2021. gada 23. septembris. Lietuva, Viļņa. Užupes republika un Lukišķu cietums

 

Ceļos plkst. 08:00 un dodos brokastīs. Esmu pārsteigta par tiešām plašo brokastu izvēli – siltie ēdieni, olas dažādās cietības pakāpēs un konfigurācijās, putras, plaša pārslu un musli izvēle, dažādi rieksti un žāvētie augļi, svaigi un marinēti dārzeņi, gaļiņas, maizītes, kruasāni un bulciņas, svaigi augļi, un kas tikai vēl ne. Principā viss, ko vien var vēlēties.

 

Mazliet pirms plkst. 10:00 dodos lejā, un gide Agnieška jau sēž vestibilā. Šodien mani sagaida ekskluzīva privātā ekskursija Užupē, kas mūsdienās izslavēta kā viens no radošākajiem Viļņas nostūriem. Izrādās, ka senos laikos šajā teritorijā čakli griezušās dzirnavas, apstrādāta keramika un žāvētas ādas, bet vakaros varēja jestri uzdzīvot neskaitāmos krodziņos. Pati Viļņa sākusies mazliet tālāk, otrpus upei aiz vārtiem. Tie ceļinieki, kuri nav paguvuši sasniegt Viļņu, pirms vārti vakarā aizdarīti, palikuši pa nakti Užupē. Paēduši un padzēruši, viņi meklējuši zināmas izklaides iespējas, un Užupe kļuva par vienu no senākajiem sarkano lukturu rajoniem Viļņā. Laiki gāja, cilvēki mainījās, un padomju laikos uz Užupi sāka pārvākties dažādi bohēmiski un mākslinieciski noskaņoti cilvēki, kuri gribēja būt tālāk no sistēmas acīm. Padomju laikos Užupē varēja vērot, kā mākslinieki glezno romantiskās ieliņas, tomēr vēl joprojām šis tika uzskatīts par bīstamu rajonu, kur svešiniekiem labāk nerādīties, jo itin viegli varēja nokļūt agresīvu dzērāju vai laupītāju nagos. Vēl deviņdesmitajos gados Užupei piemita nelāga slava. Tomēr tā kļuva arvien populārāka mākslinieku vidū. Tagad Užupe ir otrs dārgākais rajons Viļņā, tūlīt aiz vecpilsētas. Vairs ne miņas no aizgājušo laiku laupītājiem. Pat vēl vairāk – mākslinieki apvienojās un 1997. gada 1. aprīlī nodibināja paši savu republiku.

 

Agnieška mani aizved līdz Užupes robežstabam. Tieši iepretim stabam atrodas suvenīru veikals, kur savā pasē var iespiest Užupes robežas šķērsošanas zīmogu! Pases līdzi man nav, bet vēlāk izmantoju šo iespēju un apzīmogoju pāris pastkartes. Blakus bodei meklējams vēl kāds ievērības cienīgs objekts – neparasts mākslas darbs, kas aizsācies ar vandālisma aktu. Kādu rītu veikaliņa īpašnieki uz sienas atklājuši neglītu grafiti, tomēr viņi ilgi nav skumuši un izlēmuši to pārvērst mākslas darbā. Ķēpājums ticis papildināts ar nāru, kaķi un dažādiem augiem, bet savu gala versiju tas iegūst vien virtuālajā realitātē, tāpēc jāņem rokās telefons un jāskenē QR kods, lai redzētu, kas notiek, kad satiekas vandālisms, ielu māksla un virtuālā realitāte. Tiesa, pati joprojām dzīvoju ar podziņu telefonu, tāpēc šādas virtuālās izklaides man parasti iet gar degunu, bet gide nodemonstrē šo brīnumu savā telefonā.

 

Lai gan Užupē dažādus mākslas darbus un neparastas detaļas var atrast ik uz stūra, tomēr vislielākajā vairumā tie meklējami Mākslas inkubatora apkārtnē. Teju ik reizi tur ieraugāms kas jauns, bet ir arī klasiskas vērtības. Viena no tādām ir zebra-vienradzis, kas gan bieži pazaudē savu ragu. Kad Agnieška man rāda šo darbu, šāda nelaime piemeklējusi zvēru arī šoreiz. Pēc pāris stundām klaiņoju pa Užupi savā nodabā un vēlreiz nočāpoju garām svītrainajam zvēriņam, un, tavu brīnumu, rags ir uzradies! Redz, kādas lietiņas notiek Užupē. Tur atrodams arī Jēzus-mugursomnieks, dažādi sieviešu krūšu tēli, uz auklas izžauta metāla veļa, koši sienu gleznojumi, keramikas flīzes ar lietuviešu lamuvārdiem un citi brīnumi. Atliek vien būt vērīgam.

