2017. gada 23. decembris. Latvija. Pārgājiens gar Abula krastiem jeb Solveigai 26

 

Kā sāku svinēt dzimšanas dienas pie dabas krūts, tā vairs nevaru apstāties. Šodien dosimies iepazīt Abula krastus, maršruta plāns atrodams ŠEIT!

 

Plkst. 07:30 mēs, četras meitenes, sēžamies autobusā uz Valmieru. Nonākušas tur, autoostā sarīkojam nelielu iestiprināšanās pauzi pēc Vinnija Pūka labākajām tradīcijām. Pēc kādām 45 minūtēm laiks sēsties autobusā, kas mūs aizvizina uz netālajiem Brenguļiem. Kopā ar mums pieturā izkāpj trīs sportiska paskata nūjotāji, kuri mums vaicā, vai arī mēs dodamies uz Abula dabas taku. Vīrs pastāsta, kur atrodams takas sākums, bet mēs vispirms čāpojam aplūkot Brenguļu alus darītavu, kas reiz kalpojusi par elektrostacijas ēku.

 

Takas sākums met līkumu gluži vai cauri pagalmiem. Mūs pagūst sabiedēt arī vietējo suņu rejas, bet jau pavisam drīz nonākam uz šauras taciņas, kas vijas gar Abula kreiso krastu. Ik pa laikam nākas kāpt pāri vai līst pa apakšu kādam kokam, kas aizšķērso ceļu. Bebri šeit uzdarbojušies ne pa jokam! Smejamies – ja viņi turpinās grauzt kokus šādos tempos, pēc pāris gadiem taka vedīs cauri klajumam. Nu labi, gan jau tik traki nebūs. Labu apetīti, bebri! Takai sekot ir ļoti viegli, ik pēc kāda laika uz kokiem redzams zili baltais takas marķējums. Man pat šķiet, ka šī ir viena no vislabāk marķētajām Latvijas dabas takām, ar ko man nācies saskarties.

 

Šis ir fantastiski skaists, daudzveidīgs un interesants maršruts - līkumaina upe, kalni un lejas, bebru pusdienu pārpaliekas lielā vairumā, kāpšana kokiem pa augšu vai līšana pa apakšu, visādu ūdens lāmu šķērsošana, bet visam pāri – ziema. Jā, ar laikapstākļiem mums šodien paveicies!

 

Kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka mūsu Latvija nav nemaz tik plakana – ik pa laikam jāuzrāpjas tādā kraujā, ka lejup nākas kāpt gluži vai šļūcot. Ik pa laikam jāšķērso kāds strautiņš, ejot pāri aizdomīgiem baļķiem. Garlaicīgi nav ne mirkli, turklāt arī apkārt redzamās ainavas un upes krasti priecē ar savu skaistumu.

 

Pēc kāda laika sasniedzam vietu, kur Abuls ietek Gaujā. Tur arī pienācis laiks piknikam (lasīt: dzīrēm). Šeit sastopam arī nūjotājus, kuri, aplūkojuši, ko izkrāmēju laukā no somas, smejas un lūdz atļauju mūs nobildēt, jo tik grandiozu pikniku viņi neesot redzējuši. Vīrs pajautā, vai mēs tā vienmēr piknikojam, vai arī tomēr atzīmējam kādus svētkus. Protams, ka svētkus! Uzcienājam viņus ar ābolmaizi, pretī tiekam pie žāvētām dzērvenēm. Viņi mums iesaka, ka tā vietā, lai cauri mežam dotos atpakaļ uz Brenguļiem (Abula dabas taka ir lokveida taka), labāk doties gar Gauju uz Valmieru. Tiesa, uzreiz gar Gaujas krastu soļot nevar, jo tad iemaldīsimies mājās ar nikniem suņiem, vispirms esot jāseko Abula dabas takai, bet tad jānogriežas pa labi uz Baiļiem un jāseko sarkanam marķējumam. Pateicamies par padomu un atvadāmies. Viņi aiziet tālāk, mēs turpinām dzīres, bet vēlāk dodamies ceļā. Tā kā norādi uz Baiļiem nekur neatrodam, izlemjam iet uz dullo un atrast Gauju, sekojot vien tam, kur rāda mūsu iekšējais kompass. Laikam mūsu kompass iestellēts uz piedzīvojumiem, nevis Gauju, jo pie Gaujas īsti nenonākam, toties šķērsojam vairākus purvus, teju četrrāpus lienam pāri kokiem, bet laimīgā kārtā Valmieru sasniedzot ar sausām kājām pāris minūtes pirms Rīgas autobusa atiešanas.

 

Abula dabas taka ir ideāls maršruts tādām dienām, kad gribas izbaudīt Latvijas mežus un upes, uzrāpties pāris kraujās, tikt pie kāda piedzīvojuma, bet nav vēlēšanās sevi nomocīt ar garu distanci. Apmēram 14 kilometrus garajā maršrutā pieejams teju viss – vēsturiskas ēkas, šauras meža taciņas un lauku ceļi, kalni un lejas, bebru darbi un nedarbi, dažādu strautiņu šķērsošana pāri aizdomīgiem baļķiem, bet visam pāri – Abula čalošana.

 

Nu re, 26. dzimšanas diena godam nosvinēta!