2020. gada 28. aprīlis. Latvija. Pārgājiens Ķemeros un Zaļās kāpas takā

 

Ja Rīgā līst, tad jādodas sauli meklēt kaut kur citur. Šoreiz – Ķemeros. Esam ieplānojuši izstaigāt gan pašus Ķemerus, gan arī sasmelties svaigu gaisu Zaļās kāpas takā. Maršrutu veidojam, balstoties uz ŠO un ŠO karti.

 

Atstājam auto pie Ķemeru dzelzceļa stacijas un dodamies ceļā. Izvēlētais maršruts visai labi ļauj izpētīt Ķemerus, gan sajūtot sanatorijas kādreizējo varenumu un spozmi, gan izbaudot pilsētas romantisko koka arhitektūru un mieru.

 

Ķemeros patlaban norit pamatīgi remontdarbi, un vairāki apskates objekti nemaz nav pieejami. Ūdenstornis slēpjas tīklos, arī sēravots “Ķirzaciņa” atrodas žogu ielenkumā, bet tā kokgriezumiem rotātais paviljons vispār kaut kur aizstiepts prom. Cerams, ka uz restaurāciju. Nopriecājamies, ka vismaz pie skulptūras “Tautas dejas” žogā atstāts caurums piekļuvei, bet tiklīdz speram tur kāju, tā netālu esošie strādnieki bļauj mums virsū: “Kurp? Tur nedrīkst!”. Kā lai mēs to zinām? Sēta vaļā.

 

Kad pēdējo reizi špegoju apkārt pa Ķemeriem, sanatorija “Līva” vēl bija aplūkojama grausta veidolā, šodien no tās redzam vien gruvešu kaudzi.

 

Pie Meža mājas dodamies izpētīt Melnalkšņu dumbrāja laipu - labiekārtotu koka laipu, kas vijas cauri neparastam mežu tipam, kur daudzi koki savas saknes izcēluši virs zemes. Taka ļauj sajust mežonīgo dabu, tomēr pašam nav nedz jāmērcē kājas, nedz jāspraucas cauri brikšņu džungļiem. Civilizēta dabas iepazīšana tiem, kuri vēl nav gatavi pavisam mežonīgiem piedzīvojumiem. Taka papildināta ar daudzām informatīvām plāksnēm par redzamajiem kokiem, sūnām, piepēm, putniem. Varētu būt izcils īsais un izglītojošais maršrutiņš ģimenēm ar bērniem.

 

Pēc Melnalkšņu dumbrāja laipas ieturam mazu uzkodu pauzi lapenē pie Meža mājas, bet tad pa Meža taku soļojam uz Ķemeru viesnīcas pusi. Pa ceļam izčāpojam cauri tādam kā parkam ar lieliem kokiem, burtiski varu iztēloties kā reiz kādi rakstnieki veldzējās sanatorijā, bet vakaros nāca pastaigāties šeit, cēli riņķojot starp kokiem un uz soliņiem rakstot dzejoļus. Starp citu, šeit kādreiz atradies tā sauktais Mīlestības ozols, kas izskatījies visai iespaidīgi (aplūko TE!). Žēl, ka no tā vairs nekas nav saglabājies. Mēģinām atrast sēravota “Vardīte” paliekas, bet ne pārāk sekmīgi.

 

Ķemeru viesnīca cēli, bet vientuļi mirdz saulē. Visai bēdīgi vērot, kā reiz tik slavens un iespaidīgs kūrorts grimst aizmirstībā.

 

Dārzā aiz viesnīcas notiek labiekārtošanas un pārbūves darbi. Par spīti parka veidošanas šņorītēm un mietiņiem, mēs dodamies aplūkot viesnīcas aizmuguri, un tīri vai brīnums, ka te mūs neviens strādnieks netriec prom.