 

Tomēr ne jau tikai ar ēverģēlībām vien nodarbojas Užupes mākslinieki, viņi arīdzan seko līdzi politiskajiem notikumiem pasaulē. Piemēram, Tibetas neatkarības atbalstam izveidots Tibetas skvērs, ko apmeklējis pats Dalailama. Šo iemeslu dēļ Lietuvai gar degunu gājušas Ķīnas sasolītās milzu investīcijas piena nozares attīstībai. Redz, it kā joku republika, bet ar nozīmīgu politisko ietekmi.

 

Kad nonākam centrālajā laukumā, Agnieška man ierāda punktu, no kura paveras vislabākais skats uz slaveno Užupes “Eņģeļa” statuju. Šī vietiņa pat iezīmēta ar sarkanu krustu uz ielas seguma tieši pie ieejas restorānā “Prie Angelo”. Netālu meklējama siena ar Užupes konstitūciju, kas tulkota arī latviski un pat… latgaliski! Lai gan pie šīs sienas esmu bijusi vairākkārtīgi, par latgalisko versiju es pat nenojautu!

 

Viļņā ir neskaitāmi skatu punkti, no kuriem paveras burvīgas ainavas. Arī Užupe nav izņēmums. Agnieška man atklāj mazu taciņu, kas vijas aiz Užupes ģimnāzijas. Taciņa uzved Lapenes kalnā. Reiz tur slējusies stikla siltumnīca, kurā audzēti pat apelsīni, tomēr tagad no kādreizējās burvības palicis vien betona pamats un fantastisks skats uz Viļņu.

 

Lai sajustu Užupes sendienu auru, dodamies nelielā pastaigā pa Baltasis ieliņu, kas lepojas ar apburošu koka arhitektūru. Mazliet tālāk plešas Bernardiešu kapsēta, viena no vecākajām kapsētām Viļņā. Jau kopš 19. gadsimta parkam līdzīgā kapsēta bijusi iecienīta pastaigu vieta, un savu šarmu tā nav zaudējusi arī mūsdienās. Jo īpaši populāra tā kļūst pavasaros, kad visu kapsētas teritoriju no vienas vietas klāj zilo vizbulīšu paklājs. Tad ļaudis steidz no visām Viļņas malām, lai fotografētos zilo ziedu ieskauti. Agnieška izrāda bildes no savas ģimenes fotosesijas vizbulītēs, jāteic, ka izskatās tiešām vareni!

 

Bet vispār īstā Užupes burvība meklējama tās pagalmos, jo nekad nevar zināt, uz kurieni tie aizvedīs, un kādus mākslas darbus vai nedarbus tur atradīsi. Atliek vien ļauties iedvesmai un intuīcijai. Man šķiet, ka tieši tāds Užupes atklāšanas veids ir vislabākais – vienkārši ļauties šīs alternatīvās vietas radošajam garam, doties nesteidzīgā pastaigā un ielūkoties ikkatrā vilinošā pagalmā. Užupe ir jābauda lēnām.

 

Ekskursija izstiepjas divarpus stundu garumā, bet tā ir tik aizraujoša, ka laiks paskrien nemanot. Agnieška šķiet ļoti zinoša un aizrautīga gide, sniedzot daudz informācijas tieši no vietējo užupiešu perspektīvas, tādejādi padarot stāstījumu jo īpaši interesantu. Atvadāmies, un es dodos baudīt Užupi savā nodabā. Daudz laika gan man nav, jo jau plkst. 14:00 jābūt centrā. Iepriekš biju ieplānojusi Užupē apmeklēt Tartle mākslas muzeju, par ko ļoti atzinīgus vārdus teica arī Agnieška, bet secinu, ka diemžēl nāksies to atstāt citai reizei. Labāk kārtīgi izložņāšu Užupes pagalmus un izbaudīšu jauko atmosfēru.

