2017. gada 11. jūnijs. 15 km pārgājiens ''gar jūru". Salacgrīva - Ainaži

Mums ar Kristīnu tā ir kā tradīcija –  cenšamies katru vasaru nočāpot kādu posmu gar jūru. Tā kā visu iepriekšējo nedēļu biju kārtīgi ceļojusi pa Latviju ar vācieti Fabianu, naktī no piektdienas uz sestdienu nebiju gulējusi, bet visu vakardienu līdz pat 01:00 naktī pavadījusi postfolkloras festivālā “Sviests”, un to visu jau laicīgi biju paredzējusi, tad piedāvāju Kristīnai šoreiz pieveikt pavisam nelielu gabaliņu - apmēram 15 km no Salacgrīvas līdz Ainažiem.

 

Plkst. 07:50 Valmierā kāpu autobusā uz Salacgrīvu. Biju uzlikusi modinātāju pusstundu pirms autobusa pienākšanas Salacgrīvā, bet pamodos mazliet agrāk un secināju, ka laikapstākļi šodien mūs nelutinās – visa pamale tinās pelēkā dūmakā. Ik pa laikam iemigu, pēkšņi pamodos Ainažos. Nesapratu, kas notiek?! Pārbaudīju pulksteni, pārbaudīju autobusa pienākšanas laiku Salacgrīvā un joprojām nesapratu, kā es varu atrasties Ainažos! Pēc mirkļa autobuss turpināja kustību. Uff, izrādījās, ka tas brauc cauri Ainažiem uz Salacgrīvu. Un es jau sāku domāt, ka netīšām esmu aizbraukusi par tālu, ha, ha, ha! Tā kā līdz Kristīnas autobusa pienākšanai bija jāgaida 50 minūtes, izlēmu izmest loku pa Salacgrīvu un mazliet pafotografēt. Brrrr, cik auksts rīts! Ātri vien atgriezos autoostas siltumā un ieturēju brokastis.

 

Ieradās Kristīna, un varējām sākt savu mini pārgājienu. Gana ātri nonācām līdz Kuivižu molam un Krišupei, ko šķērsot vajadzēja pa šoseju. Pēc tam sākās mūsu nedienas. Gribējām nokļūt atpakaļ pie jūras, bet viens privātīpašums sekoja pēc otra. Vienā vietā izlēmām izbrist cauri kādam privātam mežam. Nonācām pie garām niedrēm. Vai tās jau būtu randu pļavas? Kristīna uzvilka savus ūdens brienamos apavus, mazliet pagāja uz priekšu un secināja, ka nekāda tikšana līdz jūrai diemžēl nesanāks. Neko darīt, nācās vien turpināt ceļu pa šoseju. Smējāmies, ka šis ir mūsu visu laiku “labākais” pārgājiens gar jūru.

 

Ilgi gaidījām, kad tad būs solītā randu pļavu taka ar skatu torni. Cerējām, ka taka vīsies uz Ainažu pusi, bet… kas tev deva? Pa taku nācās iet atpakaļ uz pusi, no kuras ieradāmies. Tiesa, taka nebija gara, tāpēc tā nebija liela skāde. No torņa pavērās jauks skats uz apkārtesošajām randu pļavām. Torņa pakājē bija lērums ar piknika galdiem, izlēmām te paēst pusdienas.

 

Pēc tam sāka līt. Lieliski, tieši tas, kas mūsu “jūras” pārgājienam vēl pietrūka… Ha, ha, ha (ironiski smiekli)!

 

Ainažus sasniedzām čāpojot pa šoseju. Tā kā laikapstākļi nebija iepriecinoši un gribējām braukt prom ar pēcpusdienas autobusu plkst. 16:20, nevis lietū nīkt vēl divas stundas līdz vakara autobusam, tad nadzīgi diebām uz Ainažu molu, ko noteikti gribējām aplūkot. Pa ceļam novērtējām arī Ainažu arhitektūras brīnumus un bākas.

 

Protams, iemūžinājām arī Latvijas – Igaunijas robežas sasniegšanu. Jā, Vidzemes jūrmalas posms no Carnikavas līdz pat Igaunijai ir pieveikts! Vēl tikai jāpieveic nelielais posms no Carnikavas līdz Mangaļsalas molam, un Vidzemes jūrmala būs nočāpota.

 

Man ļoti patīk moli, Ainažu mols noteikti ir viens no jaukākajiem!

 

Tā kā autobusa atiešanas laiks strauji tuvojās, atpakaļ ierosināju iet cauri vienam pagalmam. Pagalmā vidū vijās strautiņš. Pārlēcu pāri, bet otrā pusē mazliet izmērcēju kājas, dziļi iegrimstot “zālē”. Kristīna arī lēca pāri, bet… viena viņas kurpe nomaucās no kājas un palika iestrēgusi “zālē”. Kristīna sauca: “Solveiga, palīdzi man! Mēs nokavēsim autobusu!”. Šeit varu pieminēt, ka dārza izdaiļošanai Kristīna no pludmales un mola rokās stiepa ap 11 kg akmeņu! Bet es traki smējos un steidzos notikušo iemūžināt foto, pirms ko darīt lietas labā. Kristīna tikmēr sauca: "Beidz smieties! Mēs kavējam!". Par spīti visiem piedzīvojumiem, uz autobusu paspējām tieši laikā.

 

Interesants pārgājiens. Ja to vērtē kā pārgājienu gar jūru, tad noteikti visu laiku briesmīgākais pārgājiens, jo gar jūru gājām vien pāris kilometrus. Ja to vērtē pēc redzēto vietu, objektu un piedzīvoto smieklu skaita, tad visnotaļ lielisks un interesants pārgājiens. Viss atkarīgs no perspektīvas. Skatoties atpakaļ liekas foršs un smieklīgs piedzīvojums. Un vismaz mazā ziemeļu astīte Vidzemes jūrmalai ir pieveikta. Kas arī nav mazsvarīgi.

Show More

© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now