2017. gada 21. jūlijs. Tadžikistāna, Avdža. Armijnieks puķu pļavā
Vakar prasījām Farangisai, cikos šodien jāceļas. Viņa teica, ka ap plkst. 07:00, lai nedomā, ka esam slinkas. Vēlāk ieradīsies strādnieki, turklāt nekad nevar zināt, cikos uzrodas kāds ciemiņš, un tas būtu šaušalīgi briesmīgi, ja kāds no viņiem mūs redzētu guļam. Farangisa gan sacīja, ka mūs kāds noteikti pamodinās, tāpēc modinātāju nav jēgas likt. Nu labi.
Nez kāpēc mūs šorīt neviens nemodina, un tā pieceļamies vien plkst. 08:30. Oi! Bobo ar Ošuru jau aizbraukuši uz Iškašimu. Sataisāmies, iebrokastojam ширчой, kopā ar Farangisu aizejam līdz pļavai, kur viņa mums ierāda, kuras puķes šodien jālasa – ārstniecības amoliņš. Visa pļava dzeltenos ziedos!
Saule pamatīgi cepina, tāpēc slēpjos gan zem lakata, gan cepures. Jāteic, ka šī ir pirmā valsts, kur vasarā nejūtos apģērbusies neatbilstoši. Citur cilvēki uzjautrinās par manu slēpšanos no saules un ādu nosedzoša apģērba nēsāšanu, bet te visi vietējie arī slēpjas no saules un tuntulējas garās drēbēs. Lūk, beidzot gudri cilvēki, kuri saprot, ka garā un plānā apģērbā ir daudz vēsāk nekā ar kailu ādu! Prieks!!
Lasām amoliņu katra savā pļavas pusē. Pēkšņi tālāk laukā pamanu kādu armijnieku. Viņš lēnām slapstās pa lauku, skatās te uz mani, te uz Adri. Šķiet varen pārsteigts. Paskatos pretī, bet viņš pat nenovēršas. Nevaru saprast, pieiet klāt un pasveicināt vai ignorēt. Varbūt labāk ar armijniekiem nekādās sarunās neielaisties… Kad manā pleķī dzeltenās puķes beidzas, dodos pie Adri. Arī viņa ir neizpratnē par dīvaino armijas puisi.
Vairākas stundas pavadām lasot amoliņu, līdz Farangisa mūs sauc pusdienās. Ēdam makaronus ar burkāniem un zaļajiem salātiem, klāt piekožam maizi, bet saldajā – arbūzs. Man ļoti garšo Momo ceptā apmēram 2 cm biezā maize. Garda un gana kreptīga. Turklāt man patīk, ka to lauž ar rokām. Makaroni šodien tiek ēsti no diviem šķīvjiem – viens strādniekiem, otrs mums, meitenēm. Man ļoti, ļoti patīk sēdēšana tapčanā uz spilveniem. Ik pa laikam var pamainīt pozīciju un iekārtoties ērtāk, nevis kā tas ir sēžot pie galda, kad ilgstoši jāsēž vienā pozā. Interesanti, ka nedz pirms, nedz pēc ēdienreizes neviens nedzer. Ūdens vietā – arbūzs.
Pēcpusdienā ķeramies klāt kaut kādu dīvainu kaltētu augļu griešanai. Mazliet atgādina vīģes. Lielākā daļa tik sakaltusi, ka mokāmies līdz tumsai, bet vienalga nepagūstam visu sagriezt.
Vēlāk no Farangisas un Ošura uzzinām, ka armijnieki te tā bieži klaiņo apkārt. Kā nekā – pavisam netālu atrodas viņu posts, kurā viņi dzīvo un pieskata, lai neviens nemēģina šķērsot Pandžas upi, kas ir robeža starp Tadžikistānu un Afganistānu. Ošurs smejas, ka gan jau armijnieks par mums bija vēl pārsteigtāks, nekā mēs par viņu. Iedomājies – viņš iet ikdienas apgaitā, pēkšņi pļavā ierauga divas eiropietes dīvainā apģērbā, kuras šajā nekurienes vidū lasa puķes. Droši vien domāja, ka redz mirāžu.
Vakarā sabraukuši negaidīti ciemiņi. Tā kā sautējums izvārīts rēķinoties tikai ar mūsu skaitu, tad apjoms tiek palielināts, sautējumā ieplucinot maizi. Viltīgi. Mēs ar Adri, Ošuru un Farangisu vakariņojam atsevišķi no viesiem ziemas istabā. Ēdam no vienas milzīgas koka bļodas. Tāda ēšana no viena šķīvja rada kopības sajūtu. Un… arī mazgājamo trauku mazāk, he, he.