2018. gada 31. decembris – 2019. gada 1. janvāris. Latvija. Sirreāls nakts pārgājiens no “Sēnītes” līdz Siguldai

 

Jauno gadu gribas nosvinēt forši un īpaši, lai viss gads paiet uz tādas nots. Man bija pāris potenciālie varianti padomā, bet brīdī, kad ieraudzīju šo – nakts pārgājienu ar Jaunā gada sveikšanu meža vidū pie ugunskura – nebija šaubu, ir jāiet! Šoreiz pārgājienu nerīkoju pati, bet izlēmu izbaudīt Baibas Ralles organizēto pasākumu. Sev kompānijā līdzi uzaicināju Lauru. Pārgājiena apmeklēšanai pieteicāmies vienas no pirmajām, ilgu laiku gājēju pulciņš izskatījās visai knaps, bet tagad, atrodoties Rīgas autoostā, tā pārsteidzošā kārtā ir pilna ar visādiem mugursomniekiem, kuri visi kā viens gatavojas pārgājienam! Nez ko šoferis padomā, kad pieturā “Sēnīte” teju viss pasažieru bars izkāpj laukā absolūtā nekurienes vidū plkst. 22:15 pašā Vecgada vakarā? Esam nudien paprāvs gājēju pulciņš, kaut kur ap…60! Re, pilna pasaule tādu trako, kuri grib Jauno gadu sagaidīt meža vidū!

 

Kad visi piedzīvojumu gribētāji ieradušies, dodamies ceļā. No sākuma gājiens vijas pa meža ceļiem,  tad izlīkumo cauri kādas apdzīvotas vietas tukšajām ieliņām, bet drīz vien čāpojam arvien dziļāk un dziļāk sniegotās meža pasakas valstībā. Fantastiski skaista ziema – visa pasaule tīta pūkainā baltumā, zeme, krūmi, sūnas, koku zari. Un ik pa laikam lielas, baltas pārslas lēni slīd lejā arī no debesīm.

 

Tā kā tik liels bars uz priekšu nekustas plānotajā ātrumā, tad pusnaktī vēl neesam sasnieguši ugunskurus, bet tas nav būtiski, ņemot vērā, cik relatīva padarīšana ir laiks un tā skaitīšana. Tomēr piedzīvojam absolūti sirreālas sajūtas, brienot cauri sniegotajam mežam, bet visapkārt dzirdot uguņošanas atbalsis. It kā esam daļa no šī svētku trakuma, bet tajā pat laikā atrodamies pie dabas. It kā mūs sasniedz civilizācijas trokšņi, bet tajā pat laikā esam meža vidū. Sirreāli. Un sniegs krīt lielām pārslām.

 

Baiba par visu parūpējusies tā, ka mūs jau sagaida iekurti ugunskuri, cik jauki! Lai godam iesoļotu nākamajā gadā, jāatbrīvojas no visa liekā, ko uzrakstām uz mazām papīra lapiņām un sadedzinām ugunī, pasakot paldies, ka šīs lietas/īpašības/notikumi mūsu dzīvē bijuši, bet atdodot tos prom kā vairs nevajadzīgus. Man liekas dīvaini lūgt uguns palīdzību, iepriekš tai neko neziedojot, tāpēc, pirms pati ķeros pie lietas, uzcienāju uguni ar gabaliņu šerberta.

 

Pēc uguns rituāla seko brīvais laiks piknikam, maršmelovu, desiņu un citu gardumu cepšanai, pāris kopīgām dziesmām, kā arī “10, 9, 8, 7, … Laimīgu Jauno gadu!” pēc mūsu īpašās Gaujas laika zonas. Kur gan vēl skaistāk sagaidīt Jauno gadu, ja ne meža vidū pie ugunskura?

 

Kad gardumi izcepti, vēderi pamieloti, enerģija atjaunota, un aukstums lēnām sāk zagties mums klāt, Baiba aicina sastāties aplī apkārt ugunskuram, sadoties rokās un nodoties kopīgai meditācijai, lūdzot Visumam 2019. gadā kāroto. Skaisti un spēcīgi.

