2018. gada 25. jūnijs. Ēriks Latvijā. No Meikšāniem līdz Ezerniekiem. LV-RUS robežas signalizācijas iedarbināšana

 

Plkst. 07:00 esam gatavi doties ceļā. Tā kā rīsi manu telefonu nav glābuši, tad lūdzu Igora sievu aizdot telefonu, lai varu tajā ielikt savu SIM karti un padot ziņu mājiniekiem, ka ar mums viss labi, vien nezinām, kā rīt būs ar brālēna apciemošanu Lūznavā. Ja šodien būs tikpat briesmīgi laikapstākļi kā vakar, tad maršrutu mainīsim un mēģināsim stopēt uz Daugavpili. Nav nemaz tik viegli pagalmā noķert zonu, gluži kā sen atpakaļ mūsu laukos, kad zonu meklēt bija jākāpj uz bluķa!

 

Savstarpēji apmaināmies ar telefona numuriem. Uzdāvinu viņiem līdzpaņemto “Daba San” albumu kā pateicību par naktsmājām. Disks gan bija paredzēts brālēnam, bet nekas, gan jau viņam vēlāk nosūtīšu pa pastu. Atvadāmies no Igora sievas un milzīgā suņa un kāpjam auto.

 

Kad Igors mūs aizvedis līdz krustcelēm, kur atrodas norāde uz Draudzības kurgānu, atvadāmies arī no viņa. Gribētos viņu par piemiņu nofotografēt, bet kaut kā nesaņemos. Ak, cik jauki, ka pasaulē ir tik lādzīgi un izpalīdzīgi cilvēki kā viņš. Milzumliels paldies viņam un viņa sievai!

 

Aplūkojam Austras koku – skulptūru par godu tālākajam Latvijas austrumu punktam, kā arī Latvijas simtgades ozolu, bet tad uzsākam gājienu Draudzības kurgāna virzienā. Ēriks sūkstās, ka es biju solījusi, ka šodien varēsim stopēt. Es smejos: “Ja būtu mašīnas, ko stopēt, man jau nebūtu iebildumu! Bet tu taču redzi, ka mašīnu šeit nav!”.

 

Viena pretējā virzienā braucoša mašīna gan gadās. Uzmini, kas tā par mašīnu? Protams, ka robežsardzes auto! Kārtējā pasu un caurlaižu pārbaude. Trešā pārbaude divu dienu laikā! Izrādās, ka robežsargi te uzrauga apkārtni ne pa jokam.

 

Pēc kādas pusstundas sasniedzam krustceles, kas izskatās pēc veca robežkontroles punkta - vēl saglabājusies kaut kāda sagrabējusi būdiņa un šlagbaums. Norādes uz Draudzības kurgānu nav. Kartē kurgāns atzīmēts kā liels apskates punkts Meikšānos, tāpēc karte nav baigais palīgs mūsu dilemmā – iet taisni vai pa labi. Izlemjam iet taisni. Ejam un spriežam, ka šis izskatās pēc meža, kas tieši kā radīts lāčiem. Nezinu, kāpēc, bet man uzmācas pārliecība, ka šodien te noteikti satiksim kādu ķepaini.

 

Esam jau kādu laiciņu gājuši taisni uz priekšu, tomēr no kurgāna ne miņas. Izlemjam iet atpakaļ un doties pa ceļu, kas ved uz robežpārejas punktu. Galu galā – Draudzības kurgāns taču atrodas uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas. Ja nu kurgāns joprojām nebūs redzams, varēsim apjautāties robežsargiem.

 

Kad sasniedzam Meikšānu robežpārejas punktu, izrādās, ka tas vēl kādu pusstundu būs slēgts. Draudzības kurgānu nekur neredzam. Ko lai dara? Nezinu, kā man rodas tik ģeniāla ideja, bet es izlemju doties gar robežpārejas punkta žoga kreiso pusi, kur ir iemīta taciņa, jo izskatās, ka tālumā ir plašs laukums – varbūt kurgāns ir tur? Protams, domu iet gar robežu nevar nosaukt par diži gudru, lai gan zināma loģika manā spriedumā ir, ja reiz kurgāns atrodas uz triju valstu robežas. Nepagūstu ne paspert trīs soļus gar robežas sētu, kā pa visu mežu sāk aurot signalizācija!! Sasodīts!! Nopietni? Es iedarbināju Latvijas – Krievijas robežas signalizāciju?? Ak jel! Nekad nebūtu iedomājusies, ka reiz ko tādu izdarīšu! Es pat nezināju, ka tāda signalizācija vispār eksistē! Un ko tagad pasākt? Gaidīt, kamēr saskries robežsargi vai mudīgi laisties prom? Jopcik! Vai nu mēs atrodam piedzīvojumus, vai nu piedzīvojumi atrod mūs. Neizbēgami.

