© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 22. aprīlis. Latvija. Pārgājiens gar Braslas un Gaujas krastiem (ejam dabā #4)

 

Beidzot klāt mans ikmēneša pārgājiens – ejam dabā #4! Plkst. 07:30 ar Ernestu sēžamies Valmieras autobusā, bet jau ap plkst. 08:50 esam izkāpušas Braslā, un – pārgājiens var sākties! Pārejam pār tiltu, tālāk sekojam lauku ceļam, kas mūs aizved līdz zivjaudzētavai, kur pāri aizsprostam atkal nonākam Braslas labajā krastā. Lai gan ir svētdienas rīts, kāds vīrs pie dambja ķeksē laukā visādas ūdenszāles. Stāvam lejā pie aizsprosta un priecējam acis, vīrs atnāk pie mums un saka, ka vēl nesen te itin viegli varēja redzēt nēģus, bet tagad gan laikam tas nesanākšot. Vīrs atgriežas pie cīņas ar ūdenszālēm, bet mēs dodamies tālāk.

 

Jau no paša sākuma Brasla pārsteidz ar savām krāšņajām klintīm un pauguraino reljefu. Nepagūstam uzkāpt vienā kraujā, kā jau jākāpj lejā un pēc brīža jārāpjas nākamajā. Un tā nepārtraukti. Uhhh, sāku justies kā īstos kalnos! Nogāzes arī tādas riktīgi stāvas, brīžiem uz leju tiekam vien pieturoties pie kokiem! Taciņa arī visai šaura un nereti ved gar kraujas malu. Prieks, ka arī Latvijā var sajusties kā kalnos!

 

Kur uzradies, kur ne, garām aizplivinās dzeltens tauriņš. Pirmais šogad! Re, būs saulaina vasara! Turpmākās dienas garumā saskaitām septiņus dzeltenus tauriņus. Cerams, ka laika prognoze visai vasarai tik tiešām saglabāsies varen saulaina!

 

Lietuviešiem ir kāds cits ticējums sakarā ar pirmajām pavasara radībām, par ko uzzinu, priecājoties par ļoti darbīgu skudru pūzni un smejoties, ka ar šī gada pirmo skudru pirms pāris dienām sastapos darbā, kad tā aizskrēja pāri letei. Ernesta stāsta, ka lietuvieši ticot: ja pirmo ierauga skudru - gads būs strādīgs, ja pirmo ierauga vardi – gads būs slinks. Nākas secināt, ka šis man būs varen strādīgs gads – pirmo sastapu skudru, turklāt darbā, bet dabā uzreiz sastopos ar veselu skudru pūzni! Tiesa, maķenīt vēlāk kādas upītes krastos ieraugām arī vardi. Viss līdzsvarā.

 

Pavasaris pilnā sparā redzams arī palūkojoties uz zemi – vesels klājiens ar pavasara sveicienus sūtošiem ziediem – māllēpes, baltās vizbulītes, zilās vizbulītes un kas tikai vēl ne! Ar savu krāšņumu priecē arī ik pa laikam manāmie zalktenes krūmi, kas smaržo visai reibinoši. Vēlāk gan uzzinu, ka zalktenes ir sasodīti indīgas, un man īstenībā dikti paveicās, ka, smaržojot ziedus, ar degungalu nepieskāros augam.

 

Taisni jābrīnās, cik dažāda ir Brasla salīdzinoši īsā posmā – brīžiem tās krastus cēli rotā majestātiskas klintis, no kuru augšas upe šķiet esam kaut kur tālu, tālu lejā, brīžiem soļojam gar pašu Braslas krastu teju vienā līmenī ar ūdeni, brīžiem tajā mutuļo negantas krāces, brīžiem upe tik mierīga kā ezers. Kādā brīdī sasniedzam vietu, kur tīri fiziski šķiet, ka laiks ir sastindzis, un mēs esam iekāpušas gleznā. Par realitāti atgādina vien putnu skaļās dziesmas. Liekas, ka Brasla meditē. Cenšamies netraucēt.

