2022. gada 27. februāris. Pārgājiens Daugavgrīvā

 

Šodien spīd tik kārdinoši spoža saulīte, ka būtu grēks palikt mājās. Vasarraibumi uz deguna burtiski brēc, lai dodos tos pasauļot. Mūsu plāns ir aizbraukt uz Daugavgrīvu, lai izmestu apmēram piecpadsmit kilometrus garu loku, kurā savijas dabas skaistums un industriālās ainavas.  

 

Piejūras dabas parka pļavas grimst ūdenī, ko sedz plāna, caurspīdīga ledus kārtiņa. Lai labāk aplūkotu tuvējo apkārtni, uzkāpjam skatu tornī. Tas gan nav diži augsts, tomēr ļauj notvert gana plašu panorāmu. Mūsu acīm paveras neparasta ainava – uz vienu pusi plešas pļavas un mežs, bet uz otru pusi redzam milzu dūmeņus, kas debesīs pūš dūmu mutuļus. Šis neparastais salikums ļoti labi raksturo mūsu izvēlēto maršrutu – daba un industriālā apbūve vienuviet.

 

Lai gan Daugavgrīvā esmu viesojusies jau vairākkārtīgi, tomēr arī mani sagaida kāds jaunatklājums – Valentīna Pikuļa dabas taka. Burvīgi līkumaina koka laipa izvijas cauri pļavām, ļaujot Piejūras dabas parku iepazīt no jauna rakursa. Parasti koka laipas ved visnotaļ taisni, tomēr šī laipa atgādina zaķa izcilpotu maršrutu, kas met līkumu līkumus. Ļoti ainaviski! Tā kā ūdens slāni sedz plāns ledutiņš, pie katra mūsu soļa tas brakšķ, spiedz, īd un izdveš citas jancīgas skaņas. Apkārt kuplo niedres un mīlīgi bērziņi. Vienā posmā laipa ved teju vienā līmenī ar ledu, mūsu smagie soļi sadragā trauslo ledus kārtu, un laipa sāk applūst. Tā kā es eju pa priekšu, tad Valdis no aizmugures mani steidzina: “Ātrāk, ātrāk, man te ūdens nāk virsū!” Ha, ha, ha. Jautri!

 

Pēc tam soļojam gar jūru Daugavgrīvas mola virzienā. Arī pludmalei piemīt mazliet industriāls gars, jo vietām jātiek pāri ar betona blokiem stiprinātiem krastiem. Agrāk tas nesagādāja nekādas problēmas, bet šodien nonākam vietā, kur plosījusies vai nu liela vētra, vai nu negants laika zobs, un daļa betona bloku pamatīgi nobrukuši lejā no krasta kraujas. Uzmanīgi pieturoties pie mūra atlikušās daļas, tiekam šim posmam pāri. Turpinām soļot pa krasta augšējo daļu. Atklājam, ka apkārtne pilna ar veciem bunkuriem. Citreiz te varētu doties bunkuru ekspedīcijā, vien jānodrošinās ar lukturīšiem.

 

Kad nonākam pie Daugavgrīvas bākas, kas dižojas ar savu melnbalti svītroto rumpi, mūs sagaida kārtējais pārsteigums – arī šeit pamatīgi nobrucis krasts un betona mūra bloki. Pie atlikušā fragmenta vējā tirinās dzeltena ostas policijas norobežojošā lente. Īsti nezinām, ko darīt – it kā varētu tikt pāri nobrukušajam posmam, bet tā lente… Hmm… Kamēr mēs stāvam un domājam, mūs apdzen kāda trijotne, kas saka, ka viņi mēģinās tikt līdz molam. Izlemjam viņiem sekot – ja mūs savāks ostas policija, vismaz nebūsim vienīgie.

 

Lai tiktu līdz molam, vispirms jāpaspraucas garām žogam, kas sargā Daugavgrīvas bāku. Vienā pusē stiepjas sēta, bet otrā – jūra. Tiem, kuriem bail no augstuma, šis posms varētu nepatikt. Bet pēc tam gājējus draudzīgi sagaida Daugavgrīvas mols.

 

Gluži tāpat kā pārplūdušās Piejūras dabas parka pļavas, arī Daugavgrīvas molu sedz ledus slānis. Abi ar Valdi jūtamies kā divas pīles uz ledus. Skatāmies uz citiem cilvēkiem un nesaprotam, kā viņiem izdodas pārvietoties tik normāli. Mums slīd! Ļoti slīd!

 

Atceros šo molu kā veidojumu no akmeņiem, kas bieži vien bija daļēji applūdis ar ūdeni, bet tagad molu klāj gluds betona bloku segums, savukārt akmeņi redzami vien mola sānos, kur tie kopā ar cementa zvaigznēm šķeļ viļņus. Ja nemaldos, pēdējo reizi šeit viesojos 2017. gadā. Tā bija ļoti vējaina diena, un akmeņainais mols izskatījās diezgan izpostīts, pēdējais posms līdz bākai nemaz nebija pieveicams, jo retie akmeņi gulēja ūdenī, bet apkārt šļakstījās vareni viļņi. Izskatās, ka pa šiem gadiem mols pamatīgi atjaunots.