 

Vienā pagalmā gandrīz iesprūstu – kamēr fotografēju pagalmu, izdzirdu, ka vārti sāk vērties ciet! Pagūstu izspraukties laukā pēdējā mirklī. Redz, ar pagalmiem jābūt uzmanīgam, ha, ha. Agnieška iepriekš minēja, ka agrākos laikos vietējie uz randiņiem un ballītēm steigušies cauri kaimiņu pagalmiem, bet mūsdienās lielākā daļa pagalmu atrodas aiz slēgtiem vārtiem. Tomēr arī vēl joprojām atrodami mīlīgi, vīnstīgām aizauguši un dažnedažādiem brīnumiem rotāti pagalmi. Starp citu, plašāku informāciju par Užupi lasi manā rakstā portālā DELFI!

 

Drīz vien pienāk laiks steigties uz centra pusi, kur man sarunātas pusdienas ar “Go Vilnius” pārstāvi Gintari restorānā “Neringa”. Pa ceļam secinu, ka Viļņā ir visai agresīvi autobraucēji, kas nemīl ievērot gājēju pārejas. Paeju garām “Kaķu kafejnīcai”. Nosaukums precīzi izsaka tās būtību – kafejnīcā pilns ar kaķiem, daži staigā pat pa galdiem. Kā var gribēt tur ēst? Lai cik mīlētu kaķus, vai tad tiešām kāds grib, lai uz viņa galda kaķis iepriekš licis savu dibenu? Fui! Paradoksālā kārtā, iekštelpas izskatās pilnas ar cilvēkiem. Nesaprotu.

 

Kad ieeju restorānā “Neringa”, man uzreiz klāt metas apkalpojošā sieviete. Uzrādu vakcinācijas sertifikātu. Viņa prasa, vai būšu viena. Skaidroju, ka šeit jābūt galdiņam, kas rezervēts uz “Go Vilnius” vai Gintares vārda. Izskatās, ka sieviete īsti nesaprot, aiziet noskaidrot pie kolēģiem, bet tad atgriežas un aizved mani pie galdiņa. Trauki saklāti četriem cilvēkiem, tāpēc neesmu īsti droša, vai sieviete mani sapratusi pareizi. Hmm. Pienāk viesmīlis un prasa, vai būšu viena. Saku, ka gaidu otru personu. Viesmīlis novāc liekos šķīvjus. Pēc brīža pienāk cits viesmīlis un kaut ko prasa lietuviski. Saku, ka gaidu vēl vienu personu. Jopcik, bumbiņ! Vai tad tiešām tie viesmīļi neliksies mierā?

 

Kad atnāk Gintare, jautāju, ko viņa iesaka šeit izmēģināt. Gintare saka, ka restorāns slavens ar savām Kijevas kotletēm. Šeit jāpiebilst, ka restorāns “Neringa” ir 60. gadu padomju restorāns, kas nesen atjaunots, sniedzot iespēju arī mūsdienu cilvēkiem redzēt, kādos restorānos reiz izklaidējās smalkāko aprindu padomju ļaudis. Ja Gintare man nepastāstītu, ka šeit ir atjaunots 60. gadu interjers, es par to nekad pat neiedomātos. Izskatās riktīgi mūsdienīgi! Interjers pieskaņots kāpu un jūras tematikai, atbilstoši savam nosaukumam.

 

Ēdiens gan izskatās kā no prastas padomju ēstuves – rupji sagriezti gurķi, kartupeļu putra un Kijevas kotlete. Maksā 13 eiro, par ko es esmu šokā. Labi, man šoreiz nav jāmaksā, jo tas ir uz “Go Vilnius” rēķina, bet… It kā stilīga ideja, atjaunots 60. gadu restorāns, bet tas nenolasās. Pietrūkst tā laika mūzikas, atbilstoši ģērbtu viesmīļu un oriģinālo trauku, pieskaņotu ēdienkaršu un citu detaļu, kas uzreiz liktu nojaust, ka šis ir tematiskais restorāns. Tad klients maksātu par 60. gadu pieredzi un iespēju ceļot laikā. Bet tagad bilde nelīmējas kopā.

