top of page

2021. gada 24. septembris. Lietuva. Viļņas ielu māksla, Kaža Varneļa muzejs un Kultūras nakts

 

Diena izskatās aizdomīgi mākoņaina. Paēdu brokastis un špegoju uz Hales tirgus pusi, kur man ieplānota privātā ielu mākslas ekskursija. Man vienmēr šķitis, ka ielu māksla ļauj paraudzīties uz pilsētu no jauna skatu punkta, kā arī dod pieeju citam izpratnes slānim par sabiedrību un tajā valdošajiem procesiem. Zināma burvība slēpjas arī apstāklī, ka ielu māksla ir visai gaistoša parādība. Kas aplūkojams šodien, iespējams, pēc kāda laika jau būs zudis no ielu dzīves, mainījis formu vai ieguvis jaunu kontekstu.

 

Ir tikai plkst. 09:50, bet gids Armīns desmit minūtes pirms norunātā laika jau stāv pie tirgus ieejas ar dzeltenu lietussargu rokā. Pirmais ielu mākslas darbs aplūkojams ielas pretējā pusē. Tas ir itāļu mākslinieka Millo gleznojums, kurā kāds zēns šķiet apmaldījies lielpilsētas džungļos. Darbs radīts ielu mākslas festivāla laikā, kurā māksliniekiem dots uzdevums savos darbos iekļaut kādu simbolisku saikni ar Lietuvu. Armīns prasa, vai varu to atrast. Ilgi mokos, līdz padodos. Izrādās, ka šī simboliskā saikne ir… beigelis! Pagalam nemanāms, mazs, melns beigelis sienas pašā viducī. Kāds beigelim sakars ar Lietuvu? Sensenos laikos, kad Lietuva un Polija dalīja vienu zemi, nabaga ebrejiem ticis aizliegts tirgot maizi. Atjautīgi būdami, viņi mīklu pirms cepšanas novārījuši. Jaunais veidojums vairs neietilpa maizes definīcijā, tāpēc ebreji to varējuši tirgot uz vella paraušanu. Tā radušies beigeļi.

 

Starp dzelzceļa stacijas ēku un sliedēm stāv milzīga vīrieša skulptūra violetos šortos. Armīns prasa: “Ko tev šis tēls atgādina?” Atkal jau nezinu, ko atbildēt. Saku: “Kaut kāds dzērājs?” Izrādās, ka tas ir Tonijs Soprano, mafijas boss no populārā seriāla “Soprano ģimene”. Nekad neesmu skatījusies šo seriālu, vien pa ausu galam dzirdējusi par tāda esamību. Tagad pašai nākas sasmieties par to “dzērāja” atbildi. Šī skulptūra izceļojusies teju pa visu Lietuvu, bet tagad priecē bāra “Peronas” apmeklētājus. Tas ir jauniešu vidū populārs bārs, kas atrodas teju blakus sliedēm. Jauka vietiņa, kur ērti iekārtoties vecos vilciena vagona sēdekļos un malkot kādu dzērienu, vērojot pienākošos un atejošos vilcienus.

 

Tālāk mūsu ceļš ved līdz “Āķim”. Ja kādam jaunās paaudzes Viļņas iedzīvotājam pateiksi, ka vakarā gribi tikties pie “Āķa”, liekus jautājumus neviens neuzdos. Pats “Āķis” ir vēl viens skulpturāls Viļņas ielu mākslas objekts, kas rotā staltu ēku ar varenām kolonnām. Ēka celta padomju laikos kā kultūras centrs dzelzceļa stacijas darbiniekiem. Deviņdesmitajos gados ēka nonākusi kāda pāra īpašumā, un viņi izlēmuši namā atvērt mākslas galeriju. Lai galerija būtu apmeklēta, īpašnieki tai vēlējās piešķirt atpazīšanās zīmi, tāpēc abi vērsās pie mākslinieka Mindauga Navakas. Mākslinieks no centrālās fasādes noskrāpēja nost aizgājušo laiku simboliku un tās vietā piekabināja milzīgu āķi kā apliecinājumu tam, ka nu Lietuva ir brīva valsts, un ikviens var darīt, ko grib – kāpēc gan lai tur nekarātos āķis. Bet šeit stāsts par “Āķi” vēl nebeidzas. Kādu nakti tas ticis brutāli apķēpāts ar grafiti. Ielu mākslas pasaulē valda nerakstīts likums, ka citu mākslinieku darbus bojāt nedrīkst. Navakas, protams, ļoti sapīka par sava darba apgānīšanu, tāpēc izkala smalku atriebības plānu. Grafiti pamatā slēpjas ideja, ka tā ir māksla, ko nevar pārdot. Balstoties uz šo ideju, Navakas nofotografēja “Āķi” ar uzķēpātajiem grafiti, fotogrāfiju uzdrukāja uz šķīvjiem un sāka pārdot tūristiem vecpilsētas ielās. Tie, kuri saprata, kādu smalku atmaksas plānu viņš izstrādājis, atbalstīja mākslinieku. Šķīvji aizgāja uz urrā, un “nepārdodamais” grafiti ienesa māksliniekam labu peļņu.

