2021. gada 25. jūlijs. Latvija. Ar kuģīti maršrutā Rīgas centrs - Mežaparks - Rīgas centrs, kā arī citi prieki

 

Valdis šodien izlēmis mani nolaupīt. Kurp? Nav ne jausmas. Vien zinu, ka tas nebūs ar automašīnu. Gan jau vēlāk iedarbināšu savas snaudošās Šerloka Holmsa spējas. Kad esam pamodušies, Valdis aizdiebj uz franču maiznīcu pēc gardumiem, pēc tam šiverē pa virtuvi, līdz piknika soma ir gatava, un varam doties ceļā.

 

Soļojam pa Brīvības ielu. Ejam un ejam. Pie sevis prātoju, ka parasti pa Brīvības ielu nečāpojam, tās vietā izvēlamies kādu klusāku un jaukāku ielu, piemēram, Tērbatas ielu. Tātad… mūsu galamērķis atrodas vai nu uz Brīvības ielas, vai nu tās galā. Valdis vakar teica: “Mums rīt jāiziet ap plkst. 10:00, vajadzētu būt labi!”, tas man, savukārt, liek aizdomāties, ka pastaigas galamērķis mums jāsasniedz konkrētā laikā. Kad soļojam cauri Vecrīgai joprojām taisnā virzienā, pie sevis spriežu, ka šis ir īsākais ceļš līdz Daugavai. Ja Valdis gribētu sarīkot pikniku Daugavas krastā, mēs dotos vairāk pa kreisi, kur stiepjas atjaunotā promenāde, turklāt, tad nebūtu bijis svarīgi iziet no mājām precīzā laikā. Hmm, man rodas versija par izbraucienu ar kuģīti. Kā tev šķiet, vai mana dedukcijas metode a la Šerloks Holmss izrādīsies patiesa? Jā!

 

Uzkāpjam uz kuģīša “Jūrmala”, bet… lai nosaukums nemulsina, jo mēs kuģosim uz Mežaparku un atpakaļ! Nokāpjam uz zemākā klāja un izvēlamies jauku vietiņu ar galdiņu. Valdis sāk klāt piknika galdu – kruasāni, bagešu maizītes, gurķi, bumbieri, makarūni, cigoriņu kafija un cidoniju zelteris. Uhh, kārtīgas brokastis! Tieku arī pie vēdekļa, lai varu atgaiņāt karstumu, cik jauki! Vispār nesaprotu, kāpēc vēdekļi mūsdienās nav vispārpieņemta parādība. Tik noderīga lietiņa vasaras svelmē!

 

Esam ieradušies laicīgi, kuģītis vēl kādu laiku stāv pietauvots krastā. Kad ierūcas motors, melni dūmi lido tieši mūsu virzienā. Atliek cerēt, ka brauciena laikā vējš tos pūtīs kaut kur citur, jo visi galdiņi nu jau aizņemti, tāpēc nomainīt vietu vairs neizdosies. Kad uzsākam ceļu, dūmi tiešām aizpūšas uz mugurpusi, un atviegloti varam uzelpot.

 

Abi esam pārsteigti par to, cik gan neparasta Rīgas ainava paveras no kuģīša! Ceļā uz Mežaparku veramies uz Daugavas kreiso krastu. Drīz vien parādās ostai raksturīgi ceļamkrāni, kas atgādina milzīgas zirnekļu kājas. Pēc tam industriālo ainavu nomaina absolūti lauki – krūmu krūmi, nelielas viensētas un māju puduri. Lauki Rīgā? Tad atkal parādās ostas teritorija. Cik aizraujoši! Esam pārsteigti arī par to, cik gan daudz dažāda izmēra jahtu, kuteru un laivu ir Rīgā! Lielākā daļa pietauvotas šūpojas krastā, bet vairākas cenšas mūs apdzīt. Kad iepeldam Sarkandaugavā un Mīlgrāvī, mūs sagaida arvien industriālākas un industriālākas ainavas, bet te liekas, ka tam visam pāri klājas putekļu kārta. Ķīšezers pārsteidz ar savu mieru, ko netraucē nekādi ceļamkrāni.

 

Kad piestājam krastā, mums ir apmēram četrdesmit minūtes laika, lai izmetu loku pa Mežaparku. Dodamies izkustināt kājas un pievilkt pilnas plaušas priežu gaisa. Atgriežoties uz kuģīša, izvēlamies sēdēt uz augšējā klāja un šoreiz pētīt Daugavas labo krastu. Labais krasts liekas daudz industriālāks par kreiso krastu un varbūt maķenīt garlaicīgāks. Tieši vienveidības dēļ.