 

Gintare šķiet ļoti jauka un patīkama sarunu biedre. Netīšām izmuldos par saviem rītdienas plāniem apmeklēt vienu mākslas muzeju, un viņa uzreiz sola saorganizēt tur ekskursiju ar gidu. Nu labi.

 

Pēc tam vēlreiz dodos uz Užupi. Nelaiž tā Užupe mani vaļā, ha, ha! Užupei reāli vajag ieplānot atsevišķu dienu.

 

Tālāk špegoju atpakaļ uz centra pusi un dodos uz Lukišķu cietumu, pēdējā laika populārāko tūrisma objektu Viļņā, ja ne visā Lietuvā. Plkst. 17:00 man paredzēta privātā tūre. Kad pienāku pie cietuma, tur jau pulcējas bariņš cilvēku. Zvanu gidei Martinai. Viņa saka, ka paņems atslēgas un tūliņ būs klāt.

 

Pēdējie ieslodzītie no Lukišķu cietuma atbrīvoti salīdzinoši nesen – vien 2019. gadā. Ik pa brīdim nesenā vēsture šķiet teju sataustāma. Vai vismaz saožama. Tagad cietums pieejams jebkuram interesentam, un to riņķī gāž apmeklētāju pūļi. Lietuvieši kļuvuši vai traki no iespējas ielūkoties kamerās, kur sodu izcietuši valsts slavenākie un nežēlīgākie noziedznieki, turklāt, daudziem šeit bijuši ieslodzīti arī tuvāki vai tālāki radi un paziņas. Arī bijušie cietumnieki, neskaidru iemeslu vadīti, labprāt nāk apciemot savu kādreizējo ieslodzījuma vietu. Tiesa, savā nodabā pa cietuma iekštelpām blandīties nav ļauts, tāpēc jācer uz veiksmes dievu labvēlību un brīvu vietu ekskursijā ar gidu.

 

Kad man tiek atslēgtas pirmās durvis, pārsteigumā noelšos. Skatam paveras plaša un gaiša pareizticīgo baznīca. Galīgi nešķiet, ka es atrastos cietumā! Krāsainajās logu vitrāžās rotaļājas vakara saules stari, bet uz grīdas nebēdnīgus rakstus izklājušas flīzes, kas te saglabājušās vēl no cara laikiem. Greznās un sarežģītiem kokgriezumiem rotātās durvis izskatās tā, it kā būtu darinātas kādam karaļnamam. Redz, cara laikos cilvēki ticējuši, ka vienīgi reliģijai ir pa spēkam glābt no ceļa noklīdušās avis, tāpēc pats cars esot licis cietumā iebūvēt jo greznu baznīcu.

Tieku ievesta kādā pustumšā telpā, kur reiz risinātas ne vien sarunas ar žurnālistiem, bet arī… dzertas kāzas. Jā, jā! Un ne jau ar sen sastaptām līgavām, bet gan ar pavisam svešām, caur vēstuļu palīdzību iepazītām jaunkundzēm. Esmu absolūtā neizpratnē, kāda velna pēc normālai sievietei varētu ienākt prātā doma sarakstīties ar cietumnieku un beigu galā viņu arī apprecēt. Gide stāsta, ka tādu gadījumu bijis ne mazums! Skandalozākie un nežēlīgākie noziegumi izpelnījušies mediju uzmanību, neģēļu sejas publicētas lielākajos laikrakstos, un vientuļas sievietes šajos noziedzniekos saskatījušas tik ilgoto vīrišķību. Sievietes sākušas sūtīt vēstules uz cietumu, vīrieši, protams, ar prieku atbildējuši.

 

Lai kurp mēs dotos, šķind atslēgas, tiek atvērtas un aizslēgtas durvis, vārti, nožogojumi. Arī pati varu sajusties kā ieslodzītā. Viss atrodas aiz atslēgas, lai cietuma telpās neiemaldītos nelūgti viesi, tas ir – viegli iereibuši bāra apmeklētāji.

