© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 24. augusts. Tadžikistāna, Pamira lielceļš no Horugas līdz Murgābai. Oranži murkšķi un tuksnesis

Pamostos ap plkst. 06:45 un vairs nespēju iemigt. Redz, kā darbojas pieraduma spēks. Gaidām Ošura zvanu par to, cikos jādodas uz tirgus placi, lai kāptu auto. Ošura tēvs Ozods darba darīšanās bieži ceļo pa Tadžikistānu, viņam zināms šoferis Šuriks, kura mašīnā viņš mums rezervējis divas vietas līdz Murgābai. Vakar Šuriks vēl meklēja divus citus pasažierus, tāpēc nav īsti skaidrs, cikos izbrauksim.

 

E-pastos mūs ar Adri sagaida necerēts pārsteigums – jau esam saņēmušas savas e-vīzas! Bet jo lielāks pārsteigums ir tas, ka melnās cilvēka figūras vietā, kur iepriekšējai e-vīzai bija jāuzlīmē sava fotogrāfija, tagad rēgojas mūsu sejas, kuras tika nofotografētas Dušanbe lidostā!! Negaidīju, ka Tadžikistānā visa šī sistēma ir tik vienota! Tātad viņi labi zina, kurš un kad iebrauc valstī, kad to pamet un cik reizes piesakās uz jaunu vīzu. Ak jel, būtu toreiz zinājusi, ka fotogrāfija kaut kur tiks izmantota, būtu centusies iepozēt normālāk. Tagad tur tāda bilde, ka kauns kādam rādīt. Pajautājam Ošura brālēnam, kur varam izprintēt savas e-vīzas. Izrādās, ka viņam viesnīcā printera nav, viņš mūs aizsūta uz pāri ielai esošo interneta kafejnīcu. Tur internets ir tik lēns, ka nevaram pat atvērt savus e-pastus! Un vēl saucas interneta kafejnīca… Diebjam atpakaļ uz viesnīcu, aizņemamies no Ošura brālēna USB atmiņas karti, saglabājam tajā savas e-vīzas un ejam atpakaļ uz interneta kafejnīcu. Jesssss, vīzas ir kabatās! Tagad tikai jāpamet valsts, jādabū zīmodziņš pasē par izbraukšanu no Tadžikistānas, jāatgriežas atpakaļ un jādabū zīmodziņš par iebraukšanu.

 

Drīz vien zvana Ošurs un saka, ka mūsu šoferis jau ir tirgus laukumā un pēc kādām 15 minūtēm piebrauks pie galvenās ielas netālu no viesnīcas. Pēc pāris minūtēm man zvana šoferis, bet tā kā nemāku izstāstīt, kur mēs atrodamies, jo pat nezinu viesnīcas nosaukumu, iegrūžu telefonu Ošura brālēnam, lai viņš tiek galā.

 

Mašīna izrādās tikai piecvietīga, kas ir superīgi! Aizmugure piebāzta pilna ar mantām, arī jumts viss nokrauts. Šoferis Šuriks tāds dikti lādzīgs, pilna mute zelta zobu. Šķiet, ka viņš ir pirmā persona, kam zelta zobi liekas tēlam atbilstoši un pat piešķir savdabīgu šarmu. Kopā ar mums brauc arī viena tadžiku sieviete un japāņu tūrists, kurš pa nakti bija apmeties mūsu viesnīcā.

 

Ik pa laikam kaut kur apstājāmies, vienā vietā sieviete savāc n-tās ķiršu kastes. Pēc kāda militārā posta, kur tiek veikta pasu un vīzu kontrole, Šuriks, dodot atpakaļ manu pasi, saka: “No Latvijas, ja? Tad jau runā krieviski!”. Tā nu turpmāk viņš ik pa laikam kaut ko apjautājas, bet viņam nepiemīt nekas no tik ierastās tadžiku vīriešu uzbāzības. Draudzīgs un patīkams vīrs. Pārsteidzošā kārtā viņš pat mazliet māk runāt angliski.

