© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 22. novembris. Polija, Ščecina un Mierzyn. Polija – cepumu nācija?

 

Lai gan Azads savā kalnu gida garā līdz šim vienmēr un visur bijis laikā un mudinājis pasteigties citus, šorīt, kad jādodas laukā no viesnīcas, vestibilā viņš nav manāms. Dorotas vaigs ir manāmi apmācies. Emina aiziet uz viņa numuriņu un Azadu pamodina. Dodamies ceļā bez viņa, bet jau drīz viņš mūs panāk. Saka, ka kaut kas bija nojucis ar modinātāju. Dorotas vaigu gaišāku tas nepadara.

 

Mūsu pirmais pieturas punkts šodien ir Pomeranian Library – reģiona bibliotēka, kurā mūs laipni sagaida kāda vecā kaluma inteliģences kundze Cecylia Judek. Ļoti iedvesmojoša un enerģiska dāma, kura ne vien izrāda visu bibliotēku, pastāsta par sarežģītajiem robežu jautājumiem reģionā un bibliotēkas lomu šajos procesos, bet pat aicina mūs uz pavisam negaidītu tējas un cepumu pauzi. Ļoti sirsnīga uzņemšana. Prieks par šādām cienījama vecuma kundzēm, kuras par “tantēm” prāts pat nenesas saukt, vien par “dāmām” vai “kundzēm”.

 

Mazliet vēlāk inteliģentā dāma mūs nodod divu citu kolēģu rokās, kuras mūs iepazīstina ar ļoti vecām grāmatām. Šķiet, ka pirmo reizi man kāds ļauj pārlapot tik senas lappuses! Tīri vai bail – ka tikai neizirst manos pirkstos!

 

Pusdienās dodamies uz “Nowy Browar”, kur sasildos ar visai pikantu indiešu stila ēdienu.

 

Tālāk čāpojam uz Centre for Dialogue Breakthroughs – Ščecinas Nacionālā muzeja filiāli, Dialogu centru. Visnotaļ drūms muzejs par apspiedošajiem režīmiem, burtiski šķiet, ka viss smagums sāk gulties mums virsū. Tīri fiziski mēs tik tiešām esam zem zemes, turklāt zem laukuma, kurā notikuši vēsturiski un dramatiski notikumi. Ekspozīcija ir melnām sienām, grīdām un griestiem. Apgaismojums ļoti minimāls. Drūmā vēsture šķiet fiziski sataustāma. Tā kā mums muzeju izrāda tā vadītāja Agnieszka Kuchcinska – Kurcz, tad noslēgumā atkal tiekam pie tējas dzeršanas un cepumu ēšanas.

 

Pēc tam kāpjam tramvajā, bet vēlāk autobusā, lai nokļūtu vēl tuvāk Vācijas robežai – braucam uz miestu vārdā Mierzyn, kur atrodas Folk University, tautskola. Tur mūs uzņēma abi tautskolas dibinātāji. Atkal jau – tēja un cepumi. Šodien noteikti būšu pārdozējusi cepumu lietošanu. Kad lēnām sākam posties uz promiešanu, gribu palīdzēt aiznest krūzītes uz virtuvi, bet saimnieks smejas: “Nevajag, nevajag! Gribēji nospert kā suvenīru? Re, es tev labāk par piemiņu iedošu pildspalvu!”. Ha, ha, nudien tieku pie pildspalvas!

 

Vakarā atgriežamās Ščecinā un vakariņojam “Pan Widelec”. Ko lai saka, poļi ar porciju izmēriem neskopojas itin nemaz. Vakariņu laikā mūžam politkorektā Dorota sāk uzbrukt Azadam, ka viņš tautskolā bija uzdevis nepareizus jautājumus. Pag, pag, vai tad nav vispārpieņemta patiesība, ka tāda lieta kā nepareizi jautājumi nemaz nepastāv? Lai nu kā, izejot no restorāna fiksi šmaucam prom un dodamies uz citu vietu turpināt pļāpāšanu trijatā – es, Monika, Azads. Brīvība!

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now