2020. gada 25. aprīlis. Latvija. Pārgājiens gar Loju un Gauju

 

Saulaina pavasara diena - kā radīta nelielam pārgājienam! Šodien paredzēts izmest aptuveni 20 km garu loku gar Loju un Gauju pēc ŠĀDA maršruta. Atstājam auto pie “Rāmkalniem” un ap plkst. 10:00 sākam pārgājienu.

 

Vispirms dodamies aplūkot Inčukalna Velnalu. Sekojam kartei un ejam pa meža celiņu, pēc kāda laika sasniedzot marķētu taku, kas pat ir labiekārtota ar koka trepītēm. Pirmās trepītes mūs noved lejā līdz mazam avotiņam, kur Valdis nomaina mūsu ūdens krājumus pret tikko no dabas nākušiem. No turienes paveras iespaidīgs skats uz plašu gravu. Pa otrām trepītēm sasniedzam Inčukalna Velnalu, deviņpadsmito garāko alu Latvijā. Ielienam iekšā, bet diži tālu nekur netiekam, tomēr pirmā “zāle” ar augstajiem griestiem ir visai skaista un iespaidīga.

 

Pa lauku ceļu nonākam atpakaļ “Rāmkalnos”. Šķērsojam tiltu pār Gauju, aplūkojam Lojas ieteku Gaujā, un sekojam Lojas labajam krastam. Drīz vien nokļūstam labiekārtotā piknika vietā ar galdiņiem. Lejā pāris vīri Lojā sviež makšķerāķus, bet mēs tikmēr iestiprināmies ar kūku un tēju.

 

Gar Loju iemīta visai jauka taciņa, kas lielāko daļu ceļa līkumu līkumiem ved gar pašu upes krastu. Loja ir dikti līkumaina upe, kas soļošanu padara aizraujošu, jo ainava visu laiku mainās. Krastos ir daudz burvīgu un varenu klinšu atsegumu. Nesaprotu, kāpēc šie nav tikpat slaveni kā Zvārtes iezis, Ērgļu klintis vai citi visiem zināmie atsegumi, un kāpēc vispār ir plaši izplatīts stereotips, ka Latvijā ir vien pāris ievērības cienīgi atsegumi, lai gan īstenībā pilni upju krasti ar visādiem iežu skaistuļiem. Kurš izlemj to, kuri no atsegumiem tiek pie vārda, bet kuri nē?

 

Taciņa ir viegli ejama, arī brikšņiem nav jālaužas cauri, tāpēc nav brīnums, ka te soļo visai daudz ģimeņu ar maziem bērniem. Tiesa, brīžiem var noķert teju kalnu cienīgas sajūtas, kad nākas iet gar pašu kraujas malu, un kāds neuzmanīgāks gājējs itin viegli varētu ieripot upē. Takas malas pilnas ar baltām vizbulītēm, svaigām zaķskābenēm un citiem pavasarīgiem augiem. Kad dodu Valdim nogaršot zaķskābenes, viņš skatās visai skeptiski un nav drošs, ka tās tiešām ir ēdamas, lai gan tas ir īsts gardums un vitamīnu bumba. Vietām zeme teju no vienas vietas noklāta ar ziemzaļajām kosām.

 