 

Pārgājienu interesantu padara ne vien daudzveidīgā Brasla, stāvās kraujas un paugurainais reljefs, bet laiku pa laikam arī takas izkūpēšana gaisā. Tā teikt – taka paņem brīvdienas. Tā nu mēs pārvietojamies gan sekojot cilvēku iemīdītai takai, gan laužoties cauri krūmiem, egļu jaunaudzēm un citiem brikšņiem, gan ieminot cilvēku pēdas uz mežacūku takām. Par garlaicību sūdzēties nevar ne mirkli.

 

Kādā upes līkumā izdomājam ieturēt saulainu pikniku. Ak, cik gan viss labi garšo pie dabas krūts! Izbaudām saulīti, putnu dziesmas, uzkodas un vērojam, kā upē garām slīd laivotāji. 

 

Vēl kādu laiciņu pavadām ložņājot pa brikšņiem, lēkājot pāri mazām upītēm un kāpelējot pa gravām, līdz cauri kokiem pavīd Gauja! Jā, ir tāds dīvains posms, kur no augšas var redzēt paralēli gan Braslu, gan Gauju. Un tad jau drīz vien nonākam arī punktā, kur Brasla ietek Gaujā. Robežu iekrāso atšķirīgi ūdens toņi.

 

Iepriekš naivi cerēju, ka gar Gauju iešana būs vieglāka, bet nekā. Brikšņi un gravas turpinās. Nē, man jau nav iebildumu ne pret vienu, ne pret otru, tikai laiks iet, bet mēs uz priekšu kā netiekam, tā netiekam. Tikai kāpelējam augšā lejā.

 

Gan Braslas, gan Gaujas krastos mājo dikti čakli bebri. Viss krasts pilns ar apgrauztiem kokiem, turklāt pēc diametra ne jau tiem mazākajiem! Bebru izpriecas padara interesantāku arī mūsu pārgājienu – nākas ložņāt pāri vai spraukties pa apakšu dažādiem nogāztiem kokiem, kā arī šķērsot bebru pārpludinātas teritorijas pa apšaubāma paskata baļķiem.

 

Kādā brīdī izdomājam ieekonomēt laiku, nelielu posmu noejot pa lauku ceļu. Skatam paveras jauki Vidzemes lauki un koka mājas, kas šķiet gluži vai izkāpušas no kāda muzeja. Sekojam lauku ceļam, līdz tas izbeidzas pie kempinga teritorijas. Privātīpašums. Labi, labi, bet… kā tad ar tauvas joslu? Domājams, ka neviens mums nevar aizliegt aizčāpot līdz tai un turpināt ceļu gar pašu upes krastu. Kļūda! Ir gan divi radījumi, kuri mums to var liegt – milzīgi, pinkaini suņi, kas riedami joņo mums pretī. Protams. Kempinga teritorijā cilvēki cep šašļikus, bet šķiet, ka nevienu nesatrauc mūsu potenciālā sadursme ar baltajiem ilkņiem. Kempingam apkārt apjozts žogs, bet vārti vaļā. Iedomājos, ka varētu aizvērt vārtus, atstājot suņus otrpus žogam, tomēr neizskatās, ka tie grasās nākt žoga šajā pusē. Tā nu lēnām pagriežamies un dodamies atpakaļ, bet tad sekojam žogam. Tā kā gar žogu iemīdīta taciņa, šķiet, ka neesam pirmās kājāmgājējas, kuru plānus par kempinga teritorijas šķērsošanu mainījuši pinkainie lamzaki.

