top of page

2022. gada 30. jūlijs. Otrā diena. Teirumnīku purva taka, 25 km pārgājiens Lubāna mitrājā un Rāceņu ezers

 

Ceļamies plkst. 07:00. Nakts bija visai vēsa, tāpēc nācās gulēt džemperī un vilnas zeķēs. Jāteic, ka netipiski jūlijam. Kad izlienu no telts, pāri Lielajam Svētiņu ezeram veļas migla. Kāds skaistums! Lai no rīta nebūtu jātērē laiks uguns kuršanai, esam nodrošinājušies ar prīmusiem ūdens vārīšanai. Paēdam brokastu putru un ķeramies klāt telšu novākšanai. Valdis pamana Kristīnas telti un saka: “Eu! Man mājās ir tāda pati telts kā tev!” Abas ar Kristīnu izplūstam smieklos, jo tā ir nevis “tāda pati” telts, bet gan tik tiešām Valda telts, ko esmu aizlienējusi Kristīnai (un vispār jau Valdis bija par to informēts). Ha, ha!

 

Kad esam sakravājušies, kāpjam mašīnā un braucam uz netālo Teirumnīku purva taku. Atstājam mašīnu stāvlaukumā un dodamies savā Latgales piedzīvojumā. Diena solās būt karsta un saulaina. Teirumnīku purva taka mūs uzreiz nošarmē ar savu skaistumu un reibinošo vaivariņu smaržu, kas virmo gaisā. Taka ved gar Teirumnīku ezeru. Purva ezeriņš izskatās varen vilinošs, bet nolemjam peldi atstāt pēcpusdienai, kad būsim atgriezušies no pārgājiena. Galu galā, mums ieplānots 25 km garš pārgājiens Lubāna mitrājā! Slaistīties varēsim pēc tam. Maršruta ideju uzgāju žurnālā "EJ", paldies tās autoram Helmutam Baņukalnam!

 

Soļojam cauri mežam, kad pamanām dīvainu veidojumu – ceļmalā izveidota tāda kā kapu kopiņa, no kuras ārā lien zābaki. Baisa “mākslas” instalācija. Cerams, ka instalācija…

 

Pa meža takām un ceļiem drīz vien sasniedzam Lubāna mitrāju, cauri kuram vedīs pārgājiena lielākā daļa. Kas par pļavām! Leknas, košas un bagātīgas! Biškrēsliņu dzeltenie ziedi pļavā ienes draiskulīgu noti. Starp niedrēm slēpjas gārņi, kurus Ainārs steidz mudīgi fotografēt. Brienam cauri šai bagātībai un priecājamies par fantastiskajām ainavām, kas paveras uz visām pusēm. Pļavas izvago kanāli, kuros plunčājas dažādi putni. Papildu burvību skatam piešķir milzīgie gubu mākoņi, kas šodien drūzmējas debesīs. Visapkārt valda neaprakstāms skaistums.

 

Pārgājiena maršruts ir viegli ejams – sekojam dažādiem uzbērumiem starp kanāliem un soļojam uz priekšu. Nav nedz jāspraucas cauri brikšņiem, nedz jākāpelē kalnā augšā un lejā. Var nodoties ceļa un ainavas baudījumam. Jāsaka, ka tik gleznaini maršruti nemaz nav bieži atrodami. Esmu absolūtā sajūsmā par Lubāna mitrāju! Bezgalīgi taisnais ceļš gājienam piešķir meditatīvu noskaņu.

 

Kādā brīdī labajā pusē parādās Rēzeknes upe. Tā iztek no Rāznas ezera un ietek Lubāna ezerā. Re, pagaidām gan mums, gan upei ir viens un tas pats mērķis – sasniegt pašu Lubānu. Drīz vien nonākam pie ezera un saprotam, ka laiks pusdienu pauzei. Lubāna krastā ganās bariņš govju. Kad esam apsēdušies zālītē un no somas dzīlēm izķeksējuši savas pusdienu maizes, viena brūnaļa apņēmīgi soļo mūsu virzienā. Gotiņa ieinteresēti aplūko katra pusdienu piedāvājumu, pie viena noslienājot manu somu. Šitik ziņkārīgu govi vēl neesmu redzējusi! Sapratusi, ka nekas viņas gaumei atbilstošs mūsu pusdienu krājumā nav atrodams, brūnaļa aizsoļo prom.

