top of page

2018. gada 30. jūnijs. Latvija. Pārgājiens Užava – Ventspils,  1. diena (ejam dabā #7)

 

Vispār jau distance no Užavas līdz Ventspilij nav liela, tikai kādi 25 km, tomēr sliktā transportu savienojuma dēļ šo nākas izvērst divu dienu pārgājienā. Nekas, dažkārt var arī mazliet paslaistīties, vai ne?

 

Plkst. 10:40 ar Kristīnu kāpjam autobusā uz Ventspili, kur pārsēžamies citā autobusā, kas mūs aizved līdz Užavai. Tur nokļūstam mazliet pirms plkst. 15:00. Domā, ka uzreiz špegojam uz jūras pusi? Nē, vēl ne. Vispirms mazliet pagrozāmies Užavas alus darītavas telpās, kur plkst. 15:30 mums ir sarunāta pievienošanās ekskursantu grupai. Būtu muļķīgi laist garām iespēju paskatīties, kā tiek brūvēts alus, ja šāda opcija mums ir pašā deguna galā, nekur diži tālu no pieturas nemaz neejot. Izrādās, ka sākotnēji šo ekskursiju bija pieteikušas pāris vecmeitu ballītes svinētājas, bet, laikam ejot, pieteicās arī citi gribētāji, mēs tai skaitā. Jauki, ka grupa tāda raiba! Vien mazliet par trokšņainu – vienam pulciņam līdzi neaudzināti bērni, savukārt vecmeitu ballītes svinētājas pat nemaz neklausās gides stāstīto. Starp citu – gide ir alus brūža direktore! Užavas alus ir ģimenes uzņēmums, kas no tā pirmsākumiem ir pamatīgi izaudzis. Blakus tagadējai ražotnei atrodas ēka, kurā alus tika brūvēts pašos pirmajos gados. Pirmā brūža ēka redzama arī uz Užavas alus etiķetes. Izrādās, ka tur dzīvo paši īpašnieki, kuri pārcēlušies dzīvot alus darītavas tuvumā, jo 90. gadu laikā ko tādu atstāt bez pieskatīšanas bija bīstami. Ha, ha, 90. gadi ekskursijas laikā tiek pieminēti visai bieži. Sīkāk ekskursijā uzzināto neatklāšu, lai arī tev ir stimuls turp doties! Ekskursija ir tiešām interesanta un izglītojoša, turklāt vienmēr ir iedvesmojoši satikt cilvēkus, kuri nodarbojas paši ar savu biznesu.

 

Bet tagad… tagad pienācis laiks čāpot uz jūras pusi! Ceļš vijas cauri fantastiski skaistam priežu mežam. Mūsu pēdējais pieturas punkts, pirms reāli sākam pārgājienu pa liedagu, ir Užavas bāka. Pie bākas neesam vienīgās, kuras grib tajā uzkāpt. Tur priekšā jau ir kāda ģimenīte, kuras kolorītākais pārstāvis ir vectētiņš armijas (padomju?) uniformā. Kāpēc viņam mugurā šāds tērps? Tas paliek miglā tīts… Jau otro reizi mūžā izbaudu skaisto skatu no Užavas bākas. Kādi plašumi! Kad nokāpjam lejā, ģimene prasa, uz kurieni dodamies. Atbildu, ka uz Ventspili. Izrādās, ka arī viņi dodas tieši turp. Viņi piedāvā mūs aizvest, ha, ha, ha! Atsmeju, ka mums gluži otrādi mērķis ir turp nonākt ar kājām, bet pasakos par laipno piedāvājumu. Citreiz noderētu, bet šoreiz – nē, nē, jāčāpo pašām!

 

Visnotaļ dzestra un vējaina diena.

 

Liedags pilns ar dažāda izmēra oļiem. Skaties, uz kuru gribi – visi skaisti! Tā vien niez nagi piekraut ar oļiem pilnu somu. Bet nevar. Vēl tāls ceļš priekšā. Uz vakarpusi Kristīna gan nespēj turēties pretī kārdinājumam un vienu brangu skaistuli iekrāmē somā. Dārza rotāšanai.

 

Kad nonākam pie Užavas upes, saprotam, ka tai tik viegli vis pāri nepārbridīsim, tāpēc dodamies tilta meklējumos. Otrā krastā nonākam kādā šķietami pamestā kempingā, kuru daiļo zīme “privātīpašums”. Nekas vairāk par šo zīmi, koka lapeni un galdiņu ar soliem par kempinga klātbūtni neliecina. Savukārt vienīgais, kas liecina par tuvumā esošiem citiem cilvēkiem, ir upes krastā atstātās kanoe laivas vēl ar visām vestēm. Izmantojam galdiņa sniegtās ērtības, bet pēc tam fiksi iešmaucu krūmos. Tiklīdz esmu ielīdusi krūmos, pie galda piebrauc kāda mašīna. Hmm, vai te kaut kur ir paslēptas novērošanas kameras? Šoferis atver logu un nikni bļauj virsū: “Jūs ko? Šeit jūtaties kā savās mājās? Tās ir jūsu laivas?”. Smieklīgi! Kāpēc gan mums, divām meitenēm, būtu vajadzīgas astoņas kanoe? Kā viņš to iztēlojas? Atbildu, ka mēs šķērsojām upi un meklējam taisnāko ceļu uz jūru. Mudīgi laižamies prom no niknā tipa. Lai jau sēž un dusmojas savā privātīpašumā viens pats!

 

Turpinām soļot gar jūru, baudīt viļņu šalkas un skaistos stāvkrastus. Krasti šeit ir bezgala daiļi! Turpinās arī oļu parāde. Liedags paliek arvien šaurāks un šaurāks. Viļņi kļūst arvien varenāki un varenāki. Brīžiem pat nav, kur sprukt!

 

Vakars nāk tuvāk. Tuvojas arī Ventspils. Esam sasniegušas vietu, kur stāvkrasts ir salīdzinoši zems. Tālumā rēgojas gana augsti smilšu mūri, tāpēc izlemjam, ka šī varētu būt ideāla vieta telts sliešanai, un kāpjam augšā kāpās. Visgarām krastam stiepjas veci dzeloņdrāšu murskuļi, kā arī sen izgāzušies koka stabi no izbijušā žoga. Atceros, ka kartē redzēju, ka apmēram šeit atrodas kāda pamesta PSRS armijas bāze. Piefiksējam kādu interesantu lietu – liedaga pusē telefona zona ir labu labā, taču soli otrpus dzeloņdrātīm zonas vispār nav! Kā tas ir iespējams? Mēs taču atrodamies tik tuvu Ventspilij! Vai tiešām kaut kādas padomju pretizlūkošanas tehnoloģijas strādā pat mūsdienās? Mazliet spocīgi. Neomulīgo sajūtu pastiprina arī apkārtnē izmētātie atkritumi. Reāli nekurienes vidū. Kaut kāda slepena jauniešu tusiņu vieta? Katrā gadījumā savu Šveices nazi teltī nolieku pa tvērienam. Drošākai gulēšanai.

 

Vakariņas baudām ar skatu uz brīnišķīgu saulrietu. Pēc tam mudīgi lienam teltī, jo ārā ir visnotaļ auksts un vējains.

bottom of page