© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 25. augusts. Tadžikistāna, Murgāba. Sirreālākā pilsēta pasaulē

 

Pamostos ap plkst. 05:30 un nodomāju, ka, mainot SIM kartes, būšu iestatījusi nepareizu laiku, jo aiz loga jau ļoti spoži spīd saulīte! Adri joprojām guļ, iesnaužos arī es. Vēlāk uzzinu, ka ar laiku viss kārtībā.

 

Pēc tam dodos iemēģināt dušu. Mmm, kāds karsts ūdentiņš! Esam šeit apmetušās līdz rītdienai, tāpēc izmazgāju arī drēbes. Izdaru tadžikiem nepieņemamu lietu, publiski uz veļas žāvējamā statīva izkarot apakšveļu. A ko darīt?

 

Atgriezusies no dušas pamanu neatbildētu zvanu. Salīdzinu ar Ošura atsūtītajiem tēva telefona numuriem. Sakrīt. Atzvanu. Ozods prasa, kā mums klājas, vai viss kārtībā, un vai tiešām šodien vēl būsim Murgābā. Beigās solās piečāpot uz mūsu viesu namu.

 

Brokastīs tēja, maize, aveņu ievārījums un rīsu putra. Varam kārtīgi paēst. Kamēr brokastojam, vērojam, kā pagalmā potenciālie viesi snobiski pēta apkārtni, liek parādīt dušu, utt. Izskatās visai neapmierināti ar redzēto. Nu jā, ja viņi ieradušies pa tiešo no Eiropas, tad šī vieta varētu šķist par prastu, bet mums, kas mēnesi nodzīvojušas Pamira mājā, šī liekas neiedomājami ekskluzīva vieta ar karstu dušu un klozetpodu. Cik viss ir relatīvs. Ceļotāji ir no Šveices un Austrijas.

 

Pēc brokastīm savā istabā krāmējam somas, lai dotos pastaigā pa Murgābu, kad pie mūsu durvīm kāds pieklauvē. Atveru durvis, bet tur stāv kāds nepazīstams, tipiska paskata tadžiks, kurš man prasa: “Solveiga?”. Izrādās, ka mūs apciemot atnācis Ošura tētis Ozods. Papļāpājam, izstāstām savus plānus, viņš piedāvā mums mazliet izrādīt Murgābu. Ar prieku piekrītam šim piedāvājumam.

 

Ozods prasa, vai rīt grasāmies doties uz Ošu. Saku, ka vispār jau mēs gribētu paceļot kaut kur robežas tuvumā, mums nav iemesla doties uz Ošu. Viņš smejas, ka gan Murgāba, gan Oša jau ir gana tuvu robežai. Hmm, vai 400 km ir “tuvu”? Ozods izstāsta, ka mašīnas brauc tikai uz lielajām pilsētām, ja vien nesarunā privātās tūres, kas ir ļoti dārgas. Eh… Tad jau būs vien jākratās uz Ošu.

 

Ozods ļoti atgādina Ošuru – tas pats deguns, smejošās acis, jestrais un omulīgais raksturs. Viņš prasa, vai pamanījām, ka pilsētā nav apgaismojuma un elektrības. Jāatzīstas, ka to nebijām piefiksējušas. Pilsēta ir pilna ar elektrības stabiem un vadiem, tāpēc pat nebiju pievērsusi uzmanību, vai uz ielām ir laternas. Paskatos apkārt – nudien nav! Saku, ka mums taču viesu namā vakar bija elektrība, kas gan vēlāk nozuda. Viņš izskaidro, ka mūsu viesu namā, kura saimnieki ir viņa draugi, ir ģenerators, kuru lieto diennakts tumšajā laikā, bet ļoti taupīgā režīmā, savukārt karstā ūdens iegūšanai dušā izmanto saules paneļus. Ak tā. Padomju laikā Murgābā bijusi elektrība, bet tagad vairs nav. Palikuši vien elektrības stabi kā agrāko laiku liecinieki. Tiesa, tagad sākuši būvēt HES, tā ka tuvākajā nākotnē elektrība atkal atgriezīsies. Padomju laikos Murgābā bijis arī klubs un pat kino, bet nu vairs nav arī to. Nav jau brīnums, ka cilvēki šeit bieži ilgojas pēc PSRS. Šeit vismaz ir skola, pie kuras būvniecības strādā firma, kurā darbojas Ozods. Ošura tētis izstāsta, ka pēc izglītības ir ledusskapju inženieris, bet jau daudzus gadus strādā celtniecībā un, būdams darbu vadītājs, apguvis visas nepieciešamās profesijas, un tagad var izdarīt jebko, ko vien mājas būvniecībā vajag – sākot no pašas konstrukcijas veidošanas līdz pat santehnikas darbiem.

