2017. gada 21. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Šokolāžu uzlidojums

 

Rītu sākam ar veļas mazgāšanu, ko pārējie izdarījuši jau vakar. Smejos, ka vairāk par internetu man pietrūkst  normāla veļas mašīna, kas tiešām izmazgātu drēbes, nevis tikai apmuļļātu dubļainā ūdenī…

 

Ķeramies klāt vakar salasīto augu apstrādāšanai. Atdalām ziediņus no kātiņiem, visu sasmalcinām sīkos posmiņos. Un tā visu dienu.

 

Traki – ēnā pārāk auksti, bet saulē pārāk karsti. Kur lai sēž?

 

Pusdienlaikā uzrodas negaidīti viesi. Mums nākas pārcelties uz virtuvi, bet viņiem uzklāt tējas galdu tapčanā. Cik rupji ierasties ciemos pusdienlaikā kultūrā, kurā visiem zināms, ka namamāte spiesta sniegt cienastu! Un kā parasti – bez iepriekšēja brīdinājuma. Vienīgais labums – viesi nekad neuzkavējas ilgi.

 

Kad viesi aizgājuši, ieturam tējas dzeršanu arī mēs. Tās laikā uzzinām, ka jaunākajam, kā arī vienīgajam dēlam tradīcijas liek dzīvot kopā ar viņa vecākiem. Ja viņš grib pārcelties uz dzīvi citur, arī viņa vecāki dodas viņam līdzi. Protams, arī mantojums tiek viņam. Savukārt pārējiem dēliem vecāki nopērk atsevišķu māju vai dzīvokli. Smejos, ka tad jau iepazīstoties vienmēr jājautā: “Hei, tu esi jaunākais / vienīgais dēls?”, un pozitīvas atbildes gadījumā jājož prom, ko kājas nes. Farangisa teica, ka pāris reizes viņa šādu jautājumu tik tiešām uzdevusi jau no paša sākuma. Ha, ha, ha! Es jau zināju, ka viņa ir viltīga meitene. Tiesa, visiem likumiem ir izņēmumi. Kā piemērs ir šī ģimene, kurā jaunākais dēls strādā par ārstu Maskavā, bet vecāki šo izvēli saprot un atbalsta, turklāt nemaz nedomā pārcelties pie viņa uz Maskavu.

 

Ap plkst. 18:00 dodamies lejā uz kafejnīcu. Arī Rembo mums pievienojas. Ak, viņas nerimstošais piedzīvojumu gars!! Nevis sargā bērnus, bet dodas piedzīvojumos kopā ar mums.

 

Adri aiziet uz tualeti, es palieku tapčanā viena. Man blakus apsēžas kāds vīrietis, kurš sāk sarunu ar: “Vai tev ir teikuši, cik skaista tu esi? Tev ir tik skaistas acis, ka var sajukt prātā! Viena acs kā saule, otra kā mēness!”. Uz ko es atsmeju: “Šito jums visiem skolā māca, ja?” Un tad viņš turpina: “Kad jūs abas nācāt pa ielu, uzreiz tevi pamanīju un nodomāju, ka tādu meiteni nekur neesmu redzējis! Četrus gadus nodzīvoju Krievijā, bet tur nevienas tik skaistas nebija!”. Un tā tālāk. Un tā tālāk. Te jāpiemetina, ka man mugurā rūtains krekls, veste, celī salāpīti legingi, īsāk sakot – ne jau tas labākais paskats. Es te tā bieži staigāju. Nudien nesaprotu, kā šādā paskatā varu kādam iepatikties. Un es reāli nesaprotu, kāpēc visi piesienas man, jo Adri neviens šitā virsū neklūp pat tad, ja nezina, ka viņa krieviski neko nesaprot. Protams, drīz vien vīrietis sāk censties tikt pie mana telefona numura. Nē, nē, nekā nebija!

 

Atgriežas Adri. Vīrietis nemaz i nedomā doties prom. Viņš prasa, vai var mums ko piedāvāt. Atsaku, ka nē, paldies, neko nevajag, viss kārtībā. Pametam viņu un ar Adri ieejam kafejnīcā. Pasūtam zaļo tēju, bet Suleimans uz kafejnīcas rēķina mums iedod arī divus “Snickers”, ha, ha, ha. Kad izejam laukā, laimīgā kārtā mūsu tapčans ir brīvs un no iepriekšējā sarunu biedra nav ne miņas. Pēc kāda laika gan viņš uzrodas un mums katrai iedod pa “Bounty”. Ak jel, vai vietējie domā, ka mani var nopirkt ar šokolādes batoniņu? Nu nesanāks jums, mīļie, nesanāks. Pasakos par “Bounty”, bet lai nemaz nedomā, ka dabūs manu telefona numuru. Viņš vēl teic, lai vēlāk pasaku paldies mammai par to, ka esmu tik skaista. Tas viss sāk palikt apnicīgi. Kādā brīdī viņam pienācis laiks lūgties. Prasa, vai būsim šeit, kad viņš atgriezīsies. Protams, protams. Drīz vien mudīgi laižamies prom.

 

Fonā vakariņām Ošurs ieliek “Daba San” CD “Vaiņags”, visiem dikti patīk. Ošurs jau man iepriekš rakstīja, ka kļuvis par mūsu fanu, tāpat arī viņa māsa.

 

Pēc vakariņām Ošurs atnes ģitāru, spēlē un dzied gan savas, gan tadžiku tautas dziesmas. Arī es uzspēlēju pāris latviešu tautasdziesmas. Jauks, muzikāls vakars.