top of page

2021. gada 12. novembris. Latvija. Pārgājiens Beberbeķi – Skulte – Beberbeķi

 

Vakardienas drēgnajā novembra pelēkumā tikai ar pūlēm varējām noticēt, ka šodien būs saulains. Pamostamies, paskatāmies pa logu, bet – tik tiešām! Debesis zilas, zilas, un starp māju jumtiem savus starus dāsni spīdina saulīte. Laiks krāmēt mugursomu un liet termosā tēju! Šodien ieplānots izpētīt maršrutu, kas apmēram sešpadsmit kilometru garumā ved no Beberbeķiem līdz lidmašīnu vērošanas punktam Skultē un atpakaļ.

 

Mašīnu atstājam pie kafejnīcas “Vērdiņš”, kur pieejams plašs stāvlaukums. Blakus notiek pamatīgi remontdarbi. Paspraucamies tiem garām un drīz vien nonākam jaukā priežu mežā. Maršrutu izvēlamies sākt, ejot lokam pa labo pusi. Tik zaļi mellenāji un sūnas! Tāds prieks! Ja ziemā aptrūksies zaļās krāsas, zināšu, kur braukt to meklēt! Starp citu, blakus atrodas Priežciems, cik gan atbilstošs nosaukums. Eh, ja vien fonā visu laiku nedunētu Jūrmalas šoseja! Skaļais mašīnu troksnis maķenīt traucē nodoties dabas baudīšanai.

 

Vēlāk priedes nomaina lapu koku mežs, un apkārtne ietinas rudenīgā drūmumā, bet zem kājām mētājas tūkstošiem brūnu lapu. Pēc kāda laika iznākam pie Beberbeķu ezera, kur saule mūs gluži vai apžilbina. Ezera krastā vairākās vietās iekārtotas piknika vietas ar soliņiem. Izmantojam iespēju piesēst, iemalkot tēju un baudīt skaistu ezera ainavu. Beberbeķu ezers ir neliels, glīts un rotāts ar robainu krasta līniju.

 

Dodamies tālāk, soļojot gar ezeru. Tālumā ieraugām gulbju mājiņu. Kad pienākam tuvāk, saprotam, ka tā laikam ir privāta gulbju mājiņa, jo atrodas iepretim milzīgam privātīpašumam, kas norobežots ar varenu žogu. Tas pilnībā nogriež mums ceļu un pāris metru garumā pat iestiepjas ūdenī. Skaidri redzams, ka garāmgājēji šeit nav laipni gaidīti. Neko darīt, ejam žogam apkārt. Ātri vien atduramies pret grāvi. No sākuma domājam to šķērsot, aizejot līdz šosejai, bet izrādās, ka grāvis nevis izbeidzas, bet liecas atpakaļ! Skat, kāds nešpetns! Mums neatliek nekas cits, kā meklēt vietu, kur varam tam pārkļūt pāri. Atrodam šaurāku posmu, kur ūdenī ieguldīti divi baļķi. Lapu slānis maskē staignus dubļus, tomēr tiekam pāri sausām kājām.

 

Kad iepriekš sēdējām pie ezera un malkojām tēju, tad prātoju – nez, šī ir dabas radīta ūdenstilpne vai tomēr cilvēka roku darbs? Tagad nonākam pie Beberbeķu dabas parka informatīvās plāksnes, kas ātri viena atbild uz manu jautājumu. Izrādās, ka Beberbeķu ezers radies, izbūvējot dzirnavas uz Beberbeķu strauta.

 

Tālāk soļojam pa zemes ceļu, kam abās pusēs plešas skaists priežu mežs. Tas mūs aizved līdz Skultei, kur mūs jau pa gabalu sveicina bumbvedējs IL-28. Mazliet sirreāls skats. Bumbvedējs un tam fonā esošais daudzstāvu nams atgādina par lielisko krievu seriālu “Обнимая небо”, ko noteikti iesaku noskatīties.

 

Soļojot cauri Skultei, varam brīnīties par pagalmu iekārtojumu. Tā vienmēr ir interesanta aktivitāte! Piemēram, vienā pagalmā dārza rūķīšu vietā slejas mazu Jorkšīras terjeru skulptūriņas. Cilvēku izdomai nav robežu!

 

Sasniedzam Aviācijas muzeju. Caur žogu ielūkojamies tā pagalmā. Viens no helikopteriem izskatās pēc gigantiskas spāres, nudien! Bet visvairāk mūs pārsteidz “Latavio” – latviešu aviokompānija iz padomju laikiem. Nebijām par tādu pat dzirdējuši!