 

Secinu, ka šī ceļojuma laikā man paveicies ar gidiem. Vakar Užupē bija lieliska gide, un arī Armīns ir patīkams un izglītots puisis. Viņš stāsta, ka patlaban maģistrantūrā studē Āzijas studijas, un varam kopīgi pasmieties, ka humanitārās zinātnes ir vienas vienīgas teorijas, teorijas, teorijas.

 

Pagalmā aiz “Āķa” meklējams lielākais kaķis Viļņā, kas veltīts vienai no nozīmīgākajām Lietuvas rakstniecēm - Jurgai Ivanauskaitei. Interesantākais ir tas, ka milzīgā kaķa skulptūra ir radīta vienā gabalā, izkaļot no gigantiska akmens, kas šķiet visnotaļ neticami. Jā, pat aste nav piestiprināta atsevišķi! Starp citu, “Kaķis” ir viena no Viļņas runājošajām skulptūrām, kas labprāt papļāpās ar tevi, ja noskenēsi QR kodu.  

 

Armīns jož diezgan ātri, knapi tieku viņa tempam līdzi. Nav nekāda relaksētā pastaiga, kā tas bija Užupē, ha, ha. Tā kā Armīns strādā Lietuvas Nacionālajā muzejā, viņš brīnās, vai tiešām ir tā, ka Latvijas mediji caurmērā fokusējas uz tūrismu, bet praktiski neraksta par muzejiem. Jāpiekrīt, ka tā diemžēl ir. Vēl Armīns prasa, vai viņam pareizi licies, ka pilsētās ārpus Rīgas pie mums ir maz cilvēku un ielas šķiet tukšas. Arī te nākas piekrist, ka man pašai radusies tieši tāda pat sajūta.

 

Tālāk mākslas medības ved uz Atvērto galeriju, kur koncentrējas lielākā daļa Viļņas ielu mākslas, patīkami šokējot pat rūdītākos mākslas baudītājus. Agrākās rūpnīcas “Elfa” teritorijā tagad saimnieko mākslas fabrika “Loftas”, kā arī dažādi citu darbu veicēji. Tieši “Loftas” īpašniekiem radās ideja iedzīvināt kādreiz tik industriālo rajonu jaunās vēsmās caur ielu mākslu. Atvērtās galerijas projekta ietvaros māksliniekiem dots uzdevums interpretēt savos darbos tādus jēdzienus kā brīvība un atdzimšana. Galerijā top arvien jauni un jauni darbi. Šī nu tiešām ir īsta ielu mākslas pērle! Pie katra darba atrodams arī apraksts, kas informē gan par darba autoru, gan pašu darbu, bet, protams, Armīns pastāsta vēl vairāk. Viņš ar daudziem māksliniekiem pļāpājis gan darbu tapšanas procesā, gan arī vēlāk sazinājies elektroniski, tāpēc viņam ir tiešām daudz stāstāmā. Tā kā Atvērtajā galerijā darbus veidojuši dažādi mākslinieki, tad arī darbi cits no cita krasi atšķiras, un pastaiga pa teritoriju ir riktīgi aizraujoša. Lielāko smaidu sejā varētu izraisīt “Festivāla māte”, visnotaļ tieša atsauce uz slaveno “Vistlera māti”, kas, ja vien nav zināma citādāk, tad vismaz atausīs atmiņās no Mistera Bīna ēverģēlībām. Savukārt, darbs “Informācijas burbulis” šajos laikos šķiet trāpījis gluži kā naglai uz galvas.

