2018. gada 27. jūnijs. Ēriks Latvijā. No Lūznavas līdz Daugavpilij. Stopēšana, skrotis, māksla un šmakovka

 

No rīta paēdam brokastis, un Raimonds mūs pavada līdz pieturai. Pasakāmies par neiedomājami viesmīlīgo uzņemšanu un atvadāmies. Plkst. 08:05 piebrauc autobuss, kas mūs aizved līdz Vertukšnei uz šosejas Rēzekne – Daugavpils. Jopcik, kā lai šo vārdu vispār izrunā? Turklāt katrs saka to atšķirīgi! Te Vertukšne, te Vertukšņa, tiec nu gudrs! Nelaime vien tā, ka mūsu autobuss Vertukšnē pienāk septiņas minūtes pēc autobusa uz Daugavpili, bet nākamais autobuss jāgaida teju trīs stundas. Izlemjam mēģināt laimi stopēšanā. Šī taču beidzot ir reāla šoseja ar mašīnām!

 

Tomēr ar stopēšanu neiet nemaz tik viegli. Labu brīdi nākas pacepināties saulē. Pēkšņi pavisam nelielu mašīnīti aptur kāda sieviete, kura piedāvā mūs aizvest pāris kilometrus līdz Maltai. Piekrītam. Galu galā, labāk kustēties uz priekšu kaut maziem gabaliņiem, nekā trīs stundas nīkt pieturā. Turklāt kamēr vien turamies uz lielās šosejas, varam arī iekāpt autobusā, ja līdz tam laikam nebūsim paguvuši nokļūt Daugavpilī ar citiem līdzekļiem. Maltā novērojams interesants skats, kā viens vīrs strādā pie pieturas uzfrišināšanas darbiem, bet kādi pieci citi vīri viņu vēro. Nu ļoti produktīvs piegājiens darbam! Pēc kāda laika mūs savā auto uzņem viens vīrs, kurš mūs aizved līdz lielajam aplim, krustcelēm ar Aglonas ceļu. Tur gaidām labu brīdi, bet beigās mums paveicas, tiekam mašīnā, kas brauc līdz pašai Daugavpilij! Ērikam gan kā sunim nākas sēdēt uz grīdas aizmugures nodalījumā aiz režģa, ha, ha, ha! Šoferis trāpījies varen mutīgs, turklāt liels ceļotājs, kurš drīz grasās doties braucienā uz Norvēģiju. Īsāk sakot, mums ir daudz runājamā un ceļš paskrien nemanot. Mani ļoti priecē fakts, ka lai arī šoferis ir krievu izcelsmes, par ko liecina viņa akcents, tomēr arī viņš uzskata, ka Latvija ir ļoti skaista un daudzi to nenovērtē. Tas tiešām silda sirdi. Mūsu galvenais ieplānotais apskates objekts Daugavpilī ir Daugavpils Skrošu rūpnīca. Ekskursijas angļu valodā tur notiek plkst. 12:00 un plkst. 16:00. Pateicoties gādīgajam šoferim, kurš mūs aizved līdz pašai rūpnīcai (milzīgs paldies viņam par to!), pagūstam uz pirmo ekskursiju. Ar mums ekskursijā kopā dodas arī viens pusmūža pāris no Lietuvas. Tā kā viņi nezina angļu valodu, savukārt Ēriks nezina krievu valodu, tad nabaga gids raujas abās valodās. Jāpiebilst, ka, klausoties krievu versiju, uzzinu maķenīt plašāku un skaidrāku informāciju, nekā klausoties angļu versiju. Lai nu kā, Ēriks kārtējo reizi ir stāvā sajūsmā par manis atrasto apskates objektu. Lai gan mani neinteresē munīcija, tomēr šī ekskursija šķiet ļoti interesanta, izglītojoša un aizraujoša arī man pašai. Nekad nebūtu varējusi iedomāties, kā tiek ražota munīcija! Svinu lej no torņa augstumiem, krītot tas sadalās lodītēs. Protams, process nebūt ar to nesākas un nebeidzas, bet pamatprincips ir šāds. Interesanti! No torņa paveras arī jauks skats uz Daugavpili. DSR ir vienīgā apmeklētājiem atvērtā munīcijas rūpnīca Baltijas valstīs, turklāt tajā atrodas Eiropā vecākais, joprojām strādājošais skrošu liešanas tornis.