 

Kad jau atkal veramies uz Vecrīgas ainavu, kuģītim atgadās kāda ķibele. Par to saprotam vien brīdī, kad pie mums piepeld kuģītis “Jelgava”, un apkalpes personāls sāk abus kuģīšus ar virvi siet kopā. Kas tad nu? Ņemot vērā, ka mūsu kuģītim motors joprojām rūc, man rodas doma, ka varbūt kaut kas sagājis grīstē ar stūri, tāpēc kapteinis mūs nevar nogādāt krastā.

 

Abi kuģīši sasieti tikai ar vienu virvi, tāpēc tā kādā brīdī pārtrūkst, un procesu nākas sākt no gala. Tagad redzam, ka abus kuģīšus vairākās vietās sasien kopā ar kārtīgām tauvām. Tās ir gana spēcīgas, tāpēc “Jelgava” mūs aizvelk līdz pat krastam, kur mūsu kuģītis mazliet sabumsās ar krasta betona bluķiem. Tā kā nav iespējams mūs pievirzīt precīzi pie vietas, kur betona siena ir gana zema, lai varētu izlikt laipiņu, tad apkalpe lūdz mūs visus pamest kuģīti “Jūrmala” un pārkāpt uz kuģīša “Jelgava”. Juhū, piedzīvojums! Varam izmēģināt kaimiņu kuģīti. Kuģītis kādu laiku riņķo pa Daugavu, līdz beidzot pietauvojas krastā, izmet trepītes, un mūsu kuģošanas prieki beidzas. Nabaga “Jelgava” jau zaudējusi savu piestātnes vietu, kā arī stipri nokavējusi atiešanas laiku. Cerams, ka šī glābšanas misija neiegriezīs robu viņu budžetā.

 

Re, šķietami tūristiska izklaide pārvērtās īstā piedzīvojumā ar veselu glābšanas misiju! Bet vispār arī par tūristiskumu nav vērts vīpsnāt, jo kā gan vēl ieraudzīt Rīgu no šitik neparasta rakursa? Tiešām iesaku doties izbraucienā ar kuģīti no centra uz Mežaparku! Būs aizraujoši!

 

Tālāk Valdis ieplānojis Latvijas Fotogrāfijas muzeja apmeklējumu, kur nesen atklāta Aivara Liepiņa izstāde “Man patīk dzīvot uz salas”. Izstādē aplūkojamas fotogrāfijas no Kundziņsalas un Siksalas. Man jau vispār dikti patīk melnbaltā dokumentālā fotogrāfija, bet tas, ka šodien no kuģīša redzējām Kundziņsalu, bet tagad varam iepazīt dzīvi uz šīs salas caur fotogrāfijām, vispār šķiet fantastiski! Burvīga izstāde! Skaistas un daudzslāņainas fotogrāfijas, interesanti apraksti un aizraujoša iespēja ielūkoties cilvēku dzīvēs pāris dekādes senā vēsturē divās atšķirīgās, bet no civilizācijas visnotaļ nošķirtās vietās. Ja dodies uz izstādi, noteikti izlasi aprakstus, kas papildina lielu daļu fotogrāfiju. Apraksti atrodami uz palodzes.

 

Tālāk meklējam, kur paēst, bet svētdienā tas nemaz nenākas tik viegli. Izrādās, ka Valda ieplānotā vietiņa nedēļās nogalēs ir slēgta, bet beigās atrodam “Picas meistaru”. Kamēr baudām maltīti, Valdis prasa: “Kā tev šķiet, vai nolaupīšana ir beigusies?” Šāds jautājums liek domāt, ka nav vis. Kas mani vēl sagaida? Burvīgs koncerts K.K. fon Stricka villas pagalmā, kas veltīts Imanta Kalniņa jubilejai! Cik jauks pārsteigums!

 

Pagalms iekārtots riktīgi mājīgi, un tā kā esam laicīgi, varam ieņemt ideālu vietu. Pirmajā daļā uzstājas grupa “Ezeri” kopā ar Kristīni Pāži un Rūdolfu Macatu. Ak, cik Pāžei fantastisks balss tembrs! Un kur nu vēl Imanta Kalniņa mūzika, kas vispār neprasa komentārus. Mūziķi uzbur tiešām burvīgu, gaišu un sirsnīgu noskaņu. Otrajā daļā viņiem pievienojas Ainars Mielavs un Olga Rajecka. Mielavs bārsta visnotaļ iedomīgus jociņus, sagraujot iepriekš radīto noskaņu. Tomēr visu par labu vērš mūžam pozitīvā Rajecka, kura uz skatuves nāk ar milzīgu sirsnības un pozitīvisma auru. Ļoti, ļoti skaists koncerts!

 

Lūk, kāda notikumiem bagāta nolaupīšana!  Mīļš paldies, dikti jauka diena!