 

Laižamies prom. Tiesa, no robežsardzes neaizbēgsi. Kad iznākam krustcelēs (jā, jā, tajās pašās, kurās mums bija dilemma – iet taisni vai pa labi), mūs jau gaida divi robežsargi. Prasa, ko mēs te darām. Sāku stāstīt garo penteri par mūsu pārgājienu, izstāstot visus apskates punktus (to stāstu visiem robežsargiem, lai viņi saprot, ka mēs tik tiešām apceļojam Latgali, nevis aizdomīgi slapstamies gar robežu), kā arī izsūdzu savas bēdas, ka nekādi nevaram atrast Draudzības kurgānu. Robežsargi prasa, vai meklējot kurgānu iedarbinājām signalizāciju?  Nav jau jēgas to noliegt, gan jau bez signalizācijas viņiem tur izvietotas arī kameras. Izrādās, ka kurgāns atrodas ejot uz priekšu taisni, kur devāmies no paša sākuma, vien neaizgājām gana tālu. Mums atkal jāuzrāda visi dokumenti. Kamēr robežsargi cītīgi pēta dokumentu, atbrauc auto, no kura izkāpj vēl divi robežsargi. Tie prasa šiem robežsargiem, vai viss kārtībā. Viens no jaunpienācējiem runā pa telefonu, sakot: “Jā, jā, ieradāmies, viss kārtībā, divi ceļotāji.” Ak dieniņ, laikam sacēlām gaisā visu reģiona robežsardzi… Bet viņiem vismaz kāds asumiņš ikdienas rutīnā! Jāteic, ka vēl neviena robežsardzes ekipāža nav atkārtojusies, visu laiku iepazīstam jaunus un jaunus robežsargus! Kad dokumenti pārbaudīti, mūs palaiž vaļā. Ufff, laimīgā kārtā nekādas soda sankcijas par signalizācijas iedarbināšanu neseko. Vēlreiz dodamies taisni pa ceļu uz priekšu. Pēc krietna gabala labajā ceļa pusē ieraugām šlagbaumu, pie kura ir garumgara instruktāža, ko drīkst un nedrīkst darīt Draudzības kurgāna tuvumā. Izrādās, ka gadījumā, ja ir vēlme kurgānu aplūkot, par to jāinformē robežsardze, zvanot pa norādīto tālruni. Nospriežam, ka visa reģiona robežsardze par mums jau šā kā tā zina, tāpēc nav jēgas viņiem zvanīt. Pats kā tāds Draudzības kurgāns nav nekas dižs, tomēr ļoti interesants ir fakts, ka tas atrodas triju valstu saskares punktā, turklāt no katras valsts uz kurgānu ved citas koku sugas aleja. No Latvijas – liepas, no Krievijas – kļavas, no Baltkrievijas – bērzi, bet paša kurgāna virsotnē aug ražens ozols kā tautu sadraudzības simbols.

 

Pēc kurgāna apskates mērojam visu garo ceļu līdz šosejai. Tur iepiknikojam. Ēriks smejas: “Your adventures are like cookies – once you start, you can’t stop. They are dangerous. They are good, but not good for yourself.”.

 

Gribam aplūkot Grebļa kalnu, kas atrodas mazu gabaliņu atpakaļ paslēpies iekšā mežā, tāpēc izlemjam nobāzt somas krūmos. Ha, ha, ja mūs tagad kāds vietējais pamanīs, varbūt noturēs par aizdomīgiem elementiem un ziņos robežsardzei! Kā nekā, te teju uz katra stūra izlipināti paziņojumi ar lūgumu sadarboties ar robežsardzi un ziņot par aizdomīgām personām.

 

Pa ceļam uz Grebļa kalnu ceļmalā pamanām kādu aku, no kuras viens pāris kannās smeļ ūdeni. Uzjautāju viņiem, vai ūdens dzerams, viņi atbild apstiprinoši. Ahā, pēc tam būs jāuzpilda mūsu ūdens krājumi! Grebļa kalnā mūs sagaida stāvs kāpiens augšup, spraukšanās cauri džungļiem un skaists skats uz ezeriem abās paugura pusēs. Tālumā sāk dunēt pērkons. Mudīgi jožam atpakaļ, savācam krūmos paslēptās somas un palienam zem pieturas jumtiņa. Tieši laikā. Sākas briesmīga lietusgāze, kas pāraug varenā krusā. Pēc laiciņa lietus mitējas. Mēģinām stopēt, bet diži lielu panākumu mums nav. Te jau praktiski neviens nebrauc garām.

 

Izlemjam doties Ezernieku virzienā ar kājām, pa ceļam cenšoties kādu auto tomēr nostopēt. Viena sieviete piedāvā pavest uz priekšu 2 km. Ai, nav jēgas locīties ar somām iekšā mašīnā, 2 km varam noiet kājām.

 

Ēriks nebeidz sajūsmināties par to, cik zaļa ir Latvija!

 

Pa ceļam ar mums sarunu uzsāk kāds riteņbraucējs, kurš interesējas, ko tad mēs te darām. Viņš mazliet uzjautrinās par mūsu vēlmi nostopēt mašīnu, jo satiksme te nudien ir švaka, bet, kad atvadāmies, novēl, lai veicas. Pēc apmēram divarpus stundām mūs mašīnā uzņem kāds vīrs ar mazu meitiņu. Vīrs šķiet nerunīgs, tāpēc arī es viņam ar pļāpāšanu neuzmācos. Viņš mūs aizved līdz pašiem Ezerniekiem. Liels paldies!

 

Ezernieku bodē nopērkam ūdeni, noskaidrojam, kur ir vislabākā piekļuve Ežezeram, un dodamies turp. Atrodam labiekārtotu peldvietu ar galdiņu, ugunskura vietu, laipu un volejbola tīklu. Uzvārām vakariņas, uzceļam telti un dodamies pie miera.