2017. gada 27. augusts. Kirgizstāna, Oša. Taksidermijas “labākie” paraugi ar skoču, svētais kalns un negants bērnelis

 

Brokastis tapčanā – ceptas olas, gurķi, tomāti, maize, džems, tēja/kafija. Pēc mirkļa apkalpojošais puisis prasa, vai mums šķiet pieņemami, ka olas un džemu pasniedz vienlaicīgi. Pabrīnāmies par šādu jautājumu, bet viņš atklāj, ka citi viesi par to bija sūdzējušies. Par ko gan sūdzēties? Paēd sātīgas brokastis un saldajā uzkod maizi ar aveņu ievārījumu. Kur problēma?

 

Hosteļa durvīs kāds vīrietis prasa, no kurienes esam. Kad uzzina, ka esmu no Latvijas, viņš iesaucas, ka hostelī ir vēl viens latvietis, kurš tieši nupat atnācis uz brokastīm! Vīrietis latviešu puisim kaut ko pasaka vāciski. Es saku puisim: “Sveiks!”. Viņš: “No kurienes tu?”. Ha, ha, ha, pēc “sveiks” taču ir skaidrs, no kurienes! Mazliet papļāpājam. Ak jel, cik grūti runāt latviski! Pēc mēneša!

 

Dodamies meklēt bankomātu, kur tikt pie kirgīzu somiem. Hosteļa darbinieks ieteica divas vietas. Izrādās, ka pirmais bankomāts pieņem tikai Visa kartes, bet otro nemaz neatrodam. Klīstam, klīstam pa ielām, līdz nonākam tirgū, kas tieši bija viens no šodienai plānotajiem apskates objektiem. Cik te daudz dažādu rīsu šķirņu! Visās iespējamās krāsās! Vēlāk uz galvenās ielas atrodam arī bankomātu, kas pieņem MasterCard. Vispār šeit ir problēmas ar MasterCard. Ar Visa dzīve būtu daudz vieglāka.

 

Tālāk dodamies uz Suleimana kalnu. Jākāpj augšup pa garām trepēm. Pa ceļam redzam daudzus naudas lūdzējus. Pēc brīža man piesienas kāds sīkais, pat nesaprotu, puika vai meitene, un prasa naudu. Saku, ka nedošu. Sīkais ieķeras man kleitā. Cenšos nokratīt nost, kas uz mirkli izdodas, bet tad sīkais atkal ieķeras kleitā. Cenšas ieķerties manas mugursomas mazajā kabatiņā un turpina uzstājīgi prasīt naudu. Kaut kāds trakais! Jau pavisam nikni lieku viņam likties mierā un atkārtoju, ka naudu nedabūs. Adri cenšas viņu noāķēt no manis, bet izskatās, ka viņš tūlīt iekodīs viņai rokā! Ak jel! Beigās kaut kā tiekam no mazā mežoņa vaļā, pagriežoties uz parka pusi. Sajūta riebīga.

 

Klīstam pa pilsētu. Kādā veikaliņā nopērkam saldējumus, kas sniedz patīkamu atvēsinājumu pilsētā valdošajā svelmē.

 

Oša izskatās bagātāka par Dušanbe. Un liberālāka. Sākot ar to, ka nekur uz plakātiem nemanām viņu prezidentu. Un beidzot ar to, ka ielās redzams daudz vairāk pliku sieviešu kāju un eiropeisku tērpu.

 

Parkā atrodam trīsstāvīgu jurtu, kurā iekārtots muzejs un suvenīru veikaliņš. Pirms ieiešanas jurtā jānovelk apavi un jāsamaksā neliela ieejas maksa. Diemžēl iekšā nav atļauts fotografēt. Konstatēju, ka kirgīziem ir ļoti skaisti paklāji! Tadžikiem raksturīgi krievu stila paklāji, bet kirgīzu paklāji rotāti ar dažādiem ģeometriskiem ornamentiem. Ļoti skaisti un iedvesmojoši! Beigās Adri nopērk plecu somu, bet es – pavisam mazmazītiņu somiņu.

 

Pēc tam gribam apmeklēt Ošas galveno muzeju, kas atrodas Suleimana kalna pakājē, bet tas no plkst. 12:00 līdz 13:00 ir slēgts uz  pusdienlaiku. Muzejam pusdienlaiks? Nopietni? Uz durvīm iepazīstamies ar cenrādi un konstatējam, ka mums kā ārzemniecēm ieejas biļete maksās trīs reizes vairāk, nekā vietējiem.

