2020. gada 23. jūlijs. Latvija. Pārgājiens gar Ventas krastiem Kuldīgā

 

Līdz šim man Kuldīga vienmēr šķitusi romantiska, vēstures dvesmas pilna pilsēta, uz kuru braucot mugurā jāvelk visplandošākā kleita un jāļaujas skaisto ieliņu, mierpilnās atmosfēras un dzīves baudīšanai. Pilsēta, kurā nesteidzīgi līkumot starp šarmantajām mājelēm vai piesēst kādā no neskaitāmām kafejnīcām un malkot kafiju, izbaudot apkārt valdošo noskaņu. Lai gan Kuldīga slavena arī ar Ventas rumbu, tomēr šī pilsēta nekad nav ierindojusies starp man zināmajiem dabas tūrisma galamērķiem, jo rumbas apskate vienmēr notikusi tikai tā… starp citu. Šodien atklāju jaunu Kuldīgas seju, bezgala mežonīgu un piedzīvojumiem bagātu. Tādu, kuras iepazīšanai vajadzīgi gumijas zābaki un apģērbs, kuru nav žēl sasmērēt ar dubļiem. Izrādās, ka Kuldīga var būt arī pagalam nepieradināta. Par to arī šoreiz stāsts.

 

Atstājam auto bezmaksas stāvvietā pie Pārventas parka un dodamies uz pārgājiena sākuma punktu senā ķieģeļu tilta pakājē Ventas kreisajā krastā. Ir ap plkst. 10:30. Spoži spīd saule, bet apkārt klejo aizdomīgi lietus mākoņi. Vai laikapstākļu dievi būs mums labvēlīgi?

 

Takas sākums ir pavisam civilizēts, teju čāpojam pa gludu mauriņu, bet šāda laiskošanās nav uz ilgu laiku, jo pavisam drīz nākas ienirt īstos Latvijas džungļos. Un tas ir teikts bez jebkāda pārspīlējuma. Ar vārdu “džungļi” es tik tiešām arī domāju džungļus. Kārtīgus džungļus! Vislabākajā nozīmē.

 

Ventas krasti nebeidz pārsteigt ar savu floras daudzveidību. Teju ik uz soļa atrodami arvien jauni un jauni augi, kas priecē ar košām krāsām, visu iespējamo izmēru ziediņiem un reibinošu smaržu. Domāju, ka biologi te justos kā paradīzē, bet arī man tiek daļa paradīzes - visa pasaule šķiet ietinusies ziedos! Ik pa laikam gaisā uzvēdī tāds kā piparmētru aromāts. No kurienes? Kā vēlāk noskaidroju, šeit tik tiešām aug kas līdzīgs piparmētrām – ūdens mētra. Mainoties florai, arī upes krasti maina savu izskatu, tā vien gribas ik pa brīdim piestāt un izbaudīt ainavu, kā arī to iemūžināt kādā kadrā.

 

Šis pārgājiens nav nekāda joka lieta. Maršruts ved gar pašu upes krastu, kas nozīmē staignus dubļus, lielus akmeņus, strautiņus un dažādus negaidītus pārsteigumus zem kājām, jo biezo džungļu dēļ nav redzams, kur tiek sperta kāja. Pārsteigums pēc pārsteiguma. Lai gan mums kājās visai klasiska garuma gumijas zābaki, teju sākam ilgoties pēc kārtīgiem makšķernieku zābakiem līdz padusēm. Nu labi, šeit gan mazliet pārspīlēju, bet Valdis tiešām pamanās vairākas reizes piesmelt savus zābakus pilnus ar ūdeni un kādā brīdī arī iestigt tik dziļos dubļos, ka atskan sauciens: “Solveiga, nāc un velc mani laukā!”. Jā, šis noteikti nav maršruts, kuru mērot vienatnē. Kopā drošāk. Un jautrāk. Es kādā mirklī noliekos zemē slīpeniski. Šķiet, ka paslīdēju uz niedru pudura. Tas šeit nav nekāds brīnums, jo, izvairoties no kādas dziļākas ūdens lāmas, bieži mēģinām kāpelēt no viena niedru pudura uz nākamo. Slidena padarīšana. Niedru džungļi, lai gan necaurredzami, pāri galvām slejošies un maķenīt asi, tomēr ir nieks, salīdzinot ar to, ka kādā brīdī uzrodas nātru plantācijas, kas cēli stiepjas līdz degungalam un plešas visapkārt. Uz priekšu, tikai uz priekšu! Ik pa brīdim mūs sveicina arī pa kādam latvānim. Tā kā nav ne jausmas, kuri latvāņi šie ir – kaitīgie vai nekaitīgie, tad labāk metam tiem maksimāli lielu līkumu.