 

Mūsu galamērķis ir lidmašīnu vērošanas punkts. Ne es, ne Valdis šeit neesam bijuši. Gar lidostu stiepjas žogs ar dzeloņdrāšu rituļiem. Netālu no žoga mūs sagaida uzbērums, kura augšgalā atrodam divas lielas paletes. Ideāla vieta piknikam! Piesēžam, pusdienojam un vērojam lidlauku. No sākuma šķiet, ka šodien neviena lidmašīna negrasās nedz pacelties, nedz nolaisties. Neesam vienīgie, kuri cenšas sagaidīt kādu aktivitāti lidlaukā – netālu esošajā stāvlaukumā atrodas pāris mašīnas, arī vietējie pastaigājas pa uzbēruma valni.

 

Pēkšņi pāri galvām laižas lidmašīna! Jau sapriecājamies, bet tā ar slaidu loku aizlido tālēs zilajās. Eh. Gaidām tālāk. Labi, ka līdzi paņemts termoss ar tēju un varam sildīties, jo citādi aukstajā vējā ātri nosaltu.

 

Drīz vien lidmašīnas sāk birt kā no pārpilnības raga! Kā viena nolaižas, tā otra paceļas. Kā viena nolaižas, tā otra paceļas. Un tā bez gala un malas. Tik aizraujoši skatīties! Nemaz negaidīju, ka lidmašīnu nosēšanās no malas ir tik klusa (vismaz šādā distancē)! Pacelšanās gan liek par sevi manīt ar jaudīgu dzinēju troksni, kas pāršķeļ gaisu. Vasarā šeit noteikti varētu sēdēt stundām ilgi. Lidmašīnu vērošanā slēpjas maģiska burvība! Noteikti iesaku sakrāmēt sev līdzi piknika grozu, bruņoties ar karstu tēju vai kakao un doties vērot lidmašīnas!

 

Atpakaļceļā izmetam loku cauri Skultes dabas un atpūtas parkam. Tajā var trenēt līdzsvaru gan uz balansa tiltiņiem, gan lēkājot no bluķa uz bluķi. Kam paredzētas dažāda dizaina laipiņas, tas gan mums īsti skaidrs netop. Varbūt tiešām tikai parka dizainam. Izskatās jau glīti, to nevar noliegt.

 

Posmu līdz Beberbeķu ezeram tagad mērojam nevis pa grantēto ceļu, bet gan pa mazu un mīlīgu taciņu, kas meklējama ceļa labajā pusē. No ceļa jāsper pāris metri iekšā priežu mežā, un skatam paveras taisna un romantiska stiga. Burvīgi!

 

Soļojot gar Beberbeķu ezeru, jau atkal varam novērtēt tā robotās krasta līnijas skaistumu. Reljefs šeit ir visnotaļ paugurains. Kādā līkumā ezerā pamanām divus daiļus, baltus gulbjus. Ahā, gulbju mājiņas iemītnieki!

 

Pēcpusdienā skaisto taku izmanto arī daudzi citi gājēji. Varu derēt, ka brīvdienās te cilvēki čum un mudž! Un ne velti – apkārt plešas brīnišķīgs priežu mežs, ezers priecē ar jaukām ainavām, ik pa brīdim atrodama kāda labiekārtota piknika vieta.

 

Kad dodamies prom no ezera un soļojam atpakaļ uz “Vērdiņu”, taka kļūst riktīgi pauguraina. Augšā lejā, augšā lejā! Pārgājiena beigu posmā varam kārtīgi izsportoties.

 

Ja no sākuma pukojos par skaļo mašīnu troksni, kas mūs pavadīja teju visa pārgājiena garumā ar atsevišķiem izņēmumiem, tad noslēgumā secinu, ka, ņemot vērā šī maršruta industriālo ievirzi ar bumbvedēju IL-28, Aviācijas muzeju un lidmašīnu vērošanas punktu, mašīnu troksnis bija pat konceptuāli iederīgs. Protams, priecātos iztikt bez fona trokšņa, bet to var uztvert kā daļu no pieredzes. Katrā ziņā, šis ir ne pārāk garš, bet aizraujošs maršruts, kura īpašā odziņa ir lidmašīnu vērošanas punkts! Starp citu, pārgājiena izskaņā var nobildēties pie lielajiem, baltajiem burtiem RĪGA.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo) :)

​

Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!

bottom of page