 

Lai gan Viļņa ielu mākslas pasaulē nav ne tuvu tik izslavēta kā Londona vai Berlīne, tomēr velti! Interesantu ielu mākslas pērļu te bez gala un malas! Vislielākajā koncentrācijā ielu māksla meklējama tieši Hales tirgus, autoostas un dzelzceļa stacijas apkaimē, kā arī, protams, Atvērtajā galerijā. Starp citu, plašāku informāciju par Viļņas ielu mākslu lasi manā rakstā portālā DELFI!

 

Kad ekskursija beigusies, Armīns prasa, vai pavadīt mani uz vecpilsētu, bet atbildu, ka vēl kādu laiku uzkavēšos te un mazliet pafotografēšu. Gan jau atpakaļceļu vēlāk atradīšu pati. Sākas trakas lietusgāzes. Baigā fotografēšana šitādā laikā nemaz nesanāks. Kamera slapja, pati slapja, viss slapjš. Turklāt, Atvērtajā galerijā izveidojušās brangas peļķes, jāskatās, kur lieku kāju.

 

Atpakaļ eju pēc atmiņas un intuīcijas. Ielas burtiski pludo. Skaidrs, ka arī Viļņā lietus novadīšanas sistēma smagi pieklibo. Aizeju līdz stacijai, kur meklējams “Portāls” –virtuāls reāllaika portāls, kas ļauj ielūkoties Ļubļinas ielās Polijā. Savukārt, portāla garāmgājēji Ļubļinā var redzēt Viļņu. Attiecīgi – arī mani. Kāda poļu sieviete caur portālu man pamāj. Manuprāt, stilīga ideja. Vienīgi žēl, ka attēls nav diži ass.

​

Man sāk uzmākties izsalkums, bet to remdēt nav laika, jo jādodas uz Kaža Varneļa muzeju, kur plkst. 13:00 sarunāta ekskursija ar gidi. Ieeju iekšā un saku, ka meklēju Daivu. Viņa mani pamatīgi pārsteidz, sākot runāt latviski! Izrādās, ka pēc izglītības Daiva ir valodniece. Tomēr ekskursiju man vadīs viņas kolēģe.

 

Esmu novilkusi mēteli un uzlikusi uz pakaramā, bet atnāk gide un saka, ka apkure vēl nav pieslēgta, muzejā ir auksti, tāpēc labāk mēteli atstāt mugurā. Tā kā mētelis ir totāli izlijis, nospriežu, ka patīkamāk būs plānās, bet vismaz sausās drēbēs. No sākuma ir labi, bet vēlāk pamatīgi nosalstu, dažās telpās šķiet tik auksti kā ledusskapī! Gidei izrādās taisnība.

 

Kaža Varneļa muzejs ir ļoti neparasta vieta. Muzeju apmeklēt man ieteica lietuviešu draudzene Ernesta, un tagad tiešām priecājos, ka to iekļāvu savā plānā. Muzeju izveidojis lietuviešu abstraktās mākslas un opārta mākslinieks Kazis Varnelis. Lielāko daļu mūža viņš pavadīja emigrācijā ASV, tomēr vēlāk atgriezās Lietuvā, kur nodibināja muzeju un turpināja gleznot. Muzejs neparasts ar to, ka tajā aplūkojami ne tikai paša Kaža Varneļa radītie darbi, bet arī viņa savāktā mākslas kolekcija no dažādām pasaules malām un gadsimtiem. Staigāšana pa velvētajām telpām ir pārsteigumiem pilna. Vienā telpā aplūkojami Varneļa trakulīgie opārta darbi, uz kuriem skatoties acis saiet kvadrātā, bet jau nākamajā redzamas senlaicīgas mēbeles, skulptūras un baznīcu ikonas, bet vēl nākamajā – opārts mijas ar barokāliem krēsliem. Gide stāsta, ka arī pati ekspozīcija uztverama kā viens liels mākslas darbs, jo pats Varnelis izlēmis, kur un kā novietot katru muzeja priekšmetu. Daži objekti var šķist dīvaini novietoti, bet tam noteikti ir iemesls, piemēram, varbūt tieši tādā pagriezienā skulptūra uz sienas met ēnu, kas arī ēnu padara par daļu no mākslas pieredzējuma. Kad mākslinieks bija dzīvs, viņš ekspozīcijas regulāri mainījis, jo muzejam ir bagātīgs krājums, savukārt, pēc viņa nāves muzejs atstāts tādā iekārtojumā, kādā to pēdējo reizi izveidoja Varnelis.