 

No sākuma aizejam uz “Yakhouse”, kurā jāatrodas informācijas centram par tūrismu ne vien Tadžikistānā, bet arī Kirgizstānā. Durvis atver kāda tadžiku meitene, kura angliski nerunā un pat krieviski izsakās sliktāk par mani. Par Kirgizstānu viņa neko nemāk ieteikt, bet arī par šejienes tuvējo apkārtni neko jaunu nepasaka. Vilšanās. Cerējām, ka šeit iegūsim kādu ceļojumam vērtīgu informāciju, bet nekā.

 

Ozods grib mums parādīt skolu, pie kuras celtniecības strādā. Smejas, ka vēlāk varēsim apliecināt Ošuram, Maļikai un Avdžijai, ka viņš šeit tik tiešām strādā, citādi viņi neticot. Jociņš spociņš, bet gan jau daļa patiesības tajā ir. Galu galā, viņi dzīvo tik tālu viens no otra, ka viņam šeit pat varētu būt cita ģimene, par kuru viņi Dušanbe nemaz nenojaustu. Vispār man nav izprotama šī visai populārā tadžiku ģimeņu koncepcija, kad vīrs gadiem ilgi strādā kaut kur tālu prom no ģimenes. Šķiet, ka Ozods visai bieži brauc uz Dušanbe, savukārt neviens no ģimenes locekļiem viņu Murgābā nekad nav apciemojis. Jocīgi, mēs, absolūtas svešinieces, iepazīstam viņa šejienes dzīvi daudz labāk nekā viņa ģimene.

 

No sākuma aplūkojam skolas topošo sporta zāli, bet tad caur logu (!!) iekāpjam iekšā skolā. Telpas atgādina padomju laiku filmās redzēto, ar izteiktu prezidenta ideoloģisko klātbūtni,  taču dažas klases iekārtotas visai moderni. Ekskursija skolā ar Ozodu ir ļoti interesanta. Vai gan citādi mums rastos iespēja aplūkot kādu vietējo skolu? Pirms kāpšanas laukā pa logu Ozods iedod piemērīt metināšanas masku. Nemaz nezināju, ka pasaule caur to rādās zaļa, un tai ir iestrādāti īpaši aptumšošanas mirkļi laikā, kad notiek metināšana.

 

Ozods sazvana vakardienas šoferi Šuriku, lai noskaidrotu, vai viņam zināms kāds šoferis, kurš rīt brauc uz Ošu. Pēc brīža Šuriks atzvana un saka, ka sarunājis mums auto plkst. 07:00. Prasu Ozodam, kā mēs atpazīsim šoferi. Viņš saka, ka tepat netālu Šurikam pieder veikaliņš, varam aiziet pie viņa un visu noskaidrot. Kā vilku piemin, tā vilks klāt - tieši šajā brīdī Ozods tālumā uz ielas pamana Šuriku, sauc un svilpj viņam, bet Šuriks viņu nesadzird. Atvadāmies un sarunājam, ka Ozods vēlāk dos ziņu. Ar Adri dodamies tirgus virzienā, bet tad izdzirdam: “Solveigāāāāā!”. Izrādās, ka Ozods un Šuriks tomēr ir satikušies. Ak, kā man gribētos abus draugus nofotografēt, tik kolorīts pārītis! Šuriks saka, ka mums plkst. 07:00 jābūt tirgus laukumā. Kad prasu, kā atpazīsim šoferi, viņš saka: “Par to nevajag raizēties, šoferis atpazīs jūs!”. Ha, ha, ha! Ai, bet cik labi, ka līdz šim mums par naktsmājām vai šoferiem pašām galva nemaz nav bijusi jālauza, viss sarunāts mūsu vietā. Abi draugi mums novēlē izbaudīt tirgu, kas šeit esot ļoti interesants.