 

Lai gan tagad cietumā valda pustumsa, izrādās, ka ieslodzīto kamerās vienmēr spīdējusi gaisma. Tā darbojusies dienasgaismas un nakts režīmā. Dienas režīms bijis piemērots grāmatu lasīšanai, bet nakts režīms nodrošinājis siltāku un pieklusinātāku gaismu. Gaisma kamerās nepieciešama, lai apsargi varētu redzēt, kas tur notiek. Viņiem bijis uzdevums doties apgaitā ik pēc četrdesmit minūtēm un pārbaudīt, vai viss kārtībā. Mūsdienās cietuma kamerās aizliegts fotografēt, lai sagādātu kādu pārsteiguma momentu nākamajiem tūristiem. Tiesa, vēlāk internetā atrodu fotogrāfijas arī no tām telpām, kur Martina man fotografēt neļāva. Kā tā? Katram gidam citādāka fotografēšanas politika? Vai arī apmeklētāji fotografējuši pa kluso?

 

Kārtējo pārsteigumu piedzīvoju cietuma pastaigu laukumā, kas ne kripatiņas nelīdzinās filmās redzētajiem lielajiem pagalmiem, kur cietumnieki rātni soļo rindiņā viens aiz otra. Katras cietuma kameras pārstāvjiem paredzēts savs pastaigu laukuma nodalījums – pāris kvadrātmetru liels, ar augstu mūri apjozts laukumiņš. Tomēr pats pārsteidzošākais pastaigu laukumu sakarā ir to apgleznotās sienas, no kurām dažas izskatās kā ielu mākslas labākie paraugi. Vēl jo pārsteidzošāk ir tas, ka sienas apgleznojoši paši cietumnieki un, izņēmuma kārtā, arī daži mākslinieki.

 

Cietumniekiem piemitis liels radošais gars, par ko var pārliecināties aplūkojot, kādus brīnumus paši savām rokām viņi veidojuši ziemas garajos vakaros. Nu labi, arī vasaras vakaros, jo cietumā tie vienlīdz gari. Vispārsteidzošākās ir krelles, kas veidotas no stundām ilgi viļātām maizes bumbiņām. Nekad neuzminētu! Izskatās pēc gludi nopulētām koka krellītēm. Gide rāda tetovējamo mašīnu, kas izgatavots no elektriskā bārdas dzenamā aparāta un adatas. Tad viņa mani pārsteidz ar ūdens vārāmo ierīci, kas izveidota no divām metāla plāksnēm, sērkociņiem un vadiņiem. Šitāda manta uzsildot ūdeni septiņās sekundēs, bet ir bezgala bīstama paša vārītāja dzīvībai. Aplūkoju arī vairākus nažus, viens izvīlēts no karotes kāta, bet cits – no konservu kārbas vāka. Kādi tikai vēl brīnumi nav aplūkojami! Cilvēka izdomai nav robežas. Īpaši, kad tā iesprostota četrās sienās.

 

Mūsdienās cietuma telpās vietu savām darbnīcām raduši mākslinieki, mūziķi un citas radošas personas, regulāri piedāvājot dažādus publiski pieejamus kultūras pasākumus. Vietas uzturētāji vēlas Lukišķu cietumu pārvērst par mākslinieku kopienu, piešķirot telpām otru dzīvību un jaunu nozīmi. Interesanti, ka māksliniekiem, kuri grib šajā teritorijā darboties, jākļūst par daļu no kopienas un jāpiedalās kultūras dzīves veidošanā. Nevar tikai pliki maksāt īri. Savukārt, apmeklētāji var baudīt dzērienus pagalmā iekārtotajā bārā, iztrakoties koncertos vai doties baisās cietuma apskates ekskursijās. Kas nu katra gaumei tuvāks. Vairāk par cietumā piedzīvoto, kā arī baisākos cietuma stāstiņus, kas liks šausmās nodrebēt, lasi manā rakstā portālā TVNET!

Kad izeju laukā, sāk līņāt lietus, aukstums pieņēmies spēkā. Ir vēls, un sāk satumst. Soļoju uz viesnīcu. Pa ceļam ieskrienu veikalā nopirkt ēdamo vakariņām.

NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo) :)

Ceļojums noritēja sadarbībā ar “Go Vilnius”, liels paldies!

LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Skats no viesnīcas loga (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, skulptūra "Nāra" (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republikas robežstabs (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Mākslas inkubatora apkārtne (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Tibetas skvērs (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, Tibetas skvērs (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LIETUVA, VIĻŅA
LIETUVA, VIĻŅA

Užupes republika, skulptūra "Užupes eņģelis" (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom