāpelētos attālumus un takas līkumus.

 

Šis noteikti bija visskaistākais no Latvijā veiktajiem pārgājieniem – Amatas burvīgie līkloči un nepārtrauktais tuvums, krāču šalkoņa, krāsainas klinšu sienas un paugurains reljefs. Ideāli! Iesaku visiem neskartās dabas mīļotājiem!

 

Kad oficiālais takas beigu punkts bija sasniegts, nācās domāt, kā tikt uz lielo šoseju, kur kursē autobusi. Mūsu cerības uz stopēšanu sagruva mirklī, kad ieraudzījām ceļu. 0% iespēja, ka tur brauks kāda mašīna. Nācās izvēlēties 5 km čāpošanu uz Skaļupi, lai tur sēstos autobusā uz Augšlīgatni. Kāds bezgalīgi garš ceļš… Skaļupē nevarējām saprast, kur ir autobusa pietura, neviena cilvēka nekur nebija, tāpēc devāmies uz Līgatnes Rehabilitācijas centra pusi. Pat nevajadzēja iet uz reģistratūru apvaicāties par pieturu, jo to atradām centra pagalmā. Savāda vieta pieturai. Sunītis joprojām bija ar mums. Piesēdām uz soliņa, iepiknikojām, un arī viņu kārtīgi sabarojām ar kotletēm. Viņš devās iepazīt apkārtni. Labi, ka tā, jo ja viņš uz mums lūkotos žēlām ačtelēm brīdī, kad mēs kāptu autobusā, sajūta būtu vēl briesmīgāka. Siksniņa viņam bija, bet bez jebkādas informācijas. Viņš izturējās kā vietējais, atliek cerēt, ka viņam pavasaris galvā, un viņš vienkārši izklaidējās savā rajonā. Ļoti, ļoti ceru.

 

Drīz vien jau bijām nokļuvušas Augšlīgatnē. Jau pēdējās pāris stundas bija visnotaļ vējainas un aukstas. Mums bija izvēle – kāpt Cēsu autobusā vai kādas 10 minūtes pagaidīt Alūksnes autobusu, kurā, iespējams, pie stūres sēdētu jaukais rīta šoferis. Visi sakāpa Cēsu autobusā, bet mēs palikām salt pieturā. Piebrauca Alūksnes autobuss, atvērās durvis, un iekšā ar platu smaidu sejā sēdēja mūsu jaukais rīta šoferis, kurš smējās, ka tagad jau nu gan mums uz Kuldīgu jābrauc ar viņu. Diena jauki iesākās, diena arī jauki noslēdzās.

 

Lieliska diena!