© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 9. jūnijs. Latvija. Pārgājiens pa Raunas upi (ejam dabā #6)

 

Klāt ikmēneša pārgājiens ejam dabā #6, un plkst. 08:30 laiks kāpt Balvu autobusā. Šodien esam četratā – es, Laura, Ilmārs, Gints. Autobuss tik pilns, ka dažiem cilvēkiem pat nākas stāvēt kājās.

 

Plkst. 10:32 izkāpjam pieturā Raunas pagrieziens uz lielā ceļa, jo mērķis ir izbrist Raunas upes krastus. Aizdomīgi, ka braucot ar autobusu uz ceļa neredzējām zilo zīmi ar upes nosaukumu, kā arī pašu upi pa logu nemanījām. Nākas to meklēt cauri džungļiem. Raunas upe izrādās daudz mazāka un seklāka, nekā gaidījām. No sākuma brienam pa krasta smiltiņām un akmeņiem, bet jau ātri vien ar Lauru saprotam, ka lēkšana no viena upes krasta uz otru nav mūsu lielākais talants, tāpēc atbrīvojamies no apaviem un uz priekšu dodamies basām kājām. Kad Ilmārs ieveļas kādā koku kaudzē un izmērcē vienu kāju, arī viņš apavus velk nost. Tikai Gints vēl arvien cītīgi turas pie lēkāšanas no akmens uz akmeni, no koka uz koku. Bet arī viņš kādā brīdī tomēr piebiedrojas ūdens bridējiem. Tiesa, Gints ir labāk nodrošinājies un somā iemetis iešļūcenes, kas brišanu pa akmeņaino ūdens gultni padara daudz patīkamāku. Vēlāk Ilmārs atgriežas pie savām botām, tādēļ, pārfrāzējot “Tūdaliņ, tāgadiņ” vārdus, mūsu pārgājienu varētu raksturot šādi - tūdaliņ, tāgadiņ, pārgājienā ejam: cits ar botām, cits ar šļopkām, cits ar basām kājām.

 

Ūdens ir auksts, akmeņi asi, odi kož, bet… tas ir piedzīvojums! Nebiju gaidījusi, ka pārgājiens GAR upi pārvērtīsies pārgājienā PA upi.

 

Visu gājiena laiku mūs priecē zili zaļas spāres, kā arī vesels lērums sičiku ūdenī. Un zivis. Un putnu dziesmas. Un upes čalošana.

 

Kādā brīdī sasniedzam bebru uzpludinātu posmu. Gintam tiek tā laime redzēt, kā bebrs ienirst dziļi ūdenī kaut kur zem viņa. Tā kā ar Lauru īsti negribam iekrist ciemos pie kāda bebra, tad dodamies meklēt apkārtceļu pāri kraujai. Iznākam pļaviņā un secinām, ka iešana pa pļavas malu būtu pārāk garlaicīga, tāpēc atgriežamies pie upes. Turpinām savu brišanu pa ūdeni, kāpšanu pāri visādiem sagāztiem kokiem, spraukšanos tiem pa apakšu un tamlīdzīgi. Garlaicīgi nav ne mirkli. Piemēram, Laura ik pa mirklim “mazgā rokas” upē. Es, kāpjot krastā, lai nepārvaramu koku barjeru apietu pa mežu, gandrīz ieveļos upē atmuguriski. Starp citu, šķiet, ka šodien pirmo reizi basām kājām staigāju arī pa mežu, jo parasti jau tam iemesla īsti nav. Bet tā kā Raunā ik pa brīdim gadās necaurejami koku sagāzumi, tad ātrākais veids, kā tiem tikt pāri, ir apejot pa mežu. Zābakus katru reizi kājās nevilksi…

 

Kaut kur pusceļā vienā saulainā vietā bez odiem uztaisām pikniku, kura laikā principā tā arī paliekam upes vidū – katrs uz cita akmens. Pēc tam turpinām ceļu.

 

Ar lielu prieku sasniedzam Raunas Staburagu, un mūsu pēdu mocības beidzas. Pa lauku ceļu dodamies uz Raunu. Pilsētā mūs pārsteidz visai grandiozas viduslaiku pilsdrupas un jauks skatu tornis, no kura paveras apkārtnes ainava. Pārsteidzoši, ka skatu tornis nav aprakstīts ar visādiem “Vaņa + Taņa” vai “es šeit biju”. Iespējams, ka iemesls tam ir torņa augšā piestiprinātā plāksne, kas izskatās pēc oficiālas iespējas izpausties ar šādām muļķībām. Izskatās, ka tas nudien strādā. Nokāpjam lejā no torņa un saulītē pie pilsdrupām izbaudām nesteidzīgu pikniku.

 

Kad pienācis vakars, čāpojam atpakaļ uz lielo šoseju, lai plkst. 20:03 kāptu autobusā uz Rīgu.

 

Interesanti, ka ar katru pārgājienu noietā distance sarūk, bet pārgājiena sarežģītības pakāpe pieaug. Tiem, kuri lielās, ka gājuši pāri oglēm - pamēģiniet ar basām kājām noiet pāris kilometrus pa Raunu, tad parunāsim. Esmu darījusi abus un varu teikt - salīdzinot ar čāpošanu plikām pēdām pa Raunu, ugunsstaigāšana ir tīrais sīkums.

 

Uhh, kārtējā lieliski pavadītā diena!

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now