 

Kādā brīdī nogriežamies no lielā ceļa un iebraucam nelielā ciemā. Sieviete saka, ka iedzersim tēju pie viņas radiem. Forši! Lūk, tā arī ir izslavētā tadžiku viesmīlība. Tiekam pie širčoja, tējas, maizes, ķiršu ievārījuma, cepumiem. Kad esmu izdzērusi savu širčoja bļodiņu tukšu, kāds vīrietis to grib papildināt, bet Šuriks viņam saka: “Ar viņu vari runāt krieviski, viņa ir mūsējā, no Latvijas!”. He, he, patīkami tikt pieskaitītai pie “savējiem”. Pēc tējas pauzes mašīna paliek par diviem puišeļiem pilnāka, jo sieviete savāc sev līdzi divus radu bērnus. Sieviete ar vienu puiku pārsēžas priekšējā sēdeklī, bet mēs aizmugurē saspiežamies ar japāni un otru puiku. Bet laikam puikam mūsu kompānija diži neiet pie sirds, un jau pēc mirkļa nabaga sieviete sev klēpī tur abus sīkos.

 

Šis Pamira lielceļa posms ir pilnīgi citādāks nekā tas, kas ved no Dušanbe uz Horugu. Ceļš caurmērā vijas cauri tuksnesim, ko ietver kalni. Tikpat kā nav bīstamu un dziļu aizu. No sākuma ceļš ir līkumains, bet vēlāk top absolūti taisns. Bet tas jau negarantē ceļa kvalitāti, bedres ir nežēlīgas. Tā vien šķiet, ka tiek izpurināti visi kauliņi.

 

Apbrīnojami, cik ļoti krasi mainās ainava. Mana mīļākā daļa ir dzelteni-zaļi-brūni-sarkanīgs tuksnesis ar kalniem visapkārt, kurā jau manāmas pirmās jurtas un jaku bari. Un… oranži murkšķi! Nudien oranži! Smejamies, ka tas laikam tāpēc, ka arī zāle šeit ir oranžīga. Ak, cik ezeros ir zils ūdens! Tik apbrīnojami skaisti skati! Kādi krāsu kontrasti – oranža zāle, spilgti zils ūdens! Tāda toņu daudzveidība, ka grūti noticēt redzamajam!

 

N-to stundu garumā braucam cauri absolūtai nekurienei. Vien ik pa laikam vērojama kāda māja. Neticami, ka te dzīvo cilvēki.

 

Ik pa laikam apstājamies, un Šuriks palīdz labot kādu citu mašīnu. Uz tik vientulīga ceļa būtu grēks pabraukt garām kādam, kuram vajag palīdzību. Tā vienā pauzē sapazīstamies ar ģimeni no Krievijas – vecāki un divi bērni. Viņiem ir augstuma noteicējs – atrodamies 4079 m augstumā!! Tas izskaidro, kāpēc atkal ir grūti elpot, plaušas šķiet sarāvušās par kādām 2/3, un abām ar Adri liekas, ka uz galvas uzlikts kāds smagums. Šo pauzi izmantojam, lai aizietu uz “krūmiem” (lasīt: mēģinātu paslēpties aiz kādas klints). Visapkārt tuksnesis, nekādu krūmu. Jā, bija interesanti vērot, kā no sākuma bija koki, tad tie izzuda, bet palika krūmi. Nu izzuduši arī krūmi. Pilnīgs tuksnesis, akmeņi un nelieli augi. Krievu ģimene mūs uzcienā ar konfektēm, arī pašas vēlāk turpinām ēst saldumus, un tas mazliet palīdz pret augstuma radītajām sajūtām. Nav jau joka lieta, šorīt izbraucām no Horugas, kas atrodas apmēram 2100 m augstumā, bet nu jau pēc pāris stundām esam sasnieguši vairāk nekā 4000 m augstumu. Ļoti strauji. Pārāk strauji. Un ceļš tikai turpina vīties augšup un augšup.