 

Muzejam ir kāda īpatnība – tajā aplūkojamas vairāk nekā četrdesmit telpas, no kurām individuāliem apmeklētājiem pieejamas tikai četrpadsmit no tām. Pārējās aplūkojamas vien gida pavadībā. Šāda dilemma sagaida apmeklētājus Kaža Varneļa muzejā – baudīt mākslu savā nodabā, bet redzēt tikai četrpadsmit telpas, vai arī skraidīt pakaļ gidam, toties redzēt muzeju visā tā krāšņumā. Manuprāt, smaga dilemma. Lai cik vilinoši ir izstaigāt visu muzeju, tomēr man ļoti gribētos baudīt Varneļa darbus savā nodabā. Muzeja kolekcijas daļa mani diži neinteresē, nekad neesmu pārāk aizrāvusies ar skulptūru vai mēbeļu apskati, toties paša Varneļa darbi gan ir kaut kas varens! Viņa darbiem piemīt suģestējošs dziļums, kas burtiski ievelk sevī. Grūti atraut acis no Varneļa meistarīgā toņu pludinājuma. Izcili! Ja man nebūtu jābizo pakaļ gidei, es laikam varētu stundām pētīt katru no darbiem. Tiešām. To nevar aprakstīt, tas ir jāpiedzīvo klātienē!

 

Pats Kazis Varnelis šajā namā ne tikai strādājis pie muzeja ekspozīcijas iekārtošanas un gleznojis, bet arī dzīvojis. Gida pavadībā iespējams aplūkot arī daļu no viņa dzīvojamajām telpām, kā arī darbnīcu. Mākslinieka darbnīca ir visiespaidīgākā telpa, kurā ienākot no pārsteiguma atkaras žoklis. Milzīga jumta istaba, kas pilna ar mākslinieka gleznām, skicēm, molbertiem, otām, uzstādījumos izmantotajiem objektiem. Interesanti, ka Varnelis gleznojis tikai pie aizvērtiem logiem un mākslīgajā apgaismojumā. Savus opārta darbus, kuros nepieciešamas taisnas līnijas, mākslinieks no sākuma uzzīmējis ar lineālu un tikai tad ķēries klāt krāsām.

 

Gide mani aizved arī uz bibliotēku. Grāmatas bijusi vēl viena Kaža Varneļa vājība, un bibliotēkā aplūkojami dažādi retumi. Arī bibliotēka apskatāma tikai gida pavadībā. Viens no neparastākajiem un smalkākajiem bibliotēkas objektiem šķiet kāda sena grāmata, uz kuras lappušu malām redzama miniatūra glezna. Lai šo gleznu ieraudzītu, grāmata jāpagriež pareizā leņķī pie pareiza apgaismojuma. Īsts brīnums! Gide stāsta, ka mūsdienās, vismaz Eiropā, zināms vairs tikai viens meistars, kurš māk šādas glezniņas radīt. Pašas dārgākās un vērtīgākās Varneļa kolekcijas grāmatas glabājas īpašā krātuvē, jo tām nepieciešams nodrošināt ļoti specifisku klimatu.

 

Kaža Varneļa muzejs ir tiešām ļoti neparasta un aizraujoša vieta. Brīnos, ka iepriekš neko nebiju dzirdējusi ne par talantīgo mākslinieku, ne par šo muzeju. Kad izeju uz ielas, šķiet, ka tur ir siltāks nekā muzeja telpās.