 

Pēc tam turpinām savu soļošanu cauri ziemas pasakai. Ik pa brīdim aizejam pa nepareizo ceļu un nākas griezties atpakaļ, par ko daži pukojas, bet es domāju: “Piedzīvojums!”. Meža ceļš kļūst arvien šaurāks, līdz pārvēršas šaurā taciņā, bet vēl pēc kāda laika jau spraucamies cauri brikšņiem. Gluži manā gaumē! Tā kā soļojam pa Gaujas krastiem, tad mūs izklaidē arī visnotaļ paugurains reljefs – esam knapi paguvuši izspraukties cauri krūmiem, lai uzkāptu vienā paugurā, kā jau jākāpj lejā un pēc brīža jākāpj augšā nākamajā. Naksnīgs sportiņš ne pa jokam. Lielākā jautrība ir apstāklī, ka segums ir visai slidens.

 

Nesaprotu, kāpēc daudzi cilvēki domā, ka viņiem vajadzīga lukturīšu gaisma. Jā, sarežģītākās vietās, kur jātiek pāri kādam strautam, mākslīgais apgaismojums ir visnotaļ noderīgs, bet visādi citādi daudz patīkamāk pa mežu iet tumsā.  Turklāt nav jau nemaz tik tumšs – sniega baltums pasauli padara visai gaišu. Ar Lauru cenšamies lavierēt starp bariņiem un atrast vietu, kur neviens nespīdina lukturīšus un netraucē sajust un izbaudīt mežu. Brīžiem tīri labi palaimējas nokļūt kādā ilgākā tukšuma spraugā starp gājējiem.

 

Uz rīta pusi sākas visjautrākā daļa – cīņa ar apledojušajām un stāvajām GNP kāpnēm, kas saulainā laikā noteikti atvieglo kāpelēšanu augšā lejā pa pauguriem, bet ziemā to pamatīgi apgrūtina. Kāds slidinās gar malu, kāds šļūc lejā uz dibena, kāds rāpo tupus, kāds tiek galā tāpat.

 

Kad uzkāpjam Ķeizarskatā, ak, tas ir tik maģiski! Gaujas ieleja izskatās gluži kā kalni, tādā vieglā dūmakā un puskrēslā tīti. To nevar nedz nobildēt, nedz aprakstīt. Fantastiski!

​

Vissmagākais ir pēdējais kāpiens augšup pa trepēm, kas šķiet nebeidzami garas un stāvas. Pa tām nokļūstam tieši pie koncertzāles “Baltais flīģelis”, un tad jau absolūti civilizētā veidā turpinām gājienu uz staciju. Pēc negulētās nakts un 20 km gājiena viegli apdullusi iedodu kasierei 1,40 eur, bet viņa smejas, ka ar to nepietiks, jo biļete maksā 1,90 eur. Hahaha, vairs nemāku skaitīt! 0,50 eur + 0,50 eur =  1 eur. 0,50 eur + 0,20 eur + 0,20 eur = 0,90 eur. Tikai nepadomāju, ka divreiz ierēķināju vienu un to pašu 0,50 eur monētu…

 

Burtiski pēc dažām minūtēm plkst. 06:17 pienāk pirmais vilciens uz Rīgu. Siltums!

 

Ak, ko lai saka… Izcili sagaidīts Jaunais gads! Reiz pēc sava pirmā nakts pārgājiena teicu: “Pārgājiens naktī? Nekad vairs!”. Lūk, nekad nesaki nekad. Kaut kā ziemā soļot pa nakti bija vieglāk, nekā vasarā. Vai arī svētku pacilātība nesa uz priekšu. Kas zina. Pārsteidzošā kārtā šis bija viens no retajiem grupu pārgājieniem, ko tiešām izbaudīju, jo parasti dodu priekšroku nelielam gājēju bariņam. Bet svētkiem piestāvēja arī šāds pūlis, turklāt mežā vienalga izklīdām katrs savā tempā, un lielo cilvēku masu nevarēja just. Protams, ir foršāk pašam izplānot savu maršrutu, nevis justies kā aitai barā, bet dažkārt var arī šādi paslaistīties un izbaudīt citu izplānotu piedzīvojumu. Katrā ziņā Baiba zina, ko dara! Paldies viņai par šo pārgājienu un paldies Laurai par uzticamo slidināšanās kompāniju!

 

Jācer, ka pēc šitik skaista iesākuma arī viss 2019. gads nesīs burvīgus piedzīvojumus, kāpelēšanu pa kalniem, prieku, patiesas emocijas un dabas baudīšanu. Laimīgu un sirreāli skaistu 2019. gadu!