 

Klupdami, krizdami cauri džungļiem nonākam līdz klinšu atsegumam, kuru pamatīgi sacaurumojuši putni, kas turpat priecīgi spurdz debesīs. Tālāk krastmala paliek pārāk slapja un neizejama, tāpēc pakāpjamies augstāk un ceļu turpinām pa mežu. Arī te mūs sagaida biezi brikšņi, bet vismaz redzams, kur spert kāju.

 

Kad vēlāk iznākam uz neliela lauku ceļa, tīri vai neticas – vai tad džungļi būs beigušies? Ceļa vidū ieturam pikniku, priecājoties par latvisko ainavu upes otrā krastā – kādu brūnaļu, kura vēsā mierā gremo savu pusdienu tiesu. Kad atsākam ceļu, ātri vien nonākam pie Kuldīgas pilskalna. Tiek mēļots, ka reiz šeit bijis gan kuršu zemes Bandavas centrs, gan kuršu karaļa Lamekina rezidence. Vai tā tiešām bijis? Par to lai diskutē arheologi un vēsturnieki. Ir jau ap plkst. 15:30. Visādus brikšņus esmu bridusi, bet šis ir visu laiku lēnākais pārgājiens.

 

Tālāk maršruts griežas atpakaļ uz Kuldīgas pusi, vedot pa stāvkrasta augšpusi, kur paveras fantastiski skati uz Ventas ieleju. No augšas skatoties, džungļi nemaz nešķiet tik traki. Vizuāls acu apmāns, ha! Soļojot pa ceļu, ātri vien nonākam pie Virkas muižas, kur vīri kombinezonos strādā pie cēlās muižas uzfrišināšanas darbiem. Aiz muižas aplūkojam vietējo stadionu, bet ap plkst. 16:30 esam nonākuši pārgājiena sākumpunktā.

 

Piecas stundas turp, viena stunda atpakaļ. Pa vidu neliela piknika pauze un daudz fotografēšanas. Kopējā distance ap 7,5 km. Domāju, ka distances un laika attiecības izsaka pilnīgi visu par Ventmalas džungļu biezuma pakāpi. Un nav tā, ka es brikšņus iepriekš nebūtu bridusi. Esmu, un kā vēl esmu! Bet ne šādus džungļus. Šie tiešām pārspēja visas manas gaidas.

 

Ja tevi vilina Ventas džungļi, bet neesi drošs, vai tie tev ir pa spēkam – nebaidies, bet krāmē somu! No krastmalas uz augšu ik pa laikam ved pa kādai šaurai taciņai, tāpēc diezgan regulāri ir iespējams evakuēties tuvāk civilizācijai. Lai gan esmu droša, ka Ventas džungļi tevi nošarmēs, apburs un tik viegli vaļā nelaidīs. Šis ir ideāls maršruts, kas ļauj salīdzinoši īsā laikā noķert eksotiskas ekspedīcijas garšu, priecēt acis ar simtiem puķu sugu un skaistām Ventas ainavām, bet vakarpusē paspēt izbaudīt arī klasisko Kuldīgu. Galvenais – atcerēties uzvilkt kājās garus gumijas zābakus un līdzi paņemt maiņas drēbes. Par to, vai taka ejama arī citos gadalaikos, jāvaicā vietējiem.