 

Tirgus nudien izrādās neparasts. Ierasto nojumju vietā tirgotāji slēpjas konteineros. Produktu klāsts nav pārāk plašs. Vienīgais, ko nopērkam, ir 1 kg ledeņu, lai pārciestu rītdien gaidāmo vairāk nekā 4600 m augstumu. Parādu pārdevējai, kuras ledenes gribam iegādāties, un saku, lai dod 1 kg. Viņa sāk plēst vaļā konfekšu paku. Saku, ka ņemsim visu paku, mēs taču gribam veselu kilogramu. Viņa pabrīnās, noliek atvērto paku plauktā un paņem neattaisītu. Vēlreiz pārjautā, vai tiešām mēs gribam visu paku. Jā, jā! Viņa vēlreiz neizpratnes pilna saka, ka tas taču ir vesels kilograms! Saku, ka tieši to mums arī vajag. Viņai būtu jāpriecājas, ka mēs gribam pirkt veselu kilogramu, vai tad ne?

 

Murgāba ir sirreālākā pilsēta, kādu jebkad esmu redzējusi. Pilna ar baltām un smilšu krāsas mājelēm, daudzām zilām detaļām, elektrības stabiem un vadu murskuļiem, bet bez pašas elektrības. Pilsēta, kas atrodas absolūtas nekurienes vidū pavisam tuksnesīgā ainavā kalnu ielenkumā. Šķiet, ka staigājam pa kādas filmas uzņemšanas laukumu. Noticēt realitātei nepalīdz arī pilsētai piemītošā vientulības sajūta un mazais cilvēku apjoms ielās. Spocīgi. Pilnīgi varētu noticēt, ka atrodamies uz citas planētas. Vai arī kādā vientulīgā ciemā, kas vienīgais visā pasaulē izglābies no apokalipses. Prāts atsakās aptvert to, ko redz acis. Neticami. Sirreāli.

 

Interesanti, ka iepriekš vairāki tadžiki mums teica, ka nav vērts Murgābā tērēt savu laiku, lai uzreiz pārsēžamies mašīnā, kas aizvedīs mūs tālāk, jo šajā pilsētā nav nekā, ko redzēt. Kas par muļķībām!! Šī ir absolūti unikāla pilsēta, kas obligāti ir jāaplūko!!

 

Murgābā satiekam pirmos kirgīzus. Pirmās mandeļveida acis. Un daudz tradicionālo kirgīzu cepuru, kas atgādina latviešu pirts cepures, tikai ir melnbaltas. Īstenībā, kirgīzu populācija šajā pilsētā ir pat lielāka par tadžiku populāciju.

 

Tālumā lauka vidū pamanām kādu ēku. Mums rodas interese izpētīt to tuvāk un noskaidrot, kas tā ir. Izrādās – mošeja. Tās priekšiņā vairāki vīrieši mazgājas no metāla krūkām un pošas uz lūgšanu. Kad esam atpakaļ uz galvenās ielas, dzirdam, kā no minareta atskan sauciens uz lūgšanu. Pirmo reizi to dzirdu klātienē. Tas piešķir Murgābai vēl jo sirreālāku noskaņu.

 

Kādā brīdī nonākam pie baltas Ļeņina statujas. Nav jāgaida ilgi līdz brīdim, kad atrodam arī sarkano zvaigzni. Spocīgi.