 

Kamēr slidināmies uz mola gala un bākas pusi, tikmēr ostā iebrauc milzīgs kuģis, kam seko neliels kuģītis, bet vēlāk – viens milzis aizpeld jūriņā. Kā man patīk vērot kuģus!

 

Piesēžam mola galā mazās bākas pakājē. Sauļojam degunus, priecājamies par pavasarīgo gaisotni un malkojam tēju. Idille! Moli un bākas ir mana lielā vājība. Pat nezinu, kur slēpjas šo vietu šarms. Bet kaut kas tur ir!

 

Pēcāk dodamies atpakaļ. Kad pa pludmali esam pasoļojuši garām visām slēgtajām ostas teritorijām, ieraugām vietējo iemītu taciņu, kas aizved atpakaļ uz Daugavgrīvu.

 

Dodamies uz Daugavgrīvas cietoksni. Arī šī vieta kopš manas pēdējās viesošanās ir manāmi uzplaukusi. Katrā ziņā – palikusi daudz tīrāka. Vienā no ēkām pat iekārtota neliela fotoizstāde. Ielienam vairākos pazemes bunkuros, no kuriem viens mūs pamatīgi apčakarē. Ejam arvien dziļāk un dziļāk bunkura tumšajās dzīlēs, bet pēkšņi eja mūs izved atpakaļ sākumpunktā. Bijām gaidījuši, ka aiziesim kaut kur pilnīgi citur, bet – nekā, bunkurs mūs piečakarēja! Ja nekad nav būt Daugavgrīvas cietoksnī, te var pavadīt kaut pusi dienas, ložņājot visur, kur vien var ielīst.

 

Pēc tam izmetam līkumu gar Buļļupi. Tur valda pavasarīga rosība. Vietējie iedzīvotāji cep šašļikus, pikniko un baro gulbjus, jo krastā apmeties milzīgs gulbju bars. Drīz vien esam atpakaļ pie mašīnas. Re, sanāca jauks apļveida maršruts!

 

Tā kā pavisam netālu atrodas Bolderāja, kurā mājo izslavētais Bolderājas kebabs (oficiāli tas saucas “Gwatar”), un arī pulkstenis rāda jau krietni pāri pusdienlaikam, izlemjam doties uz Bolderāju. Bolderājas kebabs meklējams pavisam aizdomīga paskata stūra bodītē, bet nepārtraukti esošās cilvēku rindas liecina, ka ēdienam jābūt labam. Ir tikai viens mazs mirklis, kad cilvēku nav, un varu pagūt neuzkrītoši nobildēt kebabnīcu.

 

Kamēr gaidām kebabus, izmetam nelielu loku pa apkārtni. Mani pārņem sajūta, ka esam aizceļojuši uz kādu Austrumeiropas zemi. Pilnīga eksotika! Veikalus rotā tādi nosaukumi kā “Glamurka”, “Mnogoknig” un citas dīvainības, ielās klīst aizdomīgi tipāži, un gaisā virmo pagalam savāda atmosfēra. Secinu, ka kādudien jādodas kārtīgā Bolderājas iepazīšanas ekspedīcijā.

 

Pēc kādas pusstundas beidzot tiekam pie saviem kebabiem. Dzirdam, ka jauniem apmeklētājiem tiek teikts, ka var nākties gaidīt pat veselu stundu! Par klientu trūkumu viņi tiešām nevar sūdzēties. Par spīti saulainajai dienai, no ilgās gaidīšanas esam nedaudz nosaluši, tāpēc dodamies provēt kebabu mašīnas siltajā salonā.

 

Kāds tad ir izslavētais Bolderājas kebabs? Ļoti labs! Burvīga maizīte, bet nav jau brīnums, jo to cep uz vietas. Paštaisīta adžika, kas ir īstajā asumā – ne par daudz, ne par maz. Ļoti sulīga un garšīga gaļa, kas atgādina šašļiku. Ja vien būtu par dažām salātlapām vai gurķu šķēlēm vairāk, es teiktu, ka šis nudien ir izcils kebabs. Iepriekš lasīju, ka kebabnīcas īpašnieks ir azerbaidžānis, kurš visus ēdienus, kebabus tai skaitā, gatavo pēc savas mammas receptēm. Labas receptes!

 

NODERĪGI:

• Aptuvenais pārgājiena maršruts (ar iespēju lejupielādēt GPX failu): www.alltrails.com/explore/map/pargajiens-daugavgriva-4e4e53a?u=m

• Automašīnu var atstāt bezmaksas autostāvvietā, kas meklējama Valentīna Pikuļa dabas takas sākumā. Netālu atrodas arī sabiedriskā transporta pietura “Valentīna Pikuļa aleja”

• Daugavgrīvas cietoksnis atvērts apmeklētājiem sestdienās un svētdienās no plkst. 10:00 – 16:00. Ieeja bez maksas

• Tā sauktais Bolderājas kebabs jeb “Gwatar” meklējams Stūrmaņu ielā 29

​

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)