© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 21. septembris. Tadžikistāna, Horuga. Atkal pie zobārsta, “tu esi pamiriete?”, vakariņas ar mafiozo

 

No rīta man zināmais šoferis zvana un saka, ka viņa sarunātais šoferis izbrauks no Iškašimas pēc kādas pusstundas, bet viņš man vēlreiz piezvanīs, lai zinu, kad sākt čāpot lejā uz ciemu. Pēc pusstundas zvana šoferis un saka, ka nu beidzot varu doties lejā. Man būšot jālūkojas pēc vieglās automašīnas sarkanā krāsā. Lejā uz ciemu mani pavada Rembo, viņai vienmēr liels prieks kaut kur kopīgi izstaigāties.

 

Sēžu pieturā uz soliņa un gaidu savu sarkano auto. Pēc brīža man pievienojas kāda sieva ar svaigi ceptām plakanajām maizēm. Mmm, kā smaržo! Vienīgais, ko tante māk krieviski: “Es krieviski nerunāju!”. Bet es nerunāju tadžiku mēlē. Tā mēs katra runājam citā valodā – es krieviski, viņa tadžikiski. Pašas smejamies par savu komunikāciju. Tante cenšas man iedot vienu no maizēm, es pieklājīgi atsakos. Drīz uzrodas bariņš sieviešu no sanatorijas, kuras no viņas nopērk vairākas plakanās maizes. Ahā, tātad vecā sieva ar mani biznesu gribēja bīdīt, nevis aiz labas sirds maizīti uzdāvināt. Drīz vien tālumā pamanu vecu, sarkanu Toyota. Laikam īstā! Šoferis piestāj, es viņam saku: “Šķiet, ka es gaidu jūs!”. Viņš to apstiprina. Prasa, vai arī suns ir ar mani. Atsmeju, ka vispār ar mani, bet uz Horugu līdzi nebrauks. Citādi vēl ņemtu un nabaga Rembo uzsietu uz jumta kā tādu kazu! No sākuma šoferis grib manu somu ietūcīt bagāžniekā, bet tas jau ir piekrauts pilns. Sēžos mašīnā un sāku iekārtot somu sev uz ceļiem, bet šoferis saka: “Nē, nē, dod to man! Es atradīšu vietu!”. Uzmini, kurš viņš atrod vietu? Priekšā sēdošā puiša klēpī. Mēģinu iebilst, ka pati varu turēt klēpī savu somu, bet šoferis manī neklausās. Nu labi. Nabaga puisis, he, he.

 

Horugā uzreiz dodos uz zobārstniecības klīniku. Reģistratūras darbiniece mani atpazīst un saka, ka mans zobārsts ir atvaļinājumā. Saku, ka man vienalga, kas par zobārstu, jo ļoti sāp zobs. Šonakt tā sāpēja, ka knapi varēju gulēt. Pulkstenis rāda jau 11:00, tāpēc viņa saka, ka tagad mani vairs nepagūs pieņemt, lai nāku pēc pusdienlaika ap plkst. 13:00. Kas cits atliek.

 

Dodos uz tūrisma informācijas centru, kur ķeros klāt internetam. Nopērku biļetes vilcieniem no Astanas uz Maskavu un no Maskavas uz Rīgu. Tas ir… rezervēju biļetes, jo izrādās, ka pieprasījumu apstrādā cilvēki, nevis sistēma, tāpēc pašas biļetes vēl jāgaida. Plkst. 12:00 tūrisma centrs tiek slēgts uz pusdienlaiku, bet darbinieki ir tik laipni, ka iedod man krēslu un ļauj turpināt interneta lietošanu laukā, kur WiFi strādā ne mazāk švaki kā iekšā.

 

Čāpoju atpakaļ uz klīniku. Pie durvīm jau sapulcējies bariņš cilvēku, kas gaida durvju atvēršanu. Kad esam iekšā, ilgi nav jānīkst, drīz tieku pie ārsta. Šoreiz – pie ārstes. Ieeju kabinetā, sasveicinos, bet viņa tikai man uzmet vienaldzīgu skatienu un neko nesaka. Stāvu un nesaprotu – tā ir ārste vai māsiņa. Beidzot pasaka, lai apsēžos. Neko man nejautā. Pati sāku stāstīt, ka šausmīgi sāp zobs, pietūkušas mandeles un vaigs, zobs reaģē uz pieskārieniem. Pēc brīža uzrodas man zināmā medmāsa, kura brīnās, ka atkal esmu klāt. Ārste izklauvē manus zobus. Uztaisa rentgenu. Izrādās, ka zobā iemeties kaut kāds briesmīgs iekaisums. Man izraksta antibiotikas Amoxicillin-Alhavi, kas jālieto trīs reizes dienā piecas dienas pēc kārtas. Ja sāpes nezudīs, tad jābrauc atpakaļ uz klīniku, zobu urbs vaļā, tas būs regulāri jāskalo, kad iekaisums būs pārgājis, varēs plombēt ciet. Ak jel! Jācer, ka antibiotikas palīdzēs. Kur es šādu iekaisumu dabūju? Internetā izlasu, ka šajā reģionā ir visaugstākā konkrētā zobu iekaisuma izplatība pasaulē.

 

Aptiekā nopērku izrakstītās antibiotikas. Ražotas Irānā.