 

Dodamies gar Suleimana kalna sānu, pa ceļam aplūkojam mošeju.

 

Kāpjam augšā uz citu muzeju, kas ierīkots pašā Suleimana kalnā. Varen karsts un mokošs kāpiens. Kad sasniedzam muzeju, uzzinām, ka arī šeit no mums iekasēs trīs reizes vairāk, nekā no vietējiem. Lai nu kā, bet alā ir patīkami vēsi. Muzejā aplūkojami dažādu vēsturisko objektu maketi, senas vāzes, dzīvnieku izbāzeņi un tamlīdzīgi. Diemžēl objektiem nav pievienoti paskaidrojošie teksti, piemēram, pie vāzes stāv lapiņa ar uzrakstu “vāze”. Ļoti “izsmeļoši un noderīgi”. Dzīvnieku izbāzeņi ir visnotaļ katastrofāli, acis absolūti nedabiskas, dažas detaļas, piemēram, lāča auss, piestiprinātas ar skoču! Bet katrā ziņā ir patīkami atrasties vēsā alā.

 

Pēc muzeja izpētes izlemjam doties uz Suleimana kalna pašu augstāko punktu. Pavisam drīz nonākam pie būdiņas, kur jāsamaksā 20 somi par to, ka aplūkojam Suleimana kalnu, kas ietverts UNESCO sarakstā un ir kirgīzu nacionālais sakrālais dārgums. Kalnā korē ir vairākas alas, uz kurām ved mazas taciņas. Gan jau Eiropā būtu aizliegts pa alām kāpelēt, lai tās nebojātu, bet šeit nekāda lieguma nav. Jāizmanto iespēja! Tiesa, manā līdz zemei garajā kleitā un pludmales čībās tas nav viegls uzdevums, jo tās ir īstas kalnu takas. Arī pašā alā ierāpties nebūt nav viegli, bet skats, kas paveras no alas, ir moku vērts! Uztaisām nelielu pikniku – katra apēdam pa ābolam un saujai zīdkoka augļu. Tad dodamies uz nākamo alu. Pa ceļam divi puiši mums saka: “Nāciet atpakaļ uz alu, papļāpāsim, pēc tam pastaigāsimies!”. Nē, nē. Ko var zināt, varbūt aicinājums uz alu Kirgizstānā nozīmē to pašu, ko aicinājums uz avotu Tadžikistānā... Rāpšanās nākamajā alā ir vēl sarežģītāka, īsta klinšu kāpšana.

 

Pēc alu izpētes beidzot sasniedzam svētā Suleimana kalna pašu virsotni. Uhhh, cik karsti! Paveras skaists skats uz pilsētu. Izrādās, ka Oša ir daudz lielāka, nekā es domāju. Interesanti, ka pati pilsēta izskatās salīdzinoši zaļa, bet uzreiz aiz tās robežām sākas tuksnesis.

 

Kāpjam lejup pa kalna ēnaino pusi uz pakājē esošo muzeju, kas pusdienlaikā bija slēgts. Muzeja pirmā telpa ir ļoti vecmodīga. Ar roku lipinātas kartes un tāds herbārijs, kurā pienenes nemaz neizskatās pēc pienenēm. Ieejam otrā telpā, tā ir mazliet modernāka, tomēr nākas kārtīgi izsmieties par pūces izbāzeni, kuram acis izskatās kā no multenes. Arī šeit taksidermisti spēlējušies ar skoču – kādam putnam knābis ir piestiprināts ar skoču, turklāt par 90 grādiem nepareizā virzienā. Gribu šos brīnumus iemūžināt, bet pie manis pienāk darbiniece un prasa: “Jūs runājat krieviski?”. Es atbildu: “Jā!”. Viņa turpina: “Paldies dievam! Šajā muzejā nedrīkst fotografēt!”. Ak… No kā gan viņi baidās? Turklāt tagad muzejam sanāks antireklāma – sabildēju vecmodīgo telpu, bet interesantāko un skaistāko ekspozīcijas daļu, ko tiešām ir vērts aplūkot, man aizliedz fotografēt. Kādi skaisti kirgīzi paklāji, audumi, apģērbi un rotas!! Nekur neesmu redzējusi tik skaistus un košus ornamentus! Ieraugu pat vienu ornamentu kombināciju, kas 100% varētu būt no Latvijas amatnieku krājumiem. Lai neatskanētu fotoaparāta slēdža klikšķis, nofilmēju šo ornamentu un tieku pie zemas kvalitātes foto vismaz šādā veidā.

