© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 22. decembris. Līgatne, Cēsis, pāris peles un lapsa

 

Rīts sākās ar gājienu uz informācijas centru, kur tikāmies ar mūsu gidu Oskaru. Ar gidu devāmies aizraujošā ekskursijā pa vēsturisko Līgatnes papīrfabrikas ciematiņu. Nudien interesanta ekskursija un foršs, humora pilns gids. Nekad nebiju iedomājusies, cik gan nozīmīga kādreiz bijusi Līgatne, un kā tik tur cilvēki nav dzīvojuši. Ja vien ir iespēja, visiem iesaku doties šajā ekskursijā. Arī Ēriks teica, ka pirms ierašanās Latvijā nekad nebija devies nevienā tūrē ar gidu, bet šī bija jau trešā lieliskā tūre.

 

Iepriekš domāju, ka mums nāksies kādu stundu gaidīt autobusu uz Augšlīgatni un tad vēl kādas 30 minūtes autobusu uz Cēsīm. Bet… kad jautāju Oskaram, kur ir tuvākā pietura, viņš teica, ka pats tūlīt vedīs vienu puiku uz mūzikas skolu Augšlīgatnē un var mūs aizvest līdz autobusa pieturai uz lielās šosejas. Ja varam pagaidīt kādu stundu, tad viņš pats braukšot uz Cēsīm. Izvēlējāmies pirmo variantu, jo ziemā dienas ir tik īsas, ka jāizmanto katra minūte. Redz, kā mums paveicās ar jauku gidu! Paldies! Cēsu autobuss uz lielās šosejas bija jāgaida vien kādas 10 minūtes.

Cēsīs devāmies uz informācijas centru, kur nolikām savas smagās mugursomas un gājām iepazīt viduslaiku pili. Cik forši klīst pa pilsdrupām ar lukturīti rokā! Iztēlojos, kā gan senos laikos bija staigāt pa pils gaiteņiem ar garu kleitu un apmetni mugurā… Ērikam ļoti patika viduslaiku pils.

 

Pēc tam gājām izstaigāt arī Cēsu Jauno pili. Pat neatceros, vai tajā kādreiz esmu bijusi, jo parasti jau tiek kāpelēts pa viduslaiku pili. Ooo, no jumta skaidrā laikā pavērtos jauks skats uz pilsētu, bet šodien... migla.

 

Informācijas centrā palūdzām, lai iesaka jauku vietu pusdienām, kā arī pajautājām, vai joprojām varam somas atstāt pie viņiem, ko mums arī laipni atļāva.

Aizgājām uz kafejnīcu “Priede”. Ēdienkartē ieraudzīju kārdinošu saldo – saldējums ar ogu zupu un priežu pumpuru sīrupu. Diemžēl izrādījās, ka tas šodien nav pieejams. Ai, kāda vilšanās… Nu nekas, tad nomainīju otro ēdienu uz tādu, kura pagatavošanā arī izmantots priežu sīrups. Garšīgi!

 

Pastaigājāmies pa pilsētu, bet pēc kāda laiciņa palika pārāk auksti. Aizgājām uz izstāžu zāli, kas arī bija iekļauta mūsu muzeja biļetē. Nu… Kaut kāds murgs, ne māksla. Šķiet, ka mūsdienās par mākslu sauc vien kaut ko destruktīvu, tumšu un šausminošu. Kam tāda māksla vispār vajadzīga? Labāk nebūtu gājuši uz šo izstādi.

Paņēmām somas un devāmies uz autoostu. Nopirkām biļetes, devāmies laukā, kur tieši pie durvīm ieraudzījām autobusu uz Rīgu, bet tas gan vēl pasažierus neuzņēma. Nevarējām saprast, kur tad ir mums vajadzīgā platforma. Kaut kāda nepārskatāma autoosta, īpaši jau tumsā. Autobuss sāka kustēties, un mēs tam sekojām, tā arī nonācām pie īstās platformas. Kamēr gaidījām rindā, zvanīja brālis un interesējās, kur tieši viņam mūs būs jāsavāc, jo 1188.lv pieturu kartē viņš lāga neko nesaprot. Kāds rindā stāvošs vīrietis dzirdēja mūsu sarunu un teica, ka Garkalnē pietura būšot tieši aiz jaunā luksofora. Paldies! Nodevu šo informāciju brālim un palūdzu šoferim, lai pasaka, kad būs Garkalne, bet nešķita droši, ka viņš to tiešām darīs. Ēriks centās savu mugursomu iestūķēt uz plauktiņa, bet kāds jauns vīrietis sāka bļaustīties, lai to nedara, jo aizmugurē taču ir daudz brīvas vietas, lai ar visām savām somām ejam tur. Kad gājām viņam garām, viņš savai meitenei murmināja, kā tā jau parasti ar šitādiem ir. Kādiem “šitādiem”? Ārzemniekiem? Amerikāņiem? Ceļotājiem? Kad viņi pie Vangažiem kāpa ārā, viņš pagriezās pret mums un ar ņirdzošu sejas izteiksmi teica: “Atā! Veiksmīgu ceļu!”. Izskatījās manāmi pārsteigts, kad es atbildēju: “Atā, atā…” Laikam domāja, ka arī es latviski neko nesaprotu. Pff… Toties jaukais vīrietis, kurš mums bija palīdzējis ar pieturvietas precizēšanu, teica, ka mums drīz būs jākāpj laukā. Paldies vēlreiz!

Izkāpām no autobusa un salstot gaidījām brāli.

Pēc tam kopā ar tēti un viņa draugu sildījāmies ar buljonu un iestiprinājāmies ar pīrāgiem, bet tad – medības. Tiesa, neko vairāk par pāris pelēm un vienu lapsu neredzējām, bet Ēriks par visu procesu bija stāvā sajūsmā. Kad pēc pusnakts atgriezāmies namiņā, sasildījāmies ar tēju un kēksu.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now
LATVIJA, CĒSIS

Skats no Cēsu Jaunās pils (foto: Solveiga Kaļva)