2018. gada 21. jūnijs. Ēriks Latvijā. Sigulda, Līgatne, Turaida. Padomju slepenā dzīve un saulgriežu mistērija

 

Šodien ieplānots doties uz fantastiskajām Līču – Laņģu klintīm, bet skats aiz vilciena loga nav iepriecinošs – aumaļām līst… Ja pēc pārgājiena mēs dotos uz mājām, tad tāda izmirkšana nebūtu liela skāde, bet vakarpusē dosimies uz Turaidu, kur līdz pat agram rītam līgosim. Izlīšana mums galīgi nav vajadzīga. Aizņemos Ērika telefonu un cenšos atrast variantu B. Konstatēju, ka tuvējās pilsētās vai nu visi iekštelpu objekti jau aplūkoti vai arī tādu nav gana daudz, lai interesanti pavadītu visu dienu. Ierosinu kāpt laukā no vilciena jau Cēsīs. Tur nopērkam biļetes atpakaļ uz Rīgu. Autobusā izdomāju, ka īstenībā tizli kratīties visu ceļu atpakaļ, un piedāvāju kāpt laukā jau Siguldā. Pa ceļam atceros par Līgatnes Padomju slepeno bunkuru, izpētu mājaslapu, kurā nav īsti skaidrs, kad pieejamas ekskursijas angļu valodā, tāpēc sazvanu bunkuru. Izrādās, ka šodien plkst. 15:00 ir ekskursija angļu valodā! Rezervēju mums divas vietas. Lai slavēti WiFi dievi Latvijas starppilsētu transportā!

 

Tā nu absolūti spontāni nonākam Siguldā. Dodamies uz pils pusi. Esmu mazliet vīlusies, ka Jaunā pils joprojām tiek rekonstruēta, jo nesen pa ausu galam dzirdēju, ka tās atjaunošanas darbi pabeigti. Izrādās, ka pabeigta tikai teritorijas uzlabošana, atvērtas visas amatnieku studijas, bet pils vēl tiek kārtīgi uzfrišināta. Ejam iepazīt Siguldas Viduslaiku pili, no kuras skatu torņa paveras grandiozs skats uz Gaujas ieleju. Taisni vai neticami, cik viss ir zaļš un mežiem bagāts! Gan Turaidas, gan Krimuldas pilis izskatās pavisam spocīgi, atrodoties absolūtā meža vidū. Izložņājam Viduslaiku pils stūrus, un dodamies ciemoties pie amatniekiem. Ādas darbnīcā, kur salīdzinoši nesen nopirku savu sapņu maku, Ēriks nopērk ādas aproci ar latvju zīmēm, kā arī aproci māsai. Keramikas studijā sieviete mums laipni izstāsta ēkas vēsturi un arī savu radošo dzīvesstāstu, kā arī iesaka apmeklēt papīra studiju. Tā lēnā garā pienāk laiks doties atpakaļ uz šoseju, lai brauktu uz Līgatni. Nokļūšana bunkurā nav nemaz tik vienkārša, ņemot vērā, cik daudz visādu n-to Līgatņu ir. Vispirms izkāpjam no autobusa Augšlīgatnē, kur pārlecam citā autobusā, kas mūs jau gaida. Tas izlīkumo cauri visām pārējām Līgatnēm, līdz beigu galā mūs izlaiž Skaļupēs pie rehabilitācijas centra “Līgatne”, kura pagrabā atrodas bunkurs. Tā kā mums ir apmēram stunda laika līdz ekskursijai, tad dodamies parkā piknikot. Pēc ašas uzkošanas es klīstu pa apkārtni un lasu ziedus savam Jāņu vaiņagam. Ēriks tikmēr atpūšas un klausās, kā pie sanatorijas kāda kundze ar akordeonu visai izmisīgi cenšas uzburt Jāņu sajūtu ap viņu sasēdušajiem sanatorijas iemītniekiem.

 

No sākuma šķiet, ka ziedu saplūkšana kuplam vainagam šeit būs teju neiespējamā misija, bet jo uzmanīgāk skatos, jo vairāk ieraugu – te aug gan āboliņš, gan vībotnes, gan madaras, gan suņuburkšķi, gan mazi ozoliņi, un vēl visvisādi saulgriežu laika augi, kuriem nemaz nezinu nosaukumus. Būs riktīgs Jāņu vaiņags! Kad pienāk laiks doties uz ekskursiju, salasītos augus noslēpju krūmos.