 

Pēc Armīna ieteikuma, dodos apmeklēt Paupio tirgu. Kā jau viņš man stāstīja, šī vietiņa un tās apkārtne nemaz neizskatās pēc Lietuvas, bet gan pēc Skandināvijas. Paupio tirgus ir jaunākā Viļņas hipsteru vieta, kur meklējami restorāni, ēstuves un bodītes dažāda biezuma makiem. Paupio tirgus arhitektūra un dizains izskatās izcili labi gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Iekštelpas maķenīt rada džungļu sajūtu, jo visa halle vienos telpaugos. Biju domājusi šeit paēst. No visām ēstuvēm mani uzrunā kebabu stends, bet izrādās, ka kebabs jāgaida pusstundu. Nē, paldies.

 

Dodos uz Užupi, kafijas namiņā apēdu šokolādes kūku un iedzeru kafiju. Lēns baudījums, kā jau Užupei tas piestāv. Kad esmu sasilusi, dodos tālāk. Atkal sāk līt. Veikalā nopērku pārtiku vakariņām un soļoju uz viesnīcu. Jāpaēd, kārtīgi jāsasildās, un tad jau laiks iepazīt Kultūras nakts piedāvājumu.

 

Kopš 2007. gada Viļņas ielas, parkus, muzejus un citus nostūrus reizi gadā pārņem Kultūras nakts ar dažādiem pasākumiem, performancēm, mākslas instalācijām. Gintare no “Go Vilnius” man ir ieteikusi, viņasprāt, potenciāli iespaidīgākos darbus. Izpētīju programmu arī pati, un man kabatā ir lapiņa ar vietām, uz kurām plānoju doties. Ap plkst. 21:00 eju ārā no viesnīcas. Laukā valda tumsa.

 

Kā pirmo apmeklēju Valdnieku pils pagalmu, kur skatāmas dzīvās indiešu skulptūras, dejas performance. Izstāvu nelielu rindu uz sertifikātu pārbaudi, bet beigu galā atklājas, ka pils pagalmā no indiešu dejām nav ne miņas, bet uz skatuves kāda sieviete gaudulīgi lasa reliģiska satura tekstus. Kā tā? Vai iepriekšējā performance ievilkusies? Drošības labad apeju apkārt pilij, bet neko citu neatrodu. Katedrāles laukumā meklēju uguns murāļus, bet tur vispār viss grimst lietainā vakara tumsā. Esmu vīlusies. Meklēju tumsā kaut ko, nezin ko, un neko neatrodu. Pēc performanču un instalāciju aprakstiem jau grūti saprast, kas ir tas, ko reāli dzīvē ieraudzīsi, bet skaidrs ir viens – Katedrāles laukumā vispār nav ne miņas no Kultūras nakts. Vēlāk pieeju paausīties pie Valdnieku pils, bet, šķiet, ka arī tur nekas nav mainījies. Jācer, ka ar citiem Kultūras nakts objektiem man veiksies labāk.

 

Dodos uz Užupi. Pa ceļam pamanu, ka cilvēki pulcējas Sv. Annas baznīcas pagalmā. Pieeju tuvāk. Baznīcas iekštelpas izskatās iespaidīgi izgaismotas teju visās varavīksnes krāsās, līdz manām ausīm atlido jaukas mūzikas skaņas. Tomēr izrādās, ka šis ir viens no tiem Kultūras nakts pasākumiem, uz kuru iepriekš bija jāreģistrējas. Tāda dzīve kovidlaikos. Neko darīt, čāpoju tālāk.

 

Tibetas skvērā uzstājas kāds dziesminieks. Tā kā viņš dzied lietuviski, tad ilgi neuzkavējos, jo šāda tipa mūzikas lielākā vērtība slēpjas vārdos.