Soļojam pa Lojas labo krastu. Kad sasniedzam mazliet šaubīga paskata koka tiltiņu, dodamies tam pāri uz Lojas kreiso krastu, jo drīz meklējama vecā Murjāņu kamaniņu trase. Stāvs kāpiens augšup, stāvs kāpiens lejup, un ātri vien esam klāt. Iekāpjam kamaniņu trasē un aizejam līdz pat tās beigām. Šis skaitās privātīpašums, tāpēc tāda ložņāšana te varbūt nav īsti legāla, bet neesam vienīgie, kas grib iepazīt veco kamaniņu trasi. Vietām koka dēlīši ir mazliet papuvuši, vietām to vairs nav, bet, ejot uzmanīgi, iespējams iziet visu trasi. Šeit atrodamas ne tikai pāris ragaviņas, bet arī vairāki kamaniņu braucēju trenažieri, daži pat vēl ir iekustināmi. Murjāņu kamaniņu trase tapusi 1978. gadā, un esot uzcelta 77 dienu laikā no maziem koka dēlīšiem. Pēc nepilniem desmit gadiem trase atstāta novārtā, jo 1986. gadā Siguldā uzbūvēja jaunu un daudz modernāku trasi. Izpētījuši vēstures atliekas, dodamies tālāk. Pie kamaniņu trases ir vēl viens aizdomīga paskata tiltiņš, bet mēs paliekam Lojas kreisajā krastā. Mazliet tālāk ieraugām jauku pleķīti ar mīkstu zālīti un piesēžam ieturēt pusdienu pikniku.

 

Kad Loja šķērso Valmieras šoseju, ceļu šķērsojam arī mēs, lai aplūkotu milzīgu klinšu atsegumu, kas saulē mirdz spilgti oranžīgos toņos. Cik man zināms, arī šim milzim nav vārda, lai gan tas būtu to pelnījis. Tālāk dodamies aplūkot Katrīndzirnavas. Tagadējā ēka būvēta uz 1745. gadā celto dzirnavu pamatiem. Padomju okupācijas gados tur iekārtotas Latvijas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta saimniecības “Krimulda” laboratorijas. Tagad – kārtējais novārtā pamestais privātīpašums. Pēc dzirnavu izpētes atkal ejam pāri šosejai, pa taisno mežā iekšā. Kādas desmit minūtes spraucamies cauri brikšņiem, līdz nokļūstam bijušās ūdeļu audzētavas teritorijā. Mūs pārsteidz kāds vecs sētas ritulis, kurā saaugušas zaļas sūnas, lai gan ārpus rituļa to vispār nav. Tāda kā sūnu “siltumnīca”! Izstaigājam teritoriju, kurā atrodas vairākas pussabrukušas ēkas. Pēc tam kāpjam kalnā un nokļūstam uz lauku ceļa, kas mūs aizved līdz Sunīšiem, ciemam ar vēl jūtamu padomju atmosfēru. Pēc tam pagriežamies pa labi un sekojam ceļam uz Gaujas pusi. Acis priecē tipiska Latvijas lauku ainava. Zābakkalnā netālu no “Latvijas Finiera” kokaudzētavas “Zābaki” paveras jo īpaši plaša un mežiem bagāta ainava. Vakara tējai salasu gaiļbiksītes, bet arī šos augus Valdis aplūko visai neuzticīgi. Kāpjam lejā no paugura un nokļūstam pie Gaujas. Gar Gauju ved plata taka, kas izskatās ideāli piemērota riteņbraucējiem. Gauja mierīgi tek savu gaitu. Lai gan Gauja ir skaista un iedveš mieru, šis ir konkrētā maršruta garlaicīgākais posms – salīdzinoši taisns, bez kāpelēšanas augšup lejup un bez šaurām taciņām. Tomēr pārgājiena noslēguma daļai – ideāli. Valdis gan pamanās paklupt un uz viena tiltiņa pārsist celi, savukārt es – pazaudēt kameras filtru un vāciņu. Kad pēc piknika Gaujas krastā to saprotu, ejam atpakaļ meklēt pazaudēto, bet neatrodam.

 

Ja neskaita filtra un vāciņa meklēšanai iztērēto laiku, tad ar vairākām piknika pauzēm, kārtīgu apskates objektu aplūkošanu un regulāru fotografēšanu šis maršruts aizņem apmēram astoņas stundas. Manā skatījumā ļoti interesants un daudzveidīgs maršruts, kas salīdzinoši īsā posmā ļauj daudz piedzīvot. Noteikti iesaku izstaigāt!

​

P.S. Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!

P.P.S. Liels paldies Kristapam no www.dodiesdaba.lv par maršruta ideju!