 

Tālāk ejam gar paša Lubāna krastu. Starp citu, Lubāns pēc platības ir lielākais ezers Latvijā. Šodien tā lielajā ūdens spogulī gozējas baltas mākoņu aitas.

 

Iztālēm manāms Īdeņas ciems. Nogriežamies no ceļa, lai aplūkotu Īdeņas pilskalnu. No tās puses, no kuras nākam, pilskalns šķiet pagalam necils pēc skata, tomēr atklājas, ka otrā pusē tam ir varen stāva krauja, bet pats galvenais – no Īdeņas pilskalna paveras burvīga ainava. Lieliska vieta, kur mazliet atvilkt elpu.

 

Pa saules pielietu ceļu soļojam cauri zeltainiem labības tīrumiem. Krustcelēs garāmgājējus sveicina krucifikss. Latgale, kā nekā. Ainārs tur ierauga spāri un pavada teju pusstundu to bildējot, kamēr mēs nepacietīgi knosāmies riņķī.

 

Pēdējais pārgājiena posms mērojams pa putekļainu lauku ceļu. Kā garām aiztraucas mašīna, tā viss ceļš tinas putekļu mākonī. Mēs arī. Apsienu lakatu ap degunu un muti, lai neelpotu putekļus.

 

Kad pēc septiņām stundām esam atpakaļ pie mašīnas, tai stāvlaukumā pievienojušies arī citi auto. Paņemam peldlietas un jau otro reizi šajā dienā čāpojam uz Teirumnīku ezera pusi. Kāda piknikotāju kompānija ieņēmusi pirmo atpūtas platformu. Tas labi. Mūsu mērķis ir trešā platforma, kurā izveidotas trepītes. Abi puiši iepeld tālu ezerā, Kristīna arī izmet nelielu loku, bet es palieku plunčāties pie trepītēm. Man nepatīk peldēt tur, kur nevaru ar kājām aizsniegt dibenu. Izkāpjam ārā atvēsinājušies, taču mazliet aplipuši ar purva augiem.

 

Pa ceļam piebraucam pie ūdens tūrisma attīstības centra “Bāka”, kur iespējams uzkāpt uz jumta un aplūkot Lubāna mitrāja panorāmu. Tur pieejams pat tālskatis, turklāt – bez maksas! Tiesa, vispār tur ir plāksnīte par maksāšanu, bet monētu caurums aizlīmēts. Varbūt mums vienkārši ir paveicies!

 

Pēcāk braucam uz Madonas pusi, kur iekārtojamies LVM atpūtas vietā pie Rāceņu ezera. Starp ezeru un atpūtas vietu vijas neliels lauku ceļš, tāpēc mūsu mieru ik pa laikam iztraucē garāmbraucošas mašīnas. Līdz mums atlido arī zaļumballes skaņas. Ne miņas no vakardienas klusuma. Bet, neskatoties uz to, šī tāpat ir jauka vietiņa ar skaistu ezeru. Gluži tāpat kā vakar, mēs ar Kristīnu slejam teltis, bet Valdis ar Aināru dodas lūkoties pēc malkas. Pēc tam arī viss pārējais norit pēc vakardienas scenārija – cepam desiņas un maršmelovus, risinām sarunas un baudām dabu. Šovakar jautrībai uzspēlējam arī “Black stories” spēli. Vakars paliek arvien drēgnāks un drēgnāks, tāpēc, kad viss apēsts, bet spēle mūs nogurdinājusi, dodamies pie miera.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page