top of page

2021. gada 31. oktobris. Pārgājiens Medema purvā

 

Aiz loga valda izcili saulains rīts. Tādu dienu būtu grēks pavadīt mājās, vai ne? Īpaši jau Latvijas rudenī, kad jāpriecājas par katru saules staru, kam izdodas izlauzties cauri pelēkumam. Kādas idejas? Iemest aci žurnāla “EJ” rudens numurā, jo tur, šķiet, bija kāds aizraujošs maršruts teju vai pašā Rīgā. Atšķiru vaļā žurnālu, un te jau tas ir - apmēram deviņus kilometrus garš loks Medema purvā, kas sola visnotaļ jaudīgu piedzīvojumu. Sasmērējam maizītes, ielejam termosā tēju un – aidā!

 

Braucam cauri Mārupei un brīnāmies par saceltajām villām. Secinājums gan viens – cilvēkiem naudas daudz, bet ar gaumi lielai daļai tā švakāk. Kad esam aizbraukuši līdz pārgājiena sākumpunktam Lībiešu un Alīses ielas krustojumā, saprotam, ka tā nebūs pati labāka vieta mašīnas atstāšanai – zaļā zona, kas atrodas iepretim privātmājai. Braucam atpakaļ, un atrodam nelielu stāvlaukumu pie “Mārupes kebaba”. Mūsu maršruts šādi kļūst par divarpus kilometriem garāks, bet tas jau nekas! Būs garāka pastaiga. Varam vēlreiz nopētīt Mārupes villas. Mani fascinē ielu nosaukumi – Liliju iela, Asteru iela, Rožu iela, Dāliju iela. Vai nav skaisti?

 

Kad esam sasnieguši pārgājiena sākumpunktu, izlemjam doties iekšā mežā, ejot pretī pulksteņa rādītāja virzienam. Mežā vēl aizkavējies zeltainais rudens – krūmos ieķērušās dažas kļavu lapas, arī zeme izskatās zelta piebārstīta. No sākuma maršruts ved pa meža celiņu. Zem kājām put smiltis, priedes šūpojas vējā, un liekas, ka tūlīt iznāksim pie jūras. Ejam, ejam, līdz saprotam, ka jau esam aizmaukuši maķenīt par tālu. Griežamies atpakaļ. Mūs sagaida jauka taciņa, kam vienā pusē plešas purvs, bet otrā – grāvis. Soļojam pa tādu kā valni, kas nosēts ar maziem, mīlīgiem bērziņiem un pūpēžu plantācijām. Pat neatceros, vai jebkad dzīvē vienuviet esmu redzējusi tik daudz pūpēžu! Protams, ka nespējam turēties pretī kārdinājumam pāris no šiem bumbuļiem saspridzināt un skatīties, kā melns sporu mākonis pieputina mežu.

 

Nonākam pie jaukas purva lāmas. Tā izskatās tik gleznaini, ka nolemjam šeit piesēst, iemalkot tēju un izbaudīt burvīgo Medema purva ainavu. Tāds skaistums!

 

Pēcāk turpinām ceļu. Laiku pa laikam mūs pārsteidz vaivariņu džungļi. Vasarā te noteikti smaržo tik reibinoši, ka galva griežas! Tagad gan nākas vaivariņus pabužināt, lai sajustu to patīkamo aromātu. Pēkšņi nonākam pie kāda grāvja. No augšas tas izskatās daudz platāks, nekā ir īstenībā. Jau sāku meklēt kādu šaurāku vietu vai pāri grāvim pārsviestu koku, kamēr Valdis sauc no apakšas, ka grāvim var mierīgi pārlēkt pāri. Nu labi. Man vienmēr šķiet, ka mans solis ir daudz īsāks, nekā tas ir patiesībā. Skaidrs, ka pārlecu pāri, un varam turpināt ceļu.