 

Kopumā vadījāmies pēc šī maršruta, ieviešot tajā nelielas izmaiņas, piemēram, mazu līkumiņu Virkas muižas apskatei.

 

Šeit gan neliekam punktu Kuldīgas dabas izpētei, bet dodamies atpakaļ uz Ventas labo krastu, lai izietu Pārventas dabas taku. Oficiāli taka ir vien 370 m gara, tomēr ieteicams pastaigu pagarināt arī uz otru pusi, izejot šādu maršrutu, kopā nočāpojot ap diviem kilometriem. Pa trepītēm lejā, pa trepītēm augšā, un paveras burvīgs skats uz ķieģeļu tiltu, Ventu un iepriekš bristajiem džungļiem. Takas galā atrodams fonda “Viegli” stādītais Kulturālais kartupeļu lauks. Leģendas vēsta, ka hercogs Jēkabs uz Kuldīgu atvedis kartupeļus kā ziedus un tikai vēlāk tie nonākuši virtuvē. Kulturālajam kartupeļu laukam izvēlētas dažādu krāsu ziedu kartupeļu šķirnes, lai to ziedēšanas laikā lauks pārvērstos dabas gleznā. Atpakaļ dodamies pa Krasta ielu, bet tad kāpjam lejā uz Ventas rumbas pusi. Upe pilna ar cilvēkiem, kas lēnām lavierē pāri ūdenskritumam no viena krasta uz otru. Mēs dodamies līdz Mārtiņsalai, bet tad metam loku atpakaļ. Šī taka ir piemērota visiem tiem, kuriem prāts nenesas uz kārtīgiem piedzīvojumiem džungļos, tomēr gribas no vietējās dabas aplūkot ko mazliet vairāk par Ventas rumbu. Civilizēta un labiekārtota taka.

 

Arī Ventas kreisajā krastā ir kāds labiekārtots pastaigu maršruts, kas savieno abus Kuldīgas tiltus – veco ķieģeļu tiltu un jauno. Oficiāli taka sākas Pils ielā 8, taču vērts to sākt jau pie senā tilta. Šī taka ir pavisam viegla – līdzena un gluda, populāra riteņbraucēju un jauno māmiņu vidū, jo izbraucama arī ar ratiņiem. Ideāla vieta, kur atslēgt prātu no ikdienas raizēm un doties nesteidzīgā vakara pastaigā, ik pa laikam gūstot jauku skatu uz Ventu, brīdi pa brīdim nozūdot mežā, bet tad atkal vērojot Kuldīgas apbūvi. Pa ceļam mūs uzrunā kāds vietējais vīrs, kurš ar vieglu kurzemnieku izloksnes pieskaņu sāk stāstīt savus dzīves ceļus. Aizejam līdz jaunajam tiltam un dodamies atpakaļ, kopā nosoļojot ap 4,8 km. Es gan teiktu, ka pilsētas viesiem taka nešķitīs nekas pārsteidzošs vai apskates vērts, bet vietējiem šis noteikti ir lielisks maršruts laiskām pastaigām vai sportiskam skrējienam. Atpakaļceļā mūs pārsteidz lietavas, kas negaidītā kārtā pārvēršas… krusā!

 

Tā, lūk. Kuldīga piedāvā ne vien burvīgu kultūras un arhitektūras baudījumu, bet arī dabas iepazīšanu. Mans favorīts, protams, ir džungļainais bridiens ar gumijas zābakiem, jo man sirdij tuvāki tādi mežonīgie maršruti, savukārt abas labiekārtotās takas ļāva lēnā garā noskaņoties uz atgriešanos civilizācijā.

 

Izcilam vakara noslēgumam – garda maltīte restorānā “Goldingen Room”, manā mīļākajā Kuldīgas restorānā. Perfekti noformēts interjers, kur pārdomāta vissīkākā detaļa, baudījums garšas kārpiņām un jauku atmosfēru raisoša mūzika.

 

P.S. Nepalaid garām džungļu pārgājiena video, meklē to zem bildēm (video autors: Valdis Čeičs)!