 

Viļņeles upītē atrodu tiešām vizuāli iespaidīgu gaismas šovu, kas stiepjas no viena tilta līdz otram. Visa upe pārtapusi zili zaļos staros, kam zināmu mistiku piedod ik pa laikam izpūstie dūmu mutuļi, savukārt, meditatīvas elektroniskās mūzikas skaņas liek aizlidot citā dimensijā. Vakara tumsā šis gaismas šovs izskatās sirreāli. Viļņeles krastā pavadu labu laiku, stāvot un baudot gaismas instalāciju. Starp citu, dabā piedzīvotais galīgi nesapas ar aprakstu, kuru lasīju Kultūras nakts lapā. Vai nu atrodos nepareizajā Užupes vietā un esmu atradusi kādu citu objektu, vai nu starp darbu aprakstiem un realitāti Kultūras naktī vispār nav jāmeklē nekāda saikne.  

 

Tālāk dodos uz parku, kurā pēc Gintares ieteikuma man jāmeklē gaismas gleznas. Realitātē tie izrādās aborigēnu mākslai attāli līdzīgi darbi, kas izgaismoti ar UV gaismu. Ja godīgi – nekas īpašs. Tomēr manu uzmanību piesaista dīķa otrā krastā esošie koki, kas izgaismoti košos toņos. Tur notiek rokkoncerts, kura gaismu šovs pamatīgi atdzīvina parka tumsu. Kādu laiku stāvu un izbaudu krāsaino gaismu spēli kokos. Mūzika mani īpaši neuzrunā.

 

Tālāk ceļš ved uz Stiklu ielu. Pa ceļam gājējus uzjautrina visādi sadzērušies tipi, kas pilnā rīklē auro totālas muļķības. Mani pārsteidz, cik ielās daudz cilvēku. Šķiet, ka teju visa Viļņa izgājusi meklēt Kultūras nakts objektus! Stiklu ielā knapi pamanu objektu – cepures, kas piekārtas starp mājām. Izskatās, ka arī neviens cits tām vērību nepievērš.

 

Mans pēdējais šī vakara galamērķis ir Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija, kurā jau no plkst. 21:00 skan klavierkoncerts. Ap plkst. 23:00 tuvojos ēkai. No attāluma neredzu un nedzirdu neko, kas liecinātu par koncerta esamību. Hmm… Vai tiešām velti būšu gājusi visu gaisa gabalu? Kad pienāku tuvāk, parciņā pie akadēmijas ieraugu lampiņu virtenes, krēslus un skaļruņus, kas translē koncertu. Vai tas būtu viss? Drošības labad aizeju līdz durvīm. Plakāti abās pusēs, durvis vaļā. Uzrodas vēl pāris cilvēki, sekoju viņiem. Uzkāpjam līdz trešajam stāvam, kurā atrodas Lielā zāle. Sertifikātu pārbaude, reģistrēšanās, un tad jau varu soļot uz zāli. Kad atskan aplausi, atrodu vietiņu, kur apsēsties.  

 

Esmu nonākusi ļoti skaistā un greznā zālē. Kad pārlaižu acis skatītājiem, izskatās, ka lielākā daļa ir nākuši speciāli uz šo koncertu un kārtīgi sapucējušies. Savukārt, es esmu joņojusi apkārt pa citiem Kultūras nakts punktiem un ģērbusies tā, lai nakts vēsumā nenosaltu. Sēžu un domāju – vilkt nost mēteli vai nevilkt? Šķiet, ka puķainais mētelis te iederas labāk, nekā apakšā esošā džinsu jaka. Bet sāk palikt karsti, un nekas cits neatliek, kā izģērbties.

 

Koncertā spēlē akadēmijas audzēkņi. Izvēlētie mūziķi ir īsti klavieru virtuozi. Sēžu iegrimusi dziļi mūzikā un baudu koncertu. Vakara nagla ir pēdējais mākslinieks – Petras Geniušas, viens no labākajiem Lietuvas pianistiem. Koncerts beidzas plkst. 01:15. Iepriekš domāju, ka mazlietiņ iečolēšu, paklausīšos un došos uz viesnīcu gulēt, bet klavieru skaņas sevī tā ievilka, ka negribējās nekur iet. Bezgala skaisti!

 

Mani pārsteidz, ka Viļņas ielas joprojām ir pilnas ar cilvēkiem.

 

NODERĪGI:

​

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo) :)

​

Ceļojums noritēja sadarbībā ar “Go Vilnius”, liels paldies!

bottom of page