 

Turpinām savu neceļu bridienu pāri upītēm, augšā lejā pa gravām un pāri purvainām vietām. Lai cik arī foršs būtu šis piedzīvojums, saprotam, ka kustoties uz priekšu šādā tempā, varam nepaspēt uz pēdējo vilcienu no Siguldas, kas ir plkst. 21:34. Iepriekš domāju, ka nav jēgas drukāt karti – vispirms sekosim Braslai, tad sekosim Gaujai, bet drīz vien būsim Siguldā. Ha! Labi, ka karti tomēr izdrukāju – ieraugām, ka tuvumā atrodas gāzes līnija, kurai sekojot sasniegsim Turaidas – Siguldas ceļu. Skaidrs, ka pa ceļu iešana būs daudz ātrāka. Vadoties pēc kartes dodamies gāzes līnijas virzienā. Ooo, kāds skats paveras, nonākot tur! Kamēr stāvu un fotografēju ainavu, no meža līkuma izbrauc kāds vīrs uz kvadracikla. Viņš piebrauc pie mums un jautā: “Meitenes, vai esat apmaldījušās?”. Saku, ka neesam vis un parādu kartē, kur, manuprāt, mēs atrodamies. Precīzi! Apjautājos vīram, vai mūsu izvēlētais maršruts tiešām būs ātrākais ceļš uz Siguldu. Viņš to apstiprina. Intereses pēc pajautāju, cik ilgu laiku prasītu Siguldas sasniegšana, ejot gar pašu Gaujas krastu, uz ko vīrs atbild: “Tas krasts taču ir neizejams!”. Kā tad! Mēs pa tādu “neizejamu” krastu brienam jau no paša rīta! Turklāt tur pēc kāda laiciņa sāktos neliels lauku ceļš, kas savieno mājas. Lai nu kā, vīrs saka, ka, ejot gar Gauju, mēs Siguldā nonāktu ap plkst. 21:00. Varam arī nepaspēt uz vilcienu... Tāpēc izvēlamies turēties pie nupat veiktajām pārmaiņām plānā. Sekojam gāzes līnijai un meža ceļam. Kādā piemājas mežiņā cilvēki cītīgi tecina bērzu sulas. Vēlāk uz ceļa pamanām norādi uz šīm mājām ar eko-lapiņas simbolu. Hah, varu derēt, ka pēc tam šī bērzu sulas maksās brangu naudu!

 

Čāpojam pa ceļu Siguldas virzienā. Pēc kāda brīža piestāj auto un vīrietis prasa: “Meitenes, jūs esat apmaldījušās?”. Diez kāpēc visiem liekas, ka mēs esam apmaldījušās? Vai tiešām divas meitenes meža vidū / uz ceļa šajā apvidū ir reta parādība? Mēs: “Nē, neesam!”. Vīrietis: “Jums vēl tāls ceļš ejams? Varbūt aizvest?”. Apspriežamies ar Ernestu, un izlemjam šo piedāvājumu pieņemt. Redz, grūti jau saprast, kas ir lielāks piedzīvojums – turēties pie nospraustā mērķa un to sasniegt vai ļauties notiekošajam. Nākas secināt, ka ļaušanās notikumu gaitai ir potenciāli vispiedzīvojumpilnākā izvēle. Vīrietis izrādās jaunsargu instruktors, kurš brauc atpakaļ uz Siguldu no nometnes mežā. Lai arī mums atrastos vieta mašīnā, viņam nākas satūcīt kaudzē visu tūrisma paklājiņu lērumu. Stāstu, ka tieši iepriekš apsvērām – stopēt vai nestopēt. Viņš pasmejas, ka laikam to bija sajutis. Ļoti patīkams cilvēks, tāds vienkāršs, lādzīgs un draudzīgs. Kā jau lielākā daļa dabas un piedzīvojumu mīļotāju. Viņš pats smejas, ka joprojām smird pēc ugunskura, jo vairākas naktis ar jaunsargiem pavadījuši mežā. Viņš prasa, līdz kurienei mūs aizvest, bet mums nav ne jausmas. Siguldai plānu nav, bet uz staciju doties vēl arī negribas. Sakām, lai izlaiž mūs kādā skaistā vietā. Viņš pasmejas par šādu izvēli un aizved mūs līdz Siguldas pilsdrupām. Re – lai gan pat necentāmies stopēt, tikām pie forša šoferīša, kurš pats piedāvāja mūs aizvest. Cik šāda labsirdība un izpalīdzība netipiska mūsu platuma grādiem! Paldies!

