2017. gada 26. augusts. Tadžikistāna un Kirgizstāna. Pamira lielceļš no Murgābas līdz Ošai. 4655 m augstums, Ķīnas robeža un latviešu privilēģijas

 

Brokastīs tā pati labā rīsu putra. Kad dzeru pēdējos tējas malkus, saimnieks saka, ka jau ieradies mūsu šoferis. Tik agri? Plkst. 08:30? Viņam bija jāierodas stundu vēlāk! Tā jau te ir ar tiem šoferiem, nekad neesi drošs, cikos viņi ieradīsies. Labi, ka mūsu mantas jau sapakotas, tāpēc varam norēķināties par naktsmājām (mums pat piereģistrē pases!) un doties ceļā. Džipa aizmugurējā rindā sēž divi tadžiku puiši, blakus šoferim - viena tante, bet vidus rindā, kurā jāiespraucas arī mums, jau atrodas divas meitenes. Pašauri jau ir, bet tāda te mode – iespiest mašīnā maksimāli daudz cilvēku.

 

No sākuma piestājam vairākās vietās Murgābā, te kaut kas jāpaņem, te kaut kas jāatdod, līdz beidzot ap plkst. 09:30 dodamies ceļā. No sākuma šoferis tik pamatīgi uzdod pa gāzi, ka ar Adri šausmās saskatāmies. Tomēr pēc brīža šoferis paliek mierīgāks, un vispār izrādās ļoti labs braucējs. Vēlāk uzzinām, ka viņš ar šo auto jau desmit gadus strādā par šoferi. Tā šeit vīriešiem ir ļoti populāra profesija. Gan jau arī salīdzinoši ienesīga – degviela lēta, bet braukt gribētāju daudz, jo sabiedriskā transporta starp pilsētām nav.

 

Apkārtne ļoti akmeņaina un smilšaina. Izzuduši pat vismazākie zāles pleķīši. Vietām ceļu pārrāvušas ūdens straumes, šoferim nākas braukt pa absolūtāko bezceļu un dziļu ūdeni. Labi, ka mums tāds kārtīgs džips. Ar vieglo automašīnu te nebūtu iespējams nekur tikt.

 

Pēc kāda laika sasniedzam sava brauciena augstāko punktu  - Ak Baital Pass 4655 m augstumā!! Augstākais punkts, kādā jebkad esmu bijusi! Aiz loga pat mazliet snieg.

 

Apstājamies kādā vietā, kur lauka vidū ir viesnīca (ha, ha, sameklējiet šo viesnīcu fotogrāfijās!) un jurtas. Izstaipām kājas un nokāpjam no ceļa uzbēruma “krūmiņos”.

 

Kādā brīdī gar ceļa labo pusi sāk vīties nebeidzams dzeloņdrāšu žogs. Aizmugurē sēdošie puiši savā starpā spriedelē, ka tā varētu būt Ķīnas robeža. Spriežot pēc kartes, tā arī ir. Varbūt ne gluži pati robeža, bet robežas zona gan, jo vietā, kur ceļš Ķīnai pieved vistuvāk, līdz robežai jābūt 6 km.

 

Absolūtākais tuksnesis. Smiltis un vieni vienīgi akmeņi, cik vien tālu sniedzas skats. Spocīgi. Neticami, ka tādas vietas uz Zemes eksistē.

 

Absolūtākais tuksnesis. Vieni vienīgi akmeņi.

 

Kādā laukā ieraugu pirmo virpuļviesuli savā mūžā!!

 

Beidzot sasniedzam Tadžikistānas robežu. Šoferis salasa mūsu pases un dodas visu nokārtot. Atrodamies pie narkotiku kontroles būdas. Pēc ilgstošas pasu pārbaudes vecāko no tadžiku puišiem iesauc būdā. Pēc kāda laika liek iekšā ienest arī viņa somu. Kamēr gaidām, šoferis sāk pļāpāt ar mums – no kurienes esam, ko šeit darām un tā tālāk. Ar Adri aizlemjam sameklēt kādus “krūmiņus”, lai gan šeit precīzāk būtu teikt – “aiziet aiz klints” (ja tādu vispār izdodas atrast, ha, ha). Kolīdz dodamies klints meklējumos, šoferis uzreiz sauc: “Kur jūs ejat?”. Saku, ka uz “tualeti”. Šoferis pasaka, ka, ejot uz otru pusi, ir atrodama reāla tualete, nevis tikai kāda klints. Dodamies turp. Uhhh, kādi auksti vēji zēģelē, ejot pāri laukam! Kad atgriežamies, visas pārbaudes veiksmīgi beigušās, un varam lēkt mašīnā. Pēc pavisam īsa brīža seko vēl viens pasu pārbaudes logs, kur “Passport Control” uzrakstīts ar roku un ielīmēts logā. Ha, ha, ha! Interesanti, ka klātienē mūsu sejas neviens pat nepārbauda. Vecās e-vīzas tiek atņemtas. Ar visu manu uzlīmēto fotogrāfiju. Tadžiku puses robežas pārbaudēs esam pavadījuši apmēram stundu.

