top of page

2022. gada 2. septembris. Viena diena Kuldīgā

 

Paēdam brokastis, sapakojam mantas un dodamies ceļā. Kuldīga gaida (un izstādes “Kad vietas runā” iekārtošanas darbi)! Pagājušajā gadā mākslinieku rezidences ietvaros divas nedēļas pavadīju Pelču pagastā, kur pētīju ciemu un tvēru iedvesmu radošajam darbam, bet tagad pienācis laiks sastrādāto izlikt kopīgā izstādē ar vēl četrām māksliniecēm. Taisnības labad gan piebildīšu, ka sevi par mākslinieci nesaucu.

 

Kad ierodamies Kuldīgā, uzreiz dodamies uz Kuldīgas Mākslas namu, kas atrodas kādreizējās sinagogas telpās. Izstādes kuratore Maija Rudovska jau ir uz vietas. Savu darbu pie sienas karina arī Aija Bley un Undīne Celitāne. Mans darbs sastāv no dažāda izmēra pastkartēm, uz kurām Pelču ainas tvertas gan caur fotogrāfijām, gan caur tekstiem. Pastkartes izvietošu uz koka līstītēm, kas jau piestiprinātas pie sienas. Man atliek tikai atrast visveiksmīgāko pastkaršu izvietojumu. Procesa laikā saprotu, ka pat viegla vēja plūsma pastkartes aiznesīs pa gaisu, neskatoties uz to, ka līstītēs iefrēzēta grope. Valdis aizjož uz veikalu pēc abpusējās līmlentes un pēcāk palīdz lipināt pastkartes pie sienas. Šķietami vieglais darbiņš kopumā paņem diezgan daudz laika. Piesolu Valdim vēlāk uzsaukt kūku.

 

Izstāde “Kad vietas runā” būs apskatāma no rītdienas (jā, jā, rīt svinīgā atklāšana!) līdz pat oktobra sākumam. Kuras vietas šajā izstādē runās? Laidi, Ēdole, Snēpele, Turlava un Pelči. Kurš palīdzēs šīm vietām runāt? Ieva Epnere, Aija Bley, Sandra Vensko, Undīne Celitāne un es. Ja godīgi, tad nezinu, kā es iemaldījos šajā smalkajā kompānijā, bet tā nu reiz tas ir gadījies. Liels paldies izstādes kuratorei Maijai Rudovskai! Brauc uz Kuldīgu un baudi izstādi!

 

Kad darbs izkārtots uz līstītēm, tad dodamies ieriktēties naktsmājās – Kalnciema kvartāla Kuldīgas rezidencē Mālu ielā 14. Ak jel, cik fantastiski skaista vieta! Vēsturiska māja, kas atjaunota, saglabājot tās senatnīgo šarmu. Manuprāt, izcili burvīgs interjers. Tādā mājā gribētos dzīvot! Katra telpa apbur ar savu noskaņu. Ļoti, ļoti jauka vietiņa! Kā mums paveicies, ka izstādes sakarā varam šeit apmesties! Ievācamies otrā stāva istabiņā.

 

Tā kā vēders sāk teikt, ka pienācis pusdienlaiks, tad dodamies uz Kuldīgas klasiku – restorānu “Goldingen Room”, kur baudāma, manuprāt, gardākā pica Latvijā (katrā ziņā, ar visgardāko maliņu!). Zinādami, ka picas šeit ir varen sātīgas, pasūtām vienu “Chorizo” picu uz diviem. Šī pica ir pārbaudīta vērtība ar izcilu garšu salikumu. Arī šoreiz.

 

Ejam pastaigāties pa Kuldīgas skaistajām ieliņām. Kad uzņemu kādu fotogrāfiju, Valdis prasa: “Vai tad tu Kuldīgā visu vēl neesi safotografējusi?” Atbildu, ka ik reizi atrodu ko jaunu, turklāt, mainoties gaismai un gadalaikam, mainās arī tas, kā izskatās jau labi zināmas vietas. Mūsu pastaigai ir konkrēts mērķis – Helēnas Heinrihsones izstāde “Darbi” Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā Pils ielā. Uh, īstens krāsu sprādziens! Mani visvairāk uzrunā glezna austrumu noskaņās, kur gleznas apakšējā stūrītī sēž musulmaņu sieviete. Šajā darbā kaut kas ir! Izstāde apskatāma līdz 25. septembrim. Kad šī izstāde beigsies, gan jau sekos nākamā. Galerijas telpas reti stāv tukšas. Lai gan tā nebūtu liela skāde, jo šīm telpām arī pašām par sevi piemīt īpaša burvība.