 

Kad pārgājiens ir apmēram pusē, nokļūstam uz izbijušām kūdras bānīša sliedēm. Pāri palikuši tikai sliežu šķērsbaļķi un milzīgas naglas, kas tos notur zemē. Pastaigai pa senu dzelzceļa līniju piemīt neizskaidrojama romantika. Saulainākā pleķītī piesēžam paēst pusdienas.

 

Skatam paveras fantastiski purva plašumi ar bērziņiem, priedītēm un zāles kušķiem. Ainava šķiet tik bezgalīga, ka grūti noticēt Rīgas tuvumam! Pēc sajūtām liekas, ka esam kaut kur tālu, tālu prom no pilsētas un dziļi dabā.

 

Izrādās, ka pats skaistākais skats vēl ir tikai priekšā – burvīgs purva ezeriņš! No katra rakursa tas izskatās citādāk. Neaprakstāms skaistums! Esam tiešām pārsteigti, cik daudzveidīgs un krāšņs ir šis salīdzinoši īsais maršruts! Nespējam beigt priecāties par dabas skaistumu.

 

Pēkšņi uzrodas “Mežtakas” marķējums. Pēc kāda laika tikpat pēkšņi tas arī pazūd. Kā vēlāk noskaidrojam – “Mežtaka” te nemaz neved. Varbūt bija plānots to veidot šeit, bet kaut kāda iemesla pēc tika pārdomāts? Nezinu. Mistika.

 

Tālāk sākas pārgājiena brikšņainākais posms. Maršruts ved gar Mārupīti, kas tepat arī iztek no Medema purva dzīlēm, bet diemžēl ir iztaisnota perfekti taisna kā kanāls. Mārupītes krasts ir aizaudzis un dziļām bedrēm bagāts, padarot pārgājiena noslēdzošo posmu varen aizraujošu. Pa ceļam gadās viens kanāls, kam pārlecam pāri, atsperoties pret ūdenī ieguldītiem kokiem. Bet drīz vien mūs sagaida daudz nopietnāks šķērslis – plats kanāls, kam pāri pārlēkt tik vienkārši nevar. Tam pāri pārmesti divi tievi baļķīši, no kuriem neviens nav gana resns vieglai līdzsvara noturēšanai. Laimīgā kārtā tepat atrodamas arī paprāvs koks, ko var izmantot kā atbalsta nūju, uzmanīgi lavierējot pāri šaurajiem baļķīšiem. Valdis izvēlas likt katru kāju uz sava baļķīša, bet man stabilāka liekas čāpošana pāri vienam kokam. Laimīgi un sausi nokļūstam otrā krastā.

 

Tomēr mūsu prieki ir īsi. Brīdī, kad zemes ceļš redzams pārdesmit metru attālumā, saprotam, ka arī tur mūs sagaida plats kanāls. Bet neviena paša baļķa, kas vestu tam pāri. Rosinu iet pa kreisi un cerēt, ka varbūt kāds uzbērums savieno abas kanāla puses. Un tā arī ir! Nonākam pie “JIP Mārupīte” kompleksa, kur ērti varam nokļūt uz zemes ceļa. Tagad tikai jāšpego uz mašīnas pusi.

 

Vietā, kur atstājām savu auto, atrodas ne tikai “Mārupes kebabs”, bet arī vafeļu stends “Waffle Shoppe” un kafijotava “Coffee Stop”. Var redzēt, ka šīs vietas ir mārupiešu iecienītas. Pēc pārgājiena arī mēs jūtamies nopelnījuši pa vafelei un kafijai. Ņamm, gards piedzīvojuma noslēgums! Šis tiešām ir ideāls maršruts nelielam, bet spilgtam piedzīvojumam, kas nenomoka ar garu distanci, bet garantē aizraujošu laiku dabā, kā arī burvīgus un daudzveidīgus skatus. 100% iesaku!

 

NODERĪGI:

​

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo) :)

bottom of page