 

Juhūū, kādi neceļi, līkumu līkumi!! Un kādi kalnu skati!! Bet kur ir kirgīzu robeža?

 

Ainava krasi izmainās, parādās pat zaļa zāle! Pēc kāda laika beidzot uzrodas arī Kirgizstānas robeža. Šeit visiem jāizkāpj laukā no auto, šoferim no jumta jānoceļ zemē visas somas. Pa vienam jāiet nelielā stikla būcenī, kurā sēž kirgīzu robežsargs. Ieeju būdā. Man uzdod visādus jautājumus – no kurienes, uz kurieni, cik ilgi. Šīs atbildes jau iepriekš saskaņojām ar Adri, jo neesam gluži 100% pārliecinātas, ka robežas šķērsošana šurpu turpu un pieteikšanās uz n-tajām e-vīzām ir visiem saprotama un legāla padarīšana. Tāpēc norunājām izlikties, ka dodamies tūrisma ceļojumā uz Kirgizstānu un neminēt, ka drīz atkal atgriezīsimies Tadžikistānā. Tomēr robežsarga jautājumi drīzāk izklausās tīri ziņkārīgi, nevis oficiāli un neganti. Pēkšņi atskan jautājums: “No kurienes tik skaisti gredzeni?”. Saku, ka no Latvijas. Viņš brīnās: “Kā tā? Vai tad Latvijā sudrabu vērtē augstāk par zeltu?”. Izskaidroju, ka latviešiem sirdij tuvāks ir sudrabs, bet zelts – krieviem. Pēc tam robežsargs prasa, ar ko kopā ceļoju. Atbildu, ka ar meiteni no Ungārijas. Viņš: “Divatā?? Un jūs nebaidāties, ka jūs kāds nolaupīs un apprecēs??”. Ai, kā te visi mīl jokot par nolaupīšanu un precībām... Robežsargs liek pasaukt Adri. Tikmēr stāsta, ka pie Isikula ezera pāris kirgīzi gribējuši nolaupīt un apprecēt vienu ungārieti. Viņa bēgot nostopējusi kādu“taksi”, kura šoferis arī gribējis viņu nolaupīt. Un tā tālāk. Bet viss beidzies veiksmīgi. Kad ierodas Adri, viņai nekādus jautājumus vairs neuzdod, tikai pārbauda pasi. Pajautāju robežsargam, vai mums nepieciešams vēl kādā iestādē reģistrēties (jo šis likums laiku pa laikam mainās), viņš atbild, ka nevajag. Visa saruna noris caur jokiem un smiekliem. Ļoti netipiski robežkontrolei.

 

Kad izejam laukā no būdiņas, ieraugu, ka otrs niknāka paskata robežsargs ar automātu pār plecu pārbauda somas. Viņam ir arī suns. Ha, ha, bet vēl mīlīgāku robežkontroles suni nekur neesmu redzējusi – melns spaniels, jauks un draudzīgs. Ar visiem grib sasveicināties. Pēc brīža laukā iznāk arī robežsargs no būdas. Abi ļoti rūpīgi pārbauda somas. Puišiem liek visu (!!) izkrāmēt laukā no somām. Adri soma tiek pārbaudīta daudz paviršāk. Es atveru savu somu, izņemu laukā lielo jaku, robežsargs tikai uzmet aci somai un viss. Kā tā? Viņš man vaicā, no kurienes un uz kurieni es dodos. Vecākais no tadžiku puišiem uzreiz iejaucas sarunā: “Viņa ir mūsējā! No Latvijas!”. Oho! Man likās, ka tikai vecākās paaudzes cilvēki latviešus uzskata par savējiem. Bet, nē, izrādās, ka pat jaunieši latviešus uzskata par savējiem! Pārsteidzoši, bet patīkami. Interesanti, ka no vietējiem pret sevi jūtu lielāku labvēlību kā pret latvieti, “savējo”, nekā pret citiem ārzemniekiem. No vienas puses viņiem šķietu eksotiska, bet tajā pat laikā – “savējā”.