 

Siguldas pilsdrupās neesmu bijusi veselu mūžību. Pirms pilsdrupu apmeklējuma jaunā kompleksa mūrī pamanu ādas apstrādes darbnīcu. Saku Ernestai, ka iemetīšu tur aci, ja bode vēl nav ciet. Ak, cik tur patīkami smaržo! Un tad es to pamanu… sarkanu ādas maku, kas ir vēl labāks, nekā esmu iztēlojusies. Jau kādu laiku domāju, ka vajadzētu nopirkt jaunu maku, bet īpaši nebiju meklējusi. Un te tas sēž un gaida, mans ideālais maks! Tikai… man līdzi vien kādi padsmit eiro, bet ar karti šeit norēķināties nevar. Prasu sievietei, vai viņa tirgo savus izstrādājumus arī kaut kur Rīgā, bet, nē, tikai pa retam tirdziņos. Eh! Pajautāju, kur ir tuvākais bankomāts. Ādas meistare saka, ka viņa grasījās tūdaļ veikalu slēgt ciet, tāpēc varam kopīgi doties uz Siguldas centru un bankomātu. Hmm, mēs gan vēl domājām izmest loku pa pilsdrupām. Sieviete atbild, ka varam to izdarīt, viņa mūs pagaidīs. Fiksi ejam uz pilsdrupām. Pat nezināju, ka no tām paveras tik labs skats uz Gaujas ieleju un Turaidas pili! Un kur nu vēl pilsdrupu estrāde! Būtu jauki tur kādreiz uzstāties. Lēnā garā prātā ataust kādas ainas no bērnībā apmeklētām “Imantdienām” Siguldas pilsdrupās, bet, kad kopā ar ādas meistari soļojam uz centru, viņa šādu faktu apšauba. Bet ir, ir notikušas “Imantdienas” arī Siguldā! Sieviete pievērš mūsu uzmanību bruņiniekiem, kas absolūti gaumīgā veidā izveidoti no metāllūžņiem, un katrs tikuši pie kāda neparasta, sen aizmirsta vārda. Tā nu pļāpājot par Siguldas mākslas aprindām un vēl šo to, aizejam līdz bankomātam, norēķināmies un atvadāmies, bet es tieku pie sava ideālā maka.

 

Autoostā nonākam tieši 10 minūtes pirms Rīgas autobusa atiešanas. Cik precīzi.

 

Grūti pateikt, cik kilometrus īsti nočāpojām, rupji mērot plaknē - ap 20 km, bet tiem veltījām kādas astoņas stundas, tā ka iedomājies, kāds tur ir reljefs un cik kilometrus īstenībā pievarējām, ja mērītu pēc veikto soļu daudzuma!

 

Ak, tik neticami laba diena! Un tik fantastiski cilvēki! Uz šādas negaidītu notikumu un satikšanos pilnas nots taisni vai lidoju no prieka un nespēju beigt smaidīt!! Paldies, ka ir tādi cilvēki kā vīrs uz kvadracikla, jaunsargu instruktors un ādas meistare! Un paldies, ka mums laimējās viņus šodien sastapt! Bet tā jau parasti notiek – kad tu pats esi prieka pilns (un kā lai nepriecājas, naski soļojot tik skaistā dabā?), tad notiek brīnumu lietas un neparastas satikšanās. Tāpēc… ejam dabā un ļaujamies notiekošajam!

RĀDĪT VAIRĀK
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now
LATVIJA, GAR BRASLAS KRASTIEM

(foto: Solveiga Kaļva)