2017. gada 22. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža. Puķu griešana un tadžiku dejas

 

Turpinām vakar iesākto dīvaino augļu griešanu.

 

Ap plkst. 11:00 – tējas dzeršana. Tējai piekožam maizi ar aprikožu ievārījumu. Ņamm, ņamm, ļoti garšīgs ievārījums, noteikti ierindojas mana ievārījumu TOP 5 augšgalā.

 

Pēkšņi Adri man prasa, kas viņai uz auss, es paskatos, bet tur – milzīga tulzna kādu 3 cm garumā!! Kas tas? Viņa parāda to Ošuram, kurš drīz būs ārsts anesteziologs-reanimatologs, viņš saka, ka izskatās pēc saules apdeguma vai kāda insekta kodumu, bet labāk to atrādīt Bobo. Vectēvs paskatās un saka, ka tas ir kāda kukaiņa kodums. Atnes dažādus instrumentus, dezinfekcijas līdzekļus un likvidē šķidrumu no gigantiskās tulznas. Ošurs stāsta, ka Bobo tepat tapčanā veicis arī daudz nopietnākas ķirurģiskās manipulācijas, piemēram, vienam kaimiņam piešuvis nogrieztu pirkstu. Redz, tad jau te droša dzīve, ja kas notiek, Bobo zinās, kā palīdzēt. Tpu, tpu, tpu.

 

Pusdienās paštaisīts kefīrs ar maltiem kviešu graudiem un arbūzs. Ak, kas var būt labāks par mājās gatavotu kefīru?

 

Pēc pusdienām sākam smalcināt aizvakar salasītās immortelles. Darām to istabā, Ošurs mums fonā uzliek tadžiku mūziku. Ļoti meditatīvi. Kad esam nogriezušas ziediņus no kātiņiem, bet pašus kātiņus sagriezušas 2 cm garos mietiņos, kā mums ieteica Momo, atnāk Bobo un saka, ka kātiņi rīt būs jāsasmalcina vēl sīkākos gabalos. Eh… Nākamreiz prasīsim instrukcijas tikai pašam Bobo. Bet viņš ar mums pamatīgi aizpļāpājas. Izstāsta, ka te dzīvo daudz skorpionu. Tie, kam aste stāv uz augšu, nav indīgi, un tāda te ir lielākā daļa skorpionu. Savukārt no tiem, kuriem aste ir izstiepta taisni, gan jāpiesargās, jo tie ir indīgi. Sliktākais ir tas, ka skorpioni mēdzot baroties ar līķiem kapsētā, un ja šāds skorpions iekož, var sākties asins saindēšanās.

 

Uzzinu, ka Bobo darba stāžs ir vairāk nekā 50 gadi. Principā viņš ir operējis praktiski visu, dažnedažādus orgānus, vairākas sirdis, smadzenes, acis, pārstādījis ādu un pieņēmis dzemdības. Vienīgais, ko viņš neņemas operēt, ir mugurkauls. Bijis vairāku slimnīcu galvenais ārsts, un pat vēl tagad reizēm viņu saucot palīgā. Momo savukārt strādājusi par vecmāti, dažkārt abi kopīgi pieņēmuši dzemdības. Bobo sācis strādāt laikos, kad slimnīcā pat nav bijusi elektrība. Dabas dziedniecībai viņš pievērsies pilsoņu kara laikā (1992. g. – 1997. g.), kad šajā reģionā bija bloķēti ceļi, nenotika nedz pārtikas, nedz medikamentu piegāde, bet cilvēki bija jāārstē. Tā nu viņš sāka mācīties, kā var ārstēšanā izmantot dabas līdzekļus. Pats pieņēma pacientus, bet pa to laiku Momo gatavoja nepieciešamās tējas un uzlējumus. Bobo šausminās par mūsdienās valdošo korupciju, kad vispirms jāmaksā, un tikai tad operē, turklāt ļoti daudz kas notiek caur “aploksnēm”. Viņš naudas kukuļus vienmēr noraidījis un cīnījies pret tiem.

 

Šodien ciemos ieradusies Margoša, poļu antropoloģe, kuru iepazinām jau Dušanbe. Vakariņās plovs, bet saldajā Margošas mīļākais tadžiku ēdiens бат – sviestā/no piena noņemtajā krējumā un pienā cepti milti ar cukuru. Ar recepti var iepazīties ŠEIT. Atgādina bubertu, tikai daudz treknāks. Margošas ierašanās sakarā Bobo liek celt galdā konjaku. Atkal pa diviem tostiem, laimīgā kārtā otrais tosts šoreiz ir no Margošas puses. Pēc vakariņām sākas dejas. Sievietes dejā “vāc ābolus, kokvilnu, rāda, cik skaisti mati”, bet vīrietis “dodas ceļā, jāj ar zirgu”.

​

Un kāda mūzika, ak! Man ļoti patīk tadžiku tautas mūzika.

 

Sākam vākt nost traukus, kad Ošurs saņem telefona zvanu no Maskavas. Mana soma ir atrasta un tiks nosūtīta uz Dušanbe! Jāāāā!!! Tieši tad, kad vairs nemaz necerēju to ieraudzīt. Visi pārējie arī baigi priecājas, īpaši par to, ka drīz tiks pie suvenīriem no Latvijas, ha, ha.