 

Pēc tam tiek pārbaudītas visas nelielās somas, kas atrodas mašīnas salonā. Tadžiku meitenēm liek atvērt pat visas krēmu bundžiņas, robežsargi krēmus kārtīgi apošņā. Atveru savu somu, parādu, ka tajā atrodas dators. Robežsargs paosta manu ūdeni. Viss.

Principā mēs ar Adri savās lielajās mugursomās vēsā mierā pāri robežai varējām pārvest pāris kilogramus narkotiku, jo mūsu somas praktiski nepārbaudīja. Tāpat arī manai jostas somai neviens vispār nepievērsa nekādu vērību. Bet tajā pat laikā tadžiku puišu somas izķidāja līdz pēdējam sīkumam. No vienas puses, protams, priecājos, ka pa manām mantām neviens nerakājās. No otras puses – sajutos ļoti nelāgi, ka citiem mantas pārbaudīja tik cītīgi. Eiropiešu privilēģijas. Kāpēc tiek uzskatīts, ka ir daudz mazāka iespēja, ka eiropietes mēģinās pāri robežai pārvest narkotikas, nekā vietējie puiši? Netaisnīgi.  

 

Kad visi nopratināti un somas pārbaudītas, sēžamies auto un dodamies tālāk uz nākamo kontroles punktu, kurā šoferis ieiet viens pats, bet pēc brīža iznāk laukā arī kāds robežsargs. Viņš jautā puišiem, uz kurieni viņi brauc. Izrādās, ka vecākais dodas uz Biškeku studēt maģistratūrā, bet jaunākais – bakalaura studijās. Viņiem atkal liek parādīt savas somas. Šoferis noceļ no jumta puišu somas, bet robežsargs tās tā arī nemaz neatver. Varbūt tikai gribēja pabaidīt puišus, nezinu. Viens no robežsargiem prasa, vai viņš varētu iespiesties pie puišiem džipa aizmugurē. Domāju, ka viņš tikai jokojas. Redzams, ka arī puiši šo uztver tikai kā jociņu, bet… pēc brīža robežsargs jau ir iespraucies pie viņiem, un mūsu mašīna kļūst par vienu cilvēku pilnāka.

 

Uz kirgīzu robežas pavadījām gandrīz divas stundas.

 

Pārsteidzoši, cik krasi izmainās ainava pēc iebraukšanas Kirgizstānā. Tādi plašumi, sarkani kalni un zaļa zālīte! Un jurtas! Un zirgu, aitu un govju bari! Daudz vairāk dzīvnieku nekā Tadžikistānā, bet te arī tiem ir daudz vairāk zāles, ko ēst. Joprojām pilns ar oranžiem murkšķiem.

 

Piedzīvojam pirmo lietutiņu kopš mūsu ierašanās Centrālāzijā.

 

Neilgi pēc iebraukšanas Kirgizstānā piestājam kādā ceļmalas kafejnīcā. Pirms iešanas kafejnīcā, gribu nomazgāt rokas. Pagalmā stāv parastā roku mazgājamā tvertne, kurai puļķis  jāpastumj no apakšas uz augšu, lai sāktu tecēt ūdens. Nomazgāju rokas un uzkāpju augšā uz ielas nofotografēt ainavu. Tikmēr Adri no pagalma man sauc un prasa, kā lai tiek pie ūdens, jo šādu roku mazgājamo verķi neesot redzējusi, viņa tur kaut ko mēģinot skrūvēt, bet nekas nesanākot. Ha, ha, ha,  kārtīgi izsmejos! Smejas arī abi tadžiku puiši.  

 

Ar Adri pasūtām mastava zupu, bet tad samulstam – vai šeit varēsim maksāt ar Tadžikistānas somoniem? Mums nav neviena paša kirgīzu soma. Izrādās, ka varēsim.