 

Mašīnā visu laiku skan tadžiku mūzika, kas perfekti saskan ar ainavu aiz loga. Tāda mazliet vientulības pilna mūzika. Un absolūti vientulīga ainava. Skaisti! Jāteic, ka šī ir līdz šim labākā automašīnā dzirdētā mūzikas izlase. Un arī pats šoferis šķiet visjaukākais no visiem – draudzīgs, bet nav uzbāzīgs. Turklāt arī braukšana piecvietīgā auto ir daudz jaukāka, cits citu cienājam ar saviem saldumiem un tā tālāk. Tāda draudzīga un omulīga sajūta.

 

Pirms iebraukšanas Murgābā ārzemniekiem pārbauda pases.

 

Pēc vairāk kā astoņu stundu brauciena Šuriks mūs pieved pie viena viesu nama. Jāteic, ka līdz pat šim brīdim nemaz nenojautām, ka Ošurs ar sava tēva palīdzību mums rezervējis naktsmājas arī šeit! Prasu Šurikam, vai viņam mūs atvest tieši šurp lūdzis Ozods, un viņš atbild apstiprinoši. Brauciens no Horugas līdz Murgābai vienai personai izmaksāja 150 somonus (~13,88 eur).

 

Viesu nams ir ļoti jauks. Te pat ir duša un klozetpods! Protams, gan duša, gan tualete ir ārpus mājas, bet tas nekas. Sen esam pie tā pieradušas. Mājas saimnieki mazliet runā angliski.

 

Viesu namā apmetas arī mūsu ceļabiedrs no Japānas. Izrādās, ka šeit neilgi pirms mums ieradušies trīs citi japāņi. Ak, īsts japāņu uzlidojums! Saimnieks stāsta, ka pie viņiem gandrīz katru dienu apmetas pa japānim. Vēlāk uzrodas arī kāds pusmūža ceļotājs no Krievijas. Visi esam sapulcējušies ēdamistabā. Apbrīnojami, ka nekurienes vidū ir salasījusies tik internacionāla kompānija! Japāņi prasa, no kurienes esam. Kad pasaku, ka no Latvijas, viņi lāga nesaprot, es jau gribu no somas izvilkt karti, lai parādītu, bet tad viens no viņiem prasa: “Rīga?”. Izrādās, ka viņš ir bijis Rīgā!!

 

Vakariņās cepti kartupeļi ar gaļu un salātiem, maize, arbūzs, tēja.

 

Sēžu, ēdu un domāju – kaut kas nav pareizi… Un tad man pielec. Galds! Mēs sēžam uz spilveniem kā tas ierasts tapčanā, bet pie galda. Cik neierasti. Lai gan šādi ir ērtāk.

 

Krievu ceļotājs liekas mazliet dīvains, bet mani nošokē japāņa jautājums: “Tu esi piedzēries vai noguris?”. Kaut ko tādu var jautāt draugam, bet nevis svešiniekam!! Man vienmēr licies, ka japāņi ir rezervēti un pieklājīgi. Un tā arī bija, vakara gaitā viņi rūpējās, lai mums ar Adri būtu tēja, lai visi ēdienu trauki būtu sasniedzamā attālumā, bet šis jautājums… Ej tu nost… Vēlāk arī Adri atklāj, ka šis jautājums viņu pamatīgi nošokējis.  

 

Mani priecē, ka daudzi tadžiki tā vietā, lai sūkstītos par sliktu dzīvi vai brauktu strādāt uz Krieviju, nodibina savus viesu namus, mazliet iemācās angļu valodu un nodarbojas ar viesu uzņemšanu.

 

Pirms plkst. 23:00 pazūd elektrība. Nez, vai lielā vēja dēļ?

 

Oooo, ideālas gultas – tik cietas kā grīda! Perfekti! Sen nav gulēts uz tik jauki cietas virsmas.

RĀDĪT VAIRĀK
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now