 

Uz ielas kāds pretimnākošs puisis man saka: “Tev ļoti piestāv tadžiku tradicionālais tērps!”. Pasakos par komplimentu, un viņš sāk izprašņāt, no kurienes esmu, ko šeit daru, cik ilgi te dzīvoju. Kad pasaku, ka esmu brīvprātīgā pie dr. Širinbeka, viņš priecīgi iesaucas, ka tas ir viņa radinieks. Man radies iespaids, ka te teju visi cits citam ir tuvāki vai tālāki radinieki.

 

Atgriežos informācijas centrā un interneta pasaulē. Aizpildu Krievijas tranzīta vīzas pieteikumu un gribu to izprintēt, bet izrādās, ka viņu printeris ir salūzis.

 

Mani skaidrās naudas krājumi sākuši iet uz beigām, bet, ņemot vērā, ka tuvākajā reģionā nekur nav pieejams MasterCard bankomāts, tikai VISA bankomāts, tad neatliek nekas cits, kā pašai sev veikt Western Union pārskaitījumu, lai cik muļķīgi arī tas neliktos. Citu opciju tikt pie skaidras naudas vienkārši nav.

 

Tā kā man jāgaida rītdiena, lai, cerams, Western Union naudas pārskaitījums jau būtu noticis, un nauda izņemama kādā no Horugas bankām, tad šonakt palieku Horugā. Diemžēl man zināmā Ošura brālēna viesnīca ir pilna. Informācijas centrā man iesaka kādu “homestay”, kas atrodas burtiski ap stūri šajā pašā parkā. Ieeju pagalmā, man pretī iznāk jauna meitene. Nesaprotu, vai viņa labāk runā angliski vai krieviski, tāpēc beigu galā komunicējam abās valodās. Ar brokastīm cena 12 eur, bez brokastīm 9 eur. Interesanti, ka, dzīvojot Tadžikistānā, manas prasības pret naktsmītnēm ir absolūti kritušās. Vienīgais, ko noskaidroju – cena un kas tajā iekļauts. Un ja vajadzīgs – vai ir pieejams internets. Visādi citādi man ir gluži vienalga, kā izskatās naktsmājas. Iespējams, cilvēkiem liekas dīvaini, ka es pat nepūlos aplūkot istabu, bet, dzirdot man pieņemamu cenu, uzreiz piekrītu. Meitene prasa, vai es gulēšu uz grīdas. Bet protams! Izrādās, ka istabā pat ir divi izvelkami dīvāni, bet es dodu priekšroku grīdai. Man ļoti patīk šīs tautas pieeja gulēšanai – izritini paklājiņu/matracīti un liecies uz auss!

 

Izeju vakara pastaigā. Parkā divi puiši man prasa: “Tu esi pamiriete?”. Ha, ha, ha, protams, ka nē! Bet puiši iebilst, ka es izskatos pēc pamirietes. Šeit varu piebilst, ka dažādu tautu saplūšanas rezultātā mistiskā kārtā Pamirā mēdzot gadīties arī blondi un zilacaini cilvēki. Pati līdz šim neesmu redzējusi, bet tā esot. Protams, tālāk no puišu puses seko jau ierastā iztaujāšana – no kurienes, kāpēc, ko daru, utt. Viņi saka, ja man vajag kādu palīdzību, viņi man ar lielāko prieku palīdzēs. Paldies, paldies.

 

Sēžu upes krastā un izbaudu saulīti. Starp citu, pēcpusdienās ēnā šeit jau ir visai vēsi.

 

Vēlāk izmetu loku pa pilsētu un izlemju nopirkt pretsāpju zāles, jo skaidrs, ka antibiotikas iekaisumu tik ātri nenoņems, bet sāp tā, ka pat grūti padomāt. Man iedod Indijā ražotas zāles Pardifen, kuru iedarbība ir uz 24h. Interesanti, ka ne pērkot antibiotikas, ne tagad man nedeva zāles ar visu kastīti, bet tikai plāksnīti ar tabletēm. Attiecīgi – nekādas informācijas par zālēm. Un nekāda derīguma termiņa. Atliek paļauties uz pārdevēju godprātību.

 

Netīšām saskrienos ar vienu paziņu un turpinām kopīgi līkumot pa pilsētu. Uz ielas stūra pie Pamira tradicionālās virtuves restorāna viņš satiek savu brālēnu, kurš mūs uzaicina iekšā. Negaidītā kārtā tieku pie siltām vakariņām. Pats brālēns arī izmaksā vakariņas, izvelkot no kabatas milzīgu žūksni naudas. Vietējais mafiozo? Lai nu kā, bet bezmaksas vakariņas nav slikta lieta.

 

Pēc vakariņām soļoju atpakaļ uz naktsmītnēm. Interesanti – ir normāla duša un WC, bet ne vienai, ne otrai telpai durvīm nav krampīša. Jācer, ka no ārpuses redzama gaisma vai tamlīdzīgi, un neviens neiztraucēs manus dušas priekus. Labi, ka šis ir “homestay”, kur dzīvo arī pati ģimene – varu nočiept pāris pilienus viņu šampūna, jo pašai līdzi nav. Pēc dušas izbaudīšanas konstatēju, ka arī manai istabai nav krampīša. Jebkurā citā vietā es par to daudz nesatrauktos, bet šīs naktsmājas atrodas parkā, pagalma durvis uz parku arī nav slēdzamas. Teorētiski plkst. 23:00 pašu parku slēdz, tā ka teorētiski naktī tur nevienam nevajadzētu būt. Cerams.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now