 

Mastava izrādās garda un sātīga. Samaksāju ar 100 somoniem, no kuriem man atlikumu piedāvā somonos vai somos. Ar lielu prieku beidzot tieku pie pirmajiem somiem.

 

Tā kā pēc pusdienām gribas ko saldu, tad vēlāk džipā visus uzcienājam ar konfektēm. Vecākais tadžiku puisis kļūst pļāpīgāks, prasa, ko esmu studējusi un tā tālāk. Pēc kāda brīža viņš mums angliski pajautā: “Vai jūs pazīstat amerikānieti Edīti?”. Nopietni?? Cik gan maza pasaule!! Izrādās, ka Edīte viņam bija stāstījusi par divām paziņām no Latvijas un Ungārijas, kuras ap šo laiku no Murgābas došoties uz Kirgizstānu. Izrādās, ka tadžiku puisis bijis viens no viņas pētījuma asistentiem, palīdzot viņai komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Tāda sakritība! Neticami.

 

Pēkšņi nokļūstam uz Eiropas kvalitātes ceļiem, kur šoferis beidzot var braukt normālā ātrumā. Arī mājas ciematos izskatās gluži kā Eiropā. Ja neskaita to, ka dažos pagalmos blakus mājām ir uzslietas jurtas…

 

Pa ielām staigā govju, aitu, kazu bari. Baigais kontrasts – gana smalkas mašīnas un dzīvnieku bari.

 

Tuvojoties Ošai, ciematiņos parādās eiropeiska paskata benzīntanki, daudz mazu veikaliņu. Atgriešanās civilizācijā? Gribu atpakaļ uz Pamiru!!

 

Pēc apmēram 10 stundu brauciena, ieskaitot visas pauzes, sasniedzam Ošu. Tante izkāpj laukā kaut kur uz ielas, abas meitenes un puiši pārsēžas citā auto uz Biškeku, bet šoferis mums prasa, kur mūs izlaist. Saku, lai aizved uz kādu lētu hosteli. Liekot uzsvaru uz LĒTU. Viņš sazvana kādas naktsmītnes, iedod man klausuli. Pārsteidzošā kārtā puisis otrā galā runā angliski. Rezervēju divas gultas uz šo nakti. Gultasvieta + brokastis maksā vien 5 USD no personas. Šoferis mūs aizved uz hosteli – “Osh Guest House”. Mašīna apstājas pie metāla garāžām. Nesaprotam, kur ir hostelis, bet šoferis mūs ieved iekšā. Izradās, ka pie parastas daudzstāvu mājas ir uzcelta piebūve ar hosteļa reģistratūru, bet pagalmā ierīkota brokastu vieta ar tapčaniem, viss pagalms norobežots ar metāla žogu. Interesants risinājums. Šoferis atvadoties iedod savu vizītkarti. Gan jau arī atpakaļ brauksim ar viņu, jo stopēšana nešķiet īpaši veiksmīga opcija – mašīnu uz ceļiem ir maz, lielākoties tie ir džipi, kas jau pilni brauc no Ošas uz Murgābu.

 

Reģistratūras darbinieks mūs aizved uz kādu kāpņu telpu, kurā atrodas dzīvoklis, kas pārvērsts hostelī. Dzīvoklī uz sienas ieraugām, ka šeit ir bezmaksas WiFi, un par dzīvošanu var norēķināties ar Visa un MasterCard. Mēs esam absolūtā šokā. Darbinieks šķiet pārsteigts par mūsu reakciju. Sakām, ka kādu laiku nodzīvojām dziļi Pamira kalnos, bet vēl vakar bijām Murgābā – lielā pilsētā, bet bez elektrības. Tāpēc tik pēkšņs civilizācijas uzbrukums mums nāk kā liels šoks.

 

Kāds Ošā karstums! Ak! Vakar bija tik auksts, ka nācās pamatīgi drebināties, bet tagad tāda svelme, ka gāž no kātiem nost…

 

Mūsu istabiņā ir kāda meitene no Jaunzēlandes.

 

Ja jau esam civilizācijā, tad jāizmanto tās sniegtie labumi, kamēr ir. Piemēram, WiFi… Paralēli koptelpā papļāpāju ar kādu puisi no Izraēlas.

 

Grūti iemigt pie dažādām pilsētas skaņām. Kur mans Avdžas strautiņš?

​

P.S. Turpinājumu šim braucienam meklē sadaļā KIRGIZSTĀNA 2017