 

Lielu daļu muzeja aizņem ekspozīcija par padomju laikiem, kas rakstīta propagandas veidā. Šķiet, ka ekspozīcija kopš padomju laikiem izmaiņas nav piedzīvojusi. Vienā vitrīnā pamanu dzejoli, kas rakstīts kirgīzu, krievu un… lietuviešu valodā! Prasu darbiniecei, kāpēc viņiem ir dzejolis lietuviešu valodā, viņa atbild, ka šis dzejolis par Ļeņinu tulkots 15 valodās, lietuviešu valoda ir viena no tām.

 

Kad no muzeja izejam parkā, tas ir pilns ar kāzu pāriem. Eiropeiskās baltās kleitās un uzvalkos. Kāds kāzu viesis ar mani sarokojas, nelaiž roku vaļā, prasa, no kurienes esmu un tā tālāk. Man savu roku no rokasspiediena nākas izvilkt pašai, ha, ha, ha.

 

Kāda uz soliņa sēdoša sieviete prasa, no kurienes esam. Tadžikistānā sievietes ar mums sarunu parasti neuzsāka.

 

Šķiet, ka kirgīzu puiši mums pievērš mazāku vērību nekā tadžiku puiši. Varbūt tāpēc, ka te ir daudz vairāk tūristu, un viņi ir pieraduši pie eiropietēm. Tiesa, virsū skatās diezgan uzkrītoši, bet sarunu uzsāk vien retais.

 

Atceļā atklājam, ka ir vēl milzīgs tirgus sektors, ko iepriekš nebijām pamanījušas. Te ir pilns ar skaistām vestēm, somām un citām lietiņām ar kirgīzu ornamentiem. Ak, cik skaisti!! Diemžēl lielākā daļa somu taisītas no filca, bet žaketes un vestes – no kaut kā līdzīga samtam. Divi man nemīļi audumi.

 

Ieejam kādā tirgus kafejnīcā. Pasūtam mastavu, tēju un maizi, jo visi pārējie ir gaļas ēdieni, bet tādā karstumā gaļu ēst galīgi negribas. Kad ēdieni pasūtīti, piefiksēju, ka viss apkalpojošais personāls uz mums baigi blenž. Šķiet, ka šajā tirgus ūķī reti uzrodas kāds ceļotājs. Dodos nomazgāt rokas, bet bundulī beidzies ūdens. Pie manis pieskrien mazs puika, atvainojas, ka ūdens beidzies un sola to tūlīt papildināt, ko arī viņš varen knaši izdara. Paldies! Zupa ir tiešām garšīga, kaut arī pati kafejnīca izskatās mazliet pabaisi. Uzticējāmies tam, ka te sēdēja daudz vietējo. Tas parasti šķiet visdrošākais rādītājs, kas nepieviļ mūs arī šoreiz, jo ēdiens ir gards.

 

Pēc tam dodamies atpakaļ uz hosteli. Paņemu no reģistratūras savu datoru, ko no rīta viņiem atstāju glabāšanā. Jā, tā bija dilemma – atstāt datoru hosteļa istabiņā ietūcītu dziļi somā vai arī reģistratūrā. Sēžam tapčanā, dzeram tēju, es rakstu blogu, bet Adri pļāpā ar meiteni no Jaunzēlandes. Pēc brīža darbinieki mums atnes arbūzu. Ak, kāds jauks un mierīgs vakars, un kāds lielisks hostelis! Starp citu, jaunzēlandietei vakar bija tik briesmīga saindēšanās, ka nācās saukt ārstu, un viņu pārvietoja uz privātu numuriņu. Viņai nav ne jausmas, kur saindējās, jo viņa pat ūdeni dzer tikai no pudelēm. Varbūt tieši tāpēc, ka no visa tik šausmīgi cenšas izvairīties, arī saindējās. Ej nu sazin. Hosteļa darbinieks mums teica, ka krāna ūdens šeit ir droši dzerams pat nevārītā veidā. Tpu, tpu, tpu, ar mums viss kārtībā.