 

Dodamies uz banku, lai samainītu dolārus uz kirgīzu somiem. Bankā atbild, ka somu viņiem nav. Nopietni?

 

Visu dienu spoži spīd saule. Tik spoži, ka bez saulesbrillēm nekādi. Bet gaiss šķiet patīkami spirgts.

 

Pamanām kādu veikalu–benzīntanku un dodamies turp. Rakstīts, ka strādā 24h. Oho! Benzīntanka durvis vaļā, bet veikals izskatās slēgts. Kamēr mēs snaikstāmies gar veikala logu, divi puišeļi atver vaļā tā durvis. Ahā, tātad tomēr nav slēgts. Plānojām rītdienas garajam braucienam uz Ošu nopirkt kādus cepumus, bet piepeši ieraugu manas mīļākās šejienes konfektes “СТЕП” – mazliet atgādina “Snickers”, jo ir gan rieksti, gan karamele, gan piena šokolāde, bet nav ne tuvu tik saldas. Nopērkam kilogramu. Mazie puišeļi izrādās veikala pārdevēji.

 

Kad izejam no veikala, kāds puisis angliski piedāvā mūs aizvest ar auto, ja mums sanāk pa ceļam. Atbildu, ka paldies, bet nevajag. Tad viņš saka: “Don’t worry, I’m not a bad boy!”. Ha, ha, ha, tas jau tieši ir aizdomīgi! Krieviski atbildu, ka gribam pastaigāties ar kājām. Viņam pārsteigums, ka mazliet runāju arī krievu mēlē.

 

Pētām kādu jurtu, kad atskrien trīs kirgīzu bērneļi un prasa šokolādi vai arī nofotografēšanu. Kā tad, iedosi vienam šokolādi, tad drīz vien viss ciems saskries tev klāt. Nofotografēju.

 

Jau ap kādiem plkst. 16:00 sāk palikt manāmi vēss un pamatīgi vējains. Ik pa laikam vērojama neliela smilšu vētriņa. Griežamies uz māju pusi. Pie mūsu viesu nama pretī brauc “Mitsubishi” džips. Smejamies, ka tas gan būtu dikti smalks braucamais rītdienai. Šoferis aptur džipu mums līdzās un prasa, vai rīt dosimies uz Ošu. Atbildu: “Jā, bet mums jau šoferis un mašīna sarunāti.”. Savukārt šoferis saka: “Es jau esmu tas jūsu aizrunātais šoferis! Atbraukšu jums pakaļ uz viesu namu rīt plkst. 07:00!”. Opā! Negaidīti! Smalkais “Mitsubishi” būs mūsu! Un kirgīzu šoferis ar pilnu muti zelta zobu.

 

Sēžam ēdamistabā un malkojam tēju. Uzrodas kāds tadžiku vīrs un puisis no Šveices. Tadžiks prasa, no kurienes un uz kurieni mēs. Kad izstāstu, ka dzīvojam Avdžā, lasām zālītes, viņš mūs nošokē ar savu jautājumu: “Varbūt jūs dzīvojat pie doktora Širinbeka?”. Oho! Izrādās, ka mūsu tadžiku “vectēvs” ir Tadžikistānas mēroga slavenība!

 

Vakariņās cepti kartupeļi, gaļa, lentiļi, salāti. Gardi un barojoši. Šveicieši un austrieši, kuri par spīti savai neapmierinātībai ar šo vietu te tomēr apmetušies, lielāko daļu ēdiena atstāj uz šķīvja. Kad saimniece savāc traukus, viņi saka: “Paldies, bija ļoti garšīgi!”. Šitāda liekulība… Kā var teikt, ka bija ļoti garšīgi, ja lielākā daļa ēdiena atstāta uz šķīvja? Kādi izlepuši.

 

Kādā brīdī man zvana Šuriks un saka, ka rīt šoferis mūs savāks plkst. 09:30, nevis plkst. 07:00.

RĀDĪT VAIRĀK
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now