 

Pēcāk iemēģinām vienu no Kuldīgas jaunākajiem brīnumiem – gaismas un skaņas piedzīvojumu telpu “Visumnīca”. Biļetes jāmeklē suvenīru bodē “Kuuld”, kur, starp citu, iegādājami un aplūkojami kvalitatīvi latviešu dizaineru darinājumi. Kad esam nopirkuši biļetes, pārdevēja saka: “Dodieties tur, un pēc 15 minūtēm jūs ielaidīs iekšā!” Es prasu: “Kur – tur?” Pārdevēja samulsusi brīnās: “Kā, vai tad jūs nezināt, uz ko nopirkāt biļetes? Pāri ielai pretējā pusē ir durvis!” Āā. Ņemot vērā, ka biļetes jāpērk suvenīru bodē, es domāju, ka arī ieeja “Visumnīcā” meklējama tepat. Mazliet pasauļojamies uz ielas un dodamies uz “Visumnīcu”. Vispirms jāuzvelk filca čības, bet tad jāizvēlas viena no programmām – “Romantika”, “Disko” vai “Dumpinieks”. Man jau prāts velk uz “Dumpinieka” programmu, cerot uz rokmūziku, bet labi, ka darbiniece apgaismo, ka tas esot tehno stilā. Ui, nē, paldies. Izvēlamies “Romantiku”. Tiekam ielaisti pirmajā telpā un instruēti, ka mirklī, kad mūzika beigsies, atvērsies tālākās durvis.

 

Sāk skanēt mūzika un mirdzēt gaismas. Spoguļi un gaismas rada ilūziju, ka telpa ir bezgalīgi plaša. Uz visām pusēm redzam savus spoguļattēlus, kas atkārtojas bezgalīgu skaitu reižu. Gaismas vibrē un pulsē mūzikas ritmā, krāsas mainās viena pēc otras. Esam sajūsmā par redzamo, smejamies un priecājamies. Paši veidotāji “Visumnīcu” definē kā “gaismas un skaņas piedzīvojumu telpu, kurā ieskatīties bezgalībā, ieklausīties mistikā un sajust visuma klātbūtni”. Jāteic, ka šis raksturojums ir tiešām atbilstošs.

 

Spoguļu un gaismu šovs beidzas, attaisās tālākās durvis. Mums paveras skats uz spoguļu labirintu, kas piekaisīts ar tumsā mirdzošiem punktiņiem un koku instalācijām. Mazliet cita muzikālā noskaņa aicina iegrimt labirinta noslēpumos. Atspulgi ir tik reāli, ka jātaustās ar rokām, lai neieskrietu spogulī. Aizraujoša un ļoti neparasta pieredze. Tiešām forši! Pavadām šeit tik ilgu laiku, ka darbiniece paver durvju spraudziņu un prasa, vai viss kārtībā. Protams, ha, ha! Noslēgumā mūs sagaida vēl pāris optiskās ilūzijas.

 

Kad esam atgriezušies sākumā, darbiniece piedāvā mūs vēlreiz ielaist pirmajā spoguļu telpā ar citu programmu. Izvēlamies “Disko”. O, ne tikai cita mūzika, bet arī cits gaismu šovs! Jāteic, ka tieši šī telpa ir mans “Visumnīcas” favorīts. Arī spoguļu labirints ir riktīgi labs, bet šo telpu grūti pārspēt. Interesantākais, ka no ārpuses redzams, ka tā ir pavisam neliela telpiņa, tāpēc spoguļu un gaismu radītā ilūzija šķiet jo īpaši iespaidīga. Tiem, kas te vēl nav bijuši, noteikti iesaku paviesoties “Visumnīcā”! Neparasta pieredze garantēta.

 

Pienācis laiks Valdim uzsaukt solīto kūku. Dodamies uz “The Marmalade”, kas ir īsta kūku paradīze. Stāvot pie kūku vitrīnas ir šaušalīgi grūti izvēlēties, jo viss izskatās tik garšīgs! Brauniju? Aveņu kūku ar bezē virsiņu? Ak! Uz bulciņām pat neskatos. Izvēlos brauniju. Valdis paņem karameļu kūku. Mmm, izcili garšīgs braunijs – labi daudz šokolādes un kārtīgs slānis ar karameli. Ņamm! Pārsteidzošā kārtā “The Marmalade” iepriecina ne tikai ar baudījumu garšas kārpiņām, bet arī ar labām cenām. Klasiska izmēra kūkas gabali maksā ap diviem eiro, turklāt garšo debešķīgi. Pie kūkām pasūtām arī kanniņu ar tēju. Smejos, ka te par divām kūkām un tējas kanniņu samaksāju tikpat, cik Klaipēdas it kā smalkajā “Lalene desertu namai” par vienu kūkas gabalu, kas izrādījās briesmīgi negaršīgs. Savukārt šeit – viss ir tiešām ļoti, ļoti garšīgs. Arī vietējie nepārtraukti veido rindu pie kases, tas arī kaut ko nozīmē.

 

Kad jau grasāmies doties prom, Valdis plauktā pamana “Latviešu kolu” un izlemj to nogaršot. Paņemam līdzi. Tas ir iesala dzēriens ar kolas garšu. Man labāk patīk klasiskais iesala dzēriens. Malkojot “Latviešu kolu”, aizčāpojam līdz Ventas rumbai. Būtu grēks viesoties Kuldīgā, bet neapmeklēt rumbu, vai ne? Esam pārsteigti, cik ļoti sarucis ūdens līmenis. Pa akmeņu segumu varam aiziet teju līdz upes viducim.

 

 Pēc tam dodamies uz Mālu ielas rezidenci, izbaudām jauko atmosfēru un atpūšamies.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page