 

Pēc tam apskatām pāris baznīcas, bet tālāk turpinām ceļu pa Karogu ielu, jo, ja var ticēt kartei, tieši uz šīs ielas vislabāk saglabājusies Ķemeru koka apbūve. Šai ielai tiešām piemīt pavasara romantikai piestāvoša atmosfēra ar mīlīgiem pagalmiem un cakainiem kokgriezumiem rotātām mājām. Atrodu vienu māju, kas jo īpaši piesaista aci - tai ir neparasti grezni logi un vispār interesanta arhitektūra, šķiet kā tāda romantiska vasarnīca-pils, bet nevis pārspīlēti grezna, bet tāda cēli romantiska. Jau stāvu maķenīt nostāk no mājas, apbrīnojot to pa gabalu, kad atveras otrā stāva logs un kāda kundzīte mums vaicā, ko tad mēs te tā pētām. Saku, ka priecājamies par skaisto māju. Viņa palielās, ka tā skaitās otrās pakāpes arhitektūras piemineklis. Tas nemaz nepārsteidz, jo māja tiešām ir burvīga.

 

Vēl mazi līkumi šur un tur, un esam klāt pie Zaļās kāpas takas. Arī šī taka ir ļoti civilizēta un marķēta. Kad pa to gāju 2012. gadā, bridām gan pa brikšņiem, gan cauri purvam, un tā kā marķējuma nebija – arī apmaldījāmies. Tagad šķiet smieklīgi to atcerēties, un liekas pārsteidzoši vērot, kā šī vieta mainījusies. Daļa pirmatnējā pievilcīguma šajā pārmaiņu procesā ir zudusi, bet tagad šis maršruts ir ideāli piemērots tiem, kuri grib pabūt dabā, bet negrib nogurdinošu, sarežģītu vai mežonīgu maršrutu. Taka visu laiku ir tik plata, ka varam pa to ērti soļot līdzās. Purvainajām vietām pāri ved koka laipiņas. Pat grūti šo nosaukt par pārgājienu, drīzāk jauka pastaiga pa marķētu taku.

 

Tikko kā esam beiguši ēst pusdienas, sākas lietus, bet laimīgā kārtā tas nav ilgs.

 

Pārsteidzoši vērot, cik daudzveidīga ir daba, gan gaiši bērzu pudurīši, gan tumši egļu biezokņi, gan purvi, gan meži. Taka skaisti vijas cauri dabai un ļauj labi izvēdināt galvu.

 

Kad nonākam pie krustcelēm, pagriežamies uz Ķemeru pusi. Lai Slokas ezers paliek citām reizēm. Dodoties uz Ķemeriem, ceļa kreisajā pusē ir norāde uz Sēra dīķu taku Raganu purvā. To noteikti nedrīkst laist garām! Katru reizi sēra dīķi ir citā nokrāsā, bet apkārt augošās sūnas rotājas spilgti sārtos toņos. Pavisam īsa taka, bet iespaidiem ļoti bagāta. Manuprāt, šī ir visai unikāla vieta Latvijā ar ļoti īpatnēju šarmu.

 

Pēc kāda laika sasniedzam Ķemerus un ceļu uz auto mērojam pa Robežu ielu, kas iet pa seno Vidzemes – Kurzemes vēsturisko novadu robežu. Vienā punktā šim faktam par godu uzstādīts arī piemiņas akmens.

 

Kā iekāpjam auto – tā sāk gāzt lietus. Redz, cik precīzi!

 

Kopā esam nogājuši aptuveni 22 km – astoņus kilometrus pa Ķemeru pilsētu un Melnalkšņu dumbrāja taku, bet četrpadsmit kilometrus Zaļās kāpas līkumos. Gājām visai laiskā solī daudz fotografējot un ar piknika pauzēm, ceļā pavadot apmēram septiņas stundas.

 

Šis ir jauks maršruts, ja meklē idejas garai pastaigai, kas sevī apvieno gan pilsētu un kultūrvēsturiskus objektus, gan daudzveidīgu dabu. Ķemeru romantiskā koka arhitektūra priecēs tos, kuri sirdī ir mākslinieki, savukārt ar sanatoriju saistītie apskates objekti patiks vēstures cienītājiem. Melnalkšņu dumbrāja laipa ļauj iepazīt kādu īpašu mežu tipu, bet Zaļās kāpas taka – papriecēt acis ar purviem, mežiem un sēra dīķiem Raganu purvā. Daudzveidīgs, bet viegli ejams maršruts, kas piemērots teju visu vecumu gājējiem.

​

P.S. Nepalaid garām pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!