 

Liels ir mūsu pārsteigums un totāla “deja vu” sajūta, kad saprotam, ka mūsu gids būs Oskars, kurš 2016. gada ziemā mūs abus veda privātā ekskursijā pa Līgatnes papīrfabrikas ciematu. Cik gan tā pasaule ir maza! Nevaram saprast, vai viņš mūs atceras. Bet… kad visi ekskursanti ir sapulcināti (mēs, bariņš francūžu un trīs vācieši), gids lūdz uzrādīt pasi tieši Ērikam, un viņam kā amerikānim šādā slepenā padomju objektā pase tiek atņemta un ielikta gida kabatā. Varbūt Oskars tomēr mūs atceras? Gids ir ļoti atraktīvs un daudz iesaista arī mūs. Tā, piemēram, es nelaimīgā kārtā tieku iecelta par LPSR pirmo sekretāru, tieku apsēdināta pie darba galda un esmu spiesta teikt runu pārējiem. Ak jel, kā man nepatīk tikt ievilktai šādās teatrālās spēlītēs! Bet trakākais vēl tikai seko. Gids saka: “Mūsu pirmajai sekretārei ļoti patīk savs kabinets, tāpēc viņa kādu brīdi uzkavēsies šeit,” bet visus pārējos mudina doties prom. Kad arī es ceļos kājās, lai viņiem sekotu, gids man liek apsēsties un saka, lai palieku šeit. Ha, ha, ha, ko? Un visi tik tiešām aiziet, bet gids aizver durvis. Nopietni? Un cik man ilgi te sēdēt? Vai viņš nāks pakaļ? Vai arī man pašai tomēr jāiet viņus meklēt? Izmantoju brīdi, kad neviens nemaisās pa kājām un safotografēju kabinetu. Tā kā man pakaļ vēl joprojām neviens nenāk, tad izeju koridorā. Bet tur – labirintu labirinti. Kā lai zinu, uz kuru pusi doties? Kaut kur tālumā dzirdu latviešu grupu (maza atkāpe: būt angliski runājošajā grupā ir izdevīgāk, jo grupa ir izmērā nelielāka, un daudz labāk var dzirdēt gida stāstīto). Angļu valodu it kā dzirdu uz otru pusi, bet neesmu īsti droša. Nu ko, mēģināšu doties šķietamās skaņas virzienā un viņus atrast. Pēc brīža man pretī nāk Ēriks un saka, ka gids viņu sūta man pakaļ, jo viņi esot pazaudējuši savu pirmo sekretāru. Ha, paši taču atstāja! Vēl arī turpmākās ekskursijas gaitā tiek pieminēts mans “amats”. Tā kā esam nelielā pulkā, visi varam uzmērīt gāzmaskas! Un atkal jau – kā pirmajam sekretāram man visiem jārāda, kā gāzmaska uzvelkama. Ha, ha, ha… Mani pamatīgi pārsteidz tas, cik grūti ar gāzmasku paelpot! Tā taču nevarētu ilgi izdzīvot! Ekskursijas beigās mans pienākums ir visus izvest no bunkura. Lai es atrastu pareizo ceļu, gids man sniedz norādes latviski. Uhhh, šī bija ļoti interesanta ekskursija. Bet nav nekāda joka lieta būt pirmā sekretāra amatā! Ērikam viņa pase tiek atgriezta tikai pašā ekskursijas noslēgumā. Tā arī gids mums neko nesaka, un mēs neko nesakām viņiem. Bet visi šie jociņi ar pasi un pirmā sekretāra amatu kaut kā liek domāt, ka varbūt viņš mūs tomēr atpazina. Vai arī varbūt nē. Šis jautājums paliek bez atbildes. Lieki piebilst, ka Ēriks par šādu autentisku PSRS objektu ir stāvā sajūsmā un nebeidz brīnīties, kur un kā es atrodu tik interesantas vietas.

 

Drīz jau jākāpj autobusā uz Augšlīgatni, tāpēc parkā paņemu noslēpto puķu klēpi, pārvelku tautastērpu un dodamies uz pieturu. Vēlāk uz šosejas notveram autobusu, kas mūs aizved līdz Siguldai.

 

Tā kā gribu uzpīt vainagu pirms dodamies uz saulgriežu svinībām Turaidā, par šim procesam puslīdz piemērotu vietu atzīstu soliņu pie Siguldas autoostas. Vismaz jumts virs galvas, un lietus nelīst virsū. Protams, mazliet pietrūkst pļavas romantikas, bet visu nevar gribēt.

 

Pirms došanā ceļā mums jau zināmajā Siguldas kafejnīcā “Mr. Biskvīts” gardi pavakariņojam, bet tad skrienam uz autobusu, kas mūs aizvizina līdz Turaidai. Laimīgā kārtā šovakar kursē īpašie papildreisi.

 

Un tad sākas saulgriežu mistērija. Paralēlā realitāte, kā Ēriks to nodēvē. No sākuma iepazīstam teritoriju, aplūkojam, kur un kas notiek, bet brīdī, kad plānojam meistarot Ērikam ozollapu vainagu, visi tiek aicināti ķerties pie garās ozollapu virtenes un doties uz ugunskura iedegšanas ceremoniju. Tā Ēriks paliek bez vainaga, bet mēs iejūkam svinētāju pūlī. Dziesmas, rituāli ar dūmiem, ziedojumi ugunij, Jāņu siers, ziedojumi Zemes mātei, danči un kas tikai vēl ne. Tam visam pa vidu tik pamatīgs pērkona negaiss, ka šķiet – dreb visa pasaule! Un krāšņs zibens pa visu pamali. Kārtīgi izdziedamies pie vairākiem ugunskuriem, pat Ēriks iemanās vilkt līdzi visus “līgo”. Sadedzinu savus pērnā gada vainagus. Kad sākas danči, izlemjam somas atstāt pie kāda soliņa un mesties dejotāju pūlī. Par spīti lietum. Jau kopš pagājušās ciemošanās reizes Latvijā Ēriks māk dancot “Cūkas driķos”, bet šoreiz samācāmies arī citas dejas. Vislielāko jautrību sagādā man tik mīļā deja “Pankūkas”. Savukārt vismaģiskākā šķiet slāvisko noskaņu pilnā deja ar vārdiem “…raganas meita, raganas meita, nāc ar mani precēties…”, jo tieši tad lietus gāž aumaļām, pērkons ārdās kā traks un šķiet, ka tik tiešām visas raganas izskrējušās laukā! Viss notiekošais šķiet burvestību un pagānisma caurstrāvots. Pat man. Tāpēc nemaz nebrīnos, ka Ērikam šī šķiet kaut kāda paralēlā pasaule. Mītiskā pasaule, iznirusi no dziļas senatnes. Kādā brīdī visi tiekam aicināti uz uguns rata rituālu, kad milzīgu uguns ratu ripina lejā no pakalna. Pēc tam danči sākas citā vietā, bet Ēriks ir pārāk noguris, lai dancotu, tāpēc sēžam un baudām notiekošo no malas. Uz rīta pusi parādās milzīgs bars cilvēku ar lāpām, kuri aicina visus sev līdzi. Kad, gaismai austot un putnu dziesmām paliekot skaļākām, visi soļojam cauri mežam ar lāpām, bet pēc tam kāpjam stāvā kalnā, kur pie avota Jāņu tēvs ar māti visiem dod avota ūdenī mutes nomazgāt un padzerties, Ēriks smejas, ka neviens no viņa draugiem stāstam par šo nakti vienkārši neticēs. Arī pats Ēriks joprojām šaubās, vai Latvija maz ir īsta zeme, nevis tikai radīta viņa iztēlē. Jāteic, ka šis rīta rituāls arī man liekas absolūti maģisks. Pēc tam kalna galā seko dažādi rīta rasas rituāli, tad dodamies uz citu kalnu, kur sagaidām saulīti. Lai top!

 

Lūk, saulgriežu nakts mistērija piedzīvota, enerģija nākamajam gadam uzņemta, nu laiks soļot uz Siguldu. Bet tas laikam ir jau nākamās dienas stāsts.