2017. gada 27. marts. Atkalsatikšanās prieki un saulainā Rīga

​

Tas jau sāk šķist kā tāds vaļasprieks – stāvēt pie lidostas “Rīga” spoguļstikla durvīm, staigāt no vienas puses uz otru un gaidīt, kad tad kāds no maniem sen neredzētajiem draugiem uzradīsies. No vienas puses baigi forši – zini, ka tūlīt satiksi kādu jauku draugu un varēs sākties kārtējie kopīgie piedzīvojumi, no otras puses tā jocīgi – šķiet, ka laiks velkas kā tāds lēns bruņurupucis, pa galvu maļas visādas atmiņas. Jaukas, protams.

 

Šoreiz gaidīju vācieti Lisu – EBD brīvprātīgo, ar kuru kopā pavadīju gadu mazā Francijas Alpu ciematiņā Vaunieres. Mums daudzi kopīgi piedzīvojumi aiz muguras, un, cerams – arī priekšā.

 

Lidmašīna mazliet kavējās, gaidīšana ievilkās, bet beidzot – Lisa bija klāt!! Juhūū!! Draudzīgs apkampiens un – aidā – pretī piedzīvojumiem! Šķiet, ka vēl pavisam nesen tikāmies, bet, nē, īstenībā pagājis jau vairāk kā pusotrs gads. Liekas, ka nekas nav mainījies. Ar to mazo atšķirību, ka šoreiz esam Latvijā.

 

Tētis mūs aizvizināja mājās, paēdām pusdienas, izvedām suni, bet tad devāmies iekarot Vecrīgu. Mums paveicās, ka šodien bija skaists un saulains laiks. Tādā laikā viss izskatās vēl skaistāk! Klaiņojām pa Vecrīgas bruģētajām ieliņām, ieslīdējām Arhitektūras muzejā, kurā gan nekā daudz nebija, iegājām arī Kara muzejā, bet to jau drīz vēra ciet un mūs dzina laukā. Nekas cits pirmdienās diemžēl nestrādā, bet ko padarīsi. Izstaigājām Vecrīgu krustām šķērsām, tad aizgājām iepazīt arī jūgendstilu Alberta ielas reģionā. Pēc tam abas jau sāka mākt  nogurums (visam klāt nāca arī nesenā pāreja uz vasaras laiku), tāpēc devāmies uz folkklubu “Ala”, kur ļāvāmies ķiploku grauzdiņu kārdinājumam.

 

Nekad nebiju pamanījusi, cik daudz informācijas uz ielām (īpaši informācija uz māju plāksnēm par to vēsturiskajiem iedzīvotājiem) ir vāciski! Jā, nudien! Taisni vai šķiet, ka būt vācietim Rīgā ir daudz izdevīgāk nekā angliski runājošai personai.

 

Pēc tam devāmies mājās, kur bija paredzētas sagaidīšanas vakariņas, bet… pēc ķiploku grauzdiņu lēruma īpaši vietas vairs nebija.