 

Tā kā nebiju rēķinājusies, ka mēs Daugavpilī nokļūsim tik laicīgi, tad citu plānu šai pilsētai man īpaši nav. Izdomāju, ka varētu aplūkot izslavēto Marka Rotko mākslas centru, un DSR pajautāju mūsu gidam, kā tur nokļūt. Ar tramvaju. Brauciens ar tramvaju izvēršas par visai eksotisku pieredzi, jo izrādās, ka Daugavpils tramvajos vēl eksistē biļešu pārdevēja! Ērikam tas ir kaut kas neredzēts, bet man liek atcerēties bērnību. Palūdzu konduktorei, lai pasaka, kad mums jākāpj laukā. Diena ir nežēlīgi karsta, tāpēc prāts uz klaiņošanu pa cietokšņa teritoriju īpaši nenesas. Dodamies iekšā Rotko centra patīkami dzestrajās telpās. Izrādās, ka notiek izstādes maiņa, tāpēc patlaban aplūkojama vien pastāvīgā ekspozīcija. Ļoti labi. Modernā māksla pārāk lielos apjomos ir kaitīga smadzenēm. Rotko centrs iekārtots ļoti mūsdienīgi un interaktīvi, ļaujot izprast ne vien paša Rotko dzīvi un ceļu uz atzinību mākslā, bet arī Daugavpils vēsturi, laikmetu un modernās mākslas attīstību. Noteikti vērts šo centru apmeklēt. Ekspozīcijas beigās ir neliela izstāde ar Rotko gleznu reprodukcijām, bet pašā gala telpā, kurā aizliegts fotografēt, izstādīti daži oriģinālie Rotko gleznojumi. Kaut kas tajā visā ir! Pat Ēriks, ar kuru bieži kopā esam vīpsnājuši par moderno mākslu, atzīst, ka Rotko darbi ir tīri tā neko. Man patīk, ka tie dod lielu telpu iztēlei. Šī brauciena laikā man neveicas ar signalizācijām – arī šeit pamanos piebāzt savu degunu pārāk tuvu vienam darbam, iedarbinot signalizāciju. Rotko centrā satiekam lietuviešu pāri, ar kuriem devāmies kopīgā ekskursijā DSR.  

 

Ārā joprojām tik karsts, ka pa ielām staigāt negribas, lai gan Daugavpils ir visai skaista pilsēta. Kur šādā laikā vislabāk glābties? Muzejā! Kāds vēl muzejs Daugavpilī palicis neaplūkots? Šmakovkas muzejs! Nu tad – aiziet!

 

Arī Šmakovkas muzejs iekārtots neticami mūsdienīgi, ļaujot sīki un smalki iepazīt dzēriena brūvēšanu, ar to saistītās tradīcijas, Latvijas vēsturi un Latgales kultūru. Pašās beigās – degustācija. Pat gurķīti iedod uzkost!

 

Trīs interesanti muzeji vienā dienā. Šis ir mans muzeju limits. Arī vēderi sāk rūkt, tāpēc dodamies uz “Ezītis miglā”, kur ieturam kārtīgas pusdienas. Sēžam pie loga. Kādā brīdī garām kafejnīcai iet mums jau zināmais lietuviešu pāris, kuri, ieraudzījuši mūs, mums pamāj! Cik mīļi! Varu derēt, ka viņi nupat iznākuši no Šmakovkas muzeja!

 

Plkst. 17:37 sēžamies vilcienā uz Rīgu. Varen piepildīta diena.

 

Vakarā seko vēl kāds piedzīvojumu turpinājums, bet tas lai